Bhagavad Gita

Sandžaja teica — Tā, Aržunam, kas bija pārņemts līdzjūtības un nomāktības, ar asarām pilnām acīm un satraukts, Madhusūdana izteica šos vārdus.

Svētais Kungs teica: O Arjuna! No kurienes tev šī vājība šajā sarežģītajā situācijā? Tā nav cienīga cildenam cilvēkam, traucē sasniegt debesis un nes ar sevi kaunu.

O Partha, neiekritu bezspēcībā, tas tev neder. Atstāj šo sirds niecīgo vājumu un celies, o ienaidnieku mocītāj!

Ardžuna teica — Ak, Madhusūdana! Kā es varu karā ar bultām cīnīties pret Bhišmu un Dronu? Ak, Arisūdana, viņi abi ir pielūdzami.

Labāk šajā pasaulē pieņemt ubagu naudu, nekā nogalināt šos cienījamos skolotājus. Jo, ja es viņus nogalināšu, šajā pasaulē es baudīšu bagātības un vēlmes priekus, aptraipītus ar viņu asinīm.

Mēs nezinām, kas mums ir labāk — vai mums viņus iekarot, vai viņiem mūs iekarot. Tie, kurus nogalinājuši mēs pat dzīvot nevēlamies, Dhritaraštras dēli, stāv mūsu priekšā kaujai.

Mana daba ir ievainota līdzjūtības trūkuma, mans prāts ir apmācies par pienākumu. Es jautāju Tev: Pastāsti man noteikti, kas man ir labi. Es esmu Tavs skolnieks. Pamāci mani, kas esmu meklējis patvērumu Tevī.

Pat ja es iegūtu zemi bez līdzinieka zeltītu valstību vai varu pār dieviem, es neredzu, ka tas atņemtu šo sērgu, kas sadedzina manas maņas.

Sanjaya teica — Tā Gudakeša Parantapa Arjuna, runājot Hrišikešam, sacīja Govindam: 'Es cīnīties nevarēšu,' un apklusa.

O Bharata! Starp abām armijām tam Aržunam, kas bija noskumis, Hrišīkeša it kā pasmaidīdams izteica šos vārdus.

Svētais Kungs teica: Tu sēro par tiem, par kuriem nevajadzētu sērot, un tomēr runā gudrības vārdus. Bet gudrie nesēro ne par dzīvajiem, ne par mirušajiem.

Patiesībā, Es nekad neesmu bijis neesošs, tu nekad neesi bijis neesošs, šie ķēniņi nekad nav bijuši neesoši; un nākotnē arī mēs visi nekad nepārtrauksim būt.

Kā šajā ķermenī iemiesotā dvēsele pāriet bērnībā, jaunībā un vecumā, tā tā pāriet arī citā ķermenī; stingrais vīrs tam nepriekojas.

O Kuntijas dēls! Maņu orgānu saskares ar objektiem, kas rada karstumu un aukstumu, baudu un sāpes, ir sākums un beigas; tās ir pārejošas; pacietīgi tās izciet, o Arjuna.

O, cilvēku labākais! Tas stingrais vīrs, kuru šie (prieks un sāpes) nevar satraukt, kurš paliek vienāds baudā un sāpēs, tas ir piemērots nemirstības sasniegšanai.

Nereālajam nav esamības; reālajam nav neesamības. Abu patiesību ir redzējuši patiesības redzētāji.

Zini to kā neiznīcinošu, ar ko viss šis ir pārklāts. Neviens nevar izraisīt Tā, Neiznīcinošā, iznīcināšanu.

Šie miesas iespējotās Pašpasaules, kas ir mūžīga, neiznīcināma un neizmērojama, tiek teiktas, ka ir gala. Tāpēc cīnies, o Arjuna.

Tas, kurš uzskata Šo Pašu par slepkavu, un tas, kurš uzskata to par nogalinātu – abi nezin. Tā nedz nogalina, nedz tiek nogalināta.

Tas nedzimst un nekad nemirst; būdams, Tas nepārstāj būt; nedzimis, mūžīgs, nemainīgs un senatnīgs, Tas netiek nogalināts, kad ķermenis tiek nogalināts.

O Partha! Tas, kurš pazīst šo Dvēseli kā neiznīcinošu, mūžīgu un nemaināmu, kā viņš var likt kādu nogalināt vai pats kādu nogalināt?

Kā cilvēks nomet nost nodilušas drēbes un uzvelk jaunas, tā iemiesotā dvēsele atstāj nostārkušos ķermeņus un nonāk jaunos.

Ieroči to nepārgriež, uguns to nesadedzina, ūdens to nesamitrina, un vējš to neizžāvē.

Šī Pašība nevar tikt pāršķelta, sadedzināta, samitrināta vai izžuvināta. Tā ir mūžīga, visuresoša, stabila, nekustīga un senatnīga.

Šī Atma tiek saukta par neizpaužamu, neiedomājamu un nemainīgu. Tāpēc, to tā zinot, tev nevajadzētu bēdāties.

Pat ja tu domā, ka Atman ir pastāvīgi dzimstošs un pastāvīgi mirstošs, o lielrocīgais, tev nevajadzētu šādi sērot.

Patiesi, dzimušajam nāve ir noteikta, un mirušajam dzimšana ir noteikta; tādēļ par šo neizbēgamo lietu tev nevajadzētu bēdāties.

O Bharata! Visas būtnes sākumā ir neizpaudušas, vidū – izpaudušas, bet beigās atkal kļūst neizpaudušas. Kāda tad bēdu vaina šajā jautājumā?

Kāds to redz kā brīnumu; cits par to runā kā par brīnumu; vēl cits to dzird kā brīnumu; taču, pat dzirdējis, neviens to nesaprot.

O Bharata! Šī dvēsele, kas mīt ķermenī, ir mūžīga un neievainojama visās būtnēs. Tāpēc tev nevajadzētu sērot par nevienu radījumu.

Aplūkojot arī savu pašu dharmu, tev nevajag šaubīties, jo kšatrijam nav cita labāka pienākuma kā taisnīgs karš.

O Arjuna! Šāda kauja, kas nāk pati no sevis kā atvērtas debesu durvis, ir pieejama tikai laimīgajiem Kšatrijiem.

Ja tu neizcīnīsi šo taisnīgo karu, tad, atstājot savu pienākumu un slavu, tu iegūsi grēku.

Cilvēki stāstīs arī par tavu nemirstīgo negodu; un godātam cilvēkam negods ir sliktāks par nāvi.

Lielie kaujas ratu varoņi domās, ka tu bailēs atkāpies no kaujas; un tie, kas tevi ļoti cienījuši, tevi nicinās.

Tavi ienaidnieki izteiks daudzus aizskarošus vārdus, nomelnojot tavu spēku. Kas var būt sāpīgāk par to?

Nogalināts, tu iegūsi debesis; uzvarējis, tu baudīsi zemi; tāpēc celies, o Kunti dēls, ar apņēmību cīnīties.

Padarījis prieku un sāpes, ieguvumu un zaudējumus, uzvaru un sakāvi vienlīdzīgus, tad ķeries pie kaujas; tā tu neiegūsi grēku.

O Arjuna! Šī tev mācītā gudrība par Sankhju. Tagad klausies gudrību par Jogu, kuru apveltīts tu atmestīsi darbības važas.

Šeit nav centienu zaudējuma, arī nav nekāda kaitējuma (pretēju rezultātu rašanās vai pārkāpums). Pat mazumiņš šīs zināšanas (pat mazumiņš šīs Jogas prakses) pasargā no lielām bailēm.

O, Kuru prieka! Šajā jautājumā ir tikai viena apņēmīga izlēmība; neapņēmīgo cilvēku domām ir daudz zaru un tās ir bezgalīgas.

O Partha! Neapdomīgie, pieķērušies Vēdu strīdiem, runā ziedu līdzīgus vārdus, apgalvojot, ka nav nekā augstāka par šo (debesīm).

Pilni vēlmēm, debesis uzskatot par augstāko mērķi, viņi apraksta dažādas metodes, kas pilnas ar īpašām darbībām prieka un varas iegūšanai, kas patiesībā rada tikai karmas augļus atkārtotu dzimšanu veidā.

Tiem, kas pieķērušies pie baudām un varas, kuru prāts ir ar to aizrauts, stabila gudrība samādhi nesakņojas.

O Arjuna! Vēdas attiecas uz trim dabas īpašībām. Esi tu pāri šīm trim īpašībām. Atbrīvojies no pretstatu pāriem, paliec mūžīgi labestības (sattvas) kvalitātē, brīvs no iegūšanas un saglabāšanas domām, un nostiprinies Pašā.

Kā mazs dīķis nav vajadzīgs, kad ūdens ir bagātīgs visur, tā visas Vēdas nav vajadzīgas brāhmaņam, kurš ir iepazinis Pašu.

Tev ir tiesības tikai darbībā, nekad augļos. Esi ne darbības augļu cēlonis, un tev nebūt pieķeršanās nedarbībai.

O Arjuna, veic darbību, būdams stingrs Jogā, atsakoties no pieķeršanās un līdzsvarots panākumos un neveiksmēs. Prāta līdzsvars tiek saukts par Jogu.

O Arjuna! Salīdzinot ar gudrības jogu, (vēlmēm motivēta) darbība ir daudz zemāka. Tāpēc meklē patvērumu gudrībā; nožēlojami ir tie, kuru motīvs ir auglis.

Tas, kam piemīt līdzsvarota gudrība, šajā dzīvē atsakās gan no labiem, gan ļauniem darbiem. Tāpēc pievērsies jogai. Joga ir prasme darbībā.

Viedie, kas apveltīti ar zināšanām, atsakoties no savu darbu augļiem un atbrīvojoties no dzimšanas važām, dodas uz vietu, kas ir ārpus visa ļaunuma.

Kad tavs intelekts pārvarēs maldu dubļus, tad tu sasniegsi vienaldzību (vairāgju) pret to, kas dzirdēts un kas vēl ir dzirdams.

Kad tavs intelekts, apmāts svēto rakstu pretrunās, kļūs nešūpojams un stabils Pašā, tad tu sasniegsi Jogu.

Ardžuna teica — O Kešava! Kāds ir apraksts tam, kam ir noturīga gudrība un kas ir iegrimis samādhi stāvoklī? Kā runā, kā sēž, kā staigā noturīgas gudrības cilvēks?

Svētais Kungs teica: O Partha! Kad cilvēks pilnībā atsakās no visām prātā esošajām vēlmēm un ir apmierināts Pašā ar Pašu, tad viņš tiek saukts par cilvēku ar stabilu gudrību.

Tas, kura prāts nav satricināts nelaimēs, kurš nealkst pēc baudām un ir brīvs no pieķeršanās, bailēm un dusmām, tiek saukts par gudrinieku ar noturīgu gudrību.

Tas, kurš visur ir bez pieķeršanās, sastopoties ar kaut ko labu vai sliktu, nedz priecājas, nedz ienīst, viņa gudrība ir nostiprinājusies.

Kad viņš, gluži kā bruņurupucis, kas no visām pusēm ievilc savas locekļus, atvelk savas maņas no maņu objektiem, tad viņa gudrība kļūst noturīga.

Maņu priekšmeti attālinās no atturotā, bet ilgas paliek. Ieraudzījis Augstāko, arī šīs ilgas izzūd.

O Kunti dēls! Nemierīgās maņas vardarbīgi aizraudz gudra vīra prātu, pat ja viņš cenšas (tās kontrolēt).

Apspriežis visas maņas, lai sēž stingri, pievērsies Man. Viņa, kura maņas ir pakļautas, gudrība ir nostiprināta.

Kad cilvēks domā par jutekļu objektiem, rodas pieķeršanās tiem; no pieķeršanās dzimst vēlme; no vēlmes dzimst dusmas.

No dusmām rodas maldīšanās; no maldīšanās – atmiņas zudums; no atmiņas zuduma – izšķiršanas spējas iznīcināšana; no izšķiršanas spējas iznīcināšanas viņš iet bojā.

Bet savaldīgs cilvēks, pārvietojoties starp objektiem ar sajūtām, kas ir apvaldītas, un brīvs no pieķeršanās un riebuma, sasniedz mieru.

Iegūstot iekšēju mieru, visas ciešanas izzūd; jo prāts, kura domas ir mierīgas, ātri kļūst stabilš.

Nesavaldīgam cilvēkam nav pašapziņas, nesavaldīgam nav meditācijas spējas, nemeditējošam nav miera, un bez miera, kur ir laime?

Kad maņas klīst starp objektiem, tā maņa, kuru seko prāts, atņem viņa gudrību, tāpat kā vējš aizpūš laivu ūdenī.

Tāpēc, o vareno roku Arjuna, viņa zināšanas ir stabilas tam, kura maņas ir pilnībā atturētas no maņu objektiem.

Tas, kas ir nakts visām būtnēm, tajā savaldīgais cilvēks ir modrs; kur visas būtnes ir modras, tur ir nakts redzētājam muni.

Kā ūdeņi ieplūst okeānā, kas no visām pusēm piepildīts paliek nekustīgs, tā visas kāmes ieplūst šajā cilvēkā; viņš gūst mieru, nevis kāmu pilnais cilvēks.

Cilvēks, kurš, atstājis visas kāres, pārvietojas bez ilgas, bez piederības sajūtas un bez egoisma, sasniedz mieru.

O Partha! Šī ir brāhma stāvoklis. To sasniedzot, cilvēks vairs nemaldās. Pat dzīves beigās šajā stāvoklī paliekot, viņš sasniedz apvienošanos ar Brahmanu.