2.10. O Dhrītarāštra, Bharatu dzimtas pēcnācēj! Starp abām armijām, tam sērām pārņemtajam Arjūnam, Kungs Hrīšīkeša it kā smaidot izteica šos (turpmākos) vārdus.
Komentārs: "Tad Hrīšīkeša teica... sērojošajam šos vārdus." Arjūna iepriekš ar lielu drošsirdību un dedzību bija lūdzis Kungu novietot ratus starp abām armijām, lai ieraudzītu karavīrus. Tagad tieši tajā vietā — starp abām armijām — Arjūna iegrima bēdās! Patiesībā viņam vajadzēja tur stāvēt kaujas gatavībā, saskaņā ar mērķi, kā dēļ viņš bija ieradies. Bet atstājot šo mērķi, Arjūna ķērās aiz nemiera un sēru pavedieniem. Tāpēc Kungs tagad sāk pamācīt noskumušo Arjūnu tieši tur, starp abām armijām.
"Prahasan-niva" (it kā smaidot) nozīmē, ka redzot pārmaiņas Arjūna noskaņojumā — agrākais cīņas apņēmums bija pārvērties bēdās — Kungam radās tāda sajūta it kā pasmaidīt. Vēl viens punkts: Arjūna agrāk (2.7.) bija teicis: "Es esmu Tavā patvērumā, pamāci mani" — proti, "Vai man jācīnās vai nē? Ko man darīt? Pamāci man to." Bet šeit, negaidot Kunga vārdu, viņš pašrocīgi nolēma: "Es necīnīšos." To redzot, Kungam radās tāda sajūta it kā pasmaidīt. Iemesls ir tāds, ka, nonākot patvērumā, cilvēkam vairs nav tiesību domāt: "Ko man darīt un ko nedarīt?" utt. Vienīgā tiesība, kas paliek, ir darīt tieši to, ko pavēl patvērējs. Ar vārdiem "Es necīnīšos" pēc tam, kad bija devies Kungā patvērumā, Arjūna savā ziņā bija atkāpies no šīs padošanās. Tas izraisīja Kunga smaidu. Vārds "iva" (it kā) norāda, ka, lai gan radījās spēcīga smieklu vēlme, Kungs runāja ar maigumu smaidā.
Kad Arjūna paziņoja: "Es necīnīšos," Kungs šeit būtu varējis vienkārši teikt: "Dari kā vēlies" — "Yathechchhasi tathā kuru" (18.63). Bet Kungs saprata, ka, kad cilvēku nomāc nemiers un bēdas, viņš zaudē spēju noteikt savu pienākumu un tāpēc izsaka pretrunīgas lietas. Tāds bija Arjūnas stāvoklis. Tāpēc, Kungam izjūtot milzīgu pieķeršanos pret Arjūnu, Viņā uzplūda līdzjūtība. Jo Kungs pievērš uzmanību nevis meklētāja vārdiem, bet gan viņa iekšējai sajūtai. Tāpēc, neievērojot Arjūnas apgalvojumu "Es necīnīšos," Kungs sāk Savu pamācību (no nākamā pants). Kungs pieņem ikvienu, kas Viņam pat vārdu ziņā padodas. Cik līdzjūtīgs ir Kunga sirds pret būtnēm!
Termins "Hrīšīkeša" nozīmē, ka Kungs ir iekšējais valdnieks, būtņu iekšējo sajūtu pazinējs. Kungs zina Arjūnas iekšējās jūtas: ka viņš saka "Es necīnīšos" ģimeniskās pieķeršanās spēka dēļ un tāpēc, ka valsts iegūšana viņam nešķiet kā līdzeklis pret viņa bēdām; bet, kad viņš iegūs pašapziņu, šis nostājums neizturēsies, un viņs darīs tieši tā, kā Es saku.
Frāzē "idam vachah uvācha" (izteica šos vārdus), vienkārši "uvācha" (teica) būtu pieticis; jo "vachah" (vārdi) nozīme ir ietverta jau pašā "uvācha". Tāpēc "vachah" pievienošana šķiet lieks atkārtojums. Bet patiesībā tas nav atkārtojuma trūkums; drīzāk tas nes sevī īpašu nokrāsu. Tas šeit lietots, lai pievērstu uzmanību tai dziļajai, noslēpumainajai zināšanai, ko Kungs atklās sākot ar nākamo pantu, izskaidrojot to vienkāršā, saprotamā valodā.
**Saikne:** Lai izkliedētu sērām pārņemtā Arjūnas bēdas, Kungs turpina izklāstīt nākamo nodaļu.
★🔗
