2.20. Šis iemiesotais Pašs nekad ne piedzimst un nekad nemirst; tāpat, būdams esamībā, Tas nekad nepārstās būt. Tas ir nedzimis, mūžīgs, nemainīgs un senaizsākts. Tas netiek nogalināts, kad ķermenis tiek nogalināts.
**Komentārs:** Ķermenis ir pakļauts sešām pārmaiņām: dzimšanai, esamībai, pārmaiņai, augšanai, norietam un iznīcībai. Šis iemiesotais Pašs ir brīvs no visām šīm sešām pārmaiņām – to Kungs izskaidro šajā pantā.
*‘na jāyate mriyate vā kadāchinna’* – Tāpat kā ķermenis piedzimst, šis iemiesotais Pašs nekad nekur laikā nepiedzimst. Tas vienmēr ir bijis. Apziņojot šo iemiesoto Pašu kā Savu daļu, Kungs to ir nosaucis par *‘Sanātana’* (mūžīgu): "Tā ir mana mūžīgā daļa dzīvo būtņu pasaulē" (15.7). Šis iemiesotais Pašs arī nekad nemirst. Mirst tikai tas, kas ir dzimis, un termins ‘mirst’ tiek lietots tikai tur, kur notiek fiziskā ķermeņa un vitālā spēka atdalīšanās. Šī atdalīšanās notiek ķermenī. Taču iemiesotajā Pašā nav ne savienojuma, ne atdalīšanās. Tas paliek tieši tāds, kāds Tas ir. Tā miršana vienkārši nenotiek.
Starp visām pārmaiņām galvenās ir dzimšana un nāve. Tāpēc Kungs tās noliedz divreiz: tas, kas vispirms teikts kā *‘na jāyate’* (nepiedzimst), vēlāk atkārtots kā *‘ajaḥ’* (nedzimis); un tas, kas vispirms teikts kā *‘na mriyate’* (nemirst), vēlāk atkārtots kā *‘na hanyate hanyamāne śharīre’* (netiek nogalināts, kad ķermenis tiek nogalināts).
*‘ayaṁ bhūtvā bhavitā vā na bhūyaḥ’* – Šis neiznīcīgais, mūžīgais princips, būdams esamībā, vairs neieradīsies; tas nozīmē, ka Tas ir pašnoteikts un nemainīgs. Piemēram, kad piedzimst bērns, tā esamība iestājas pēc dzimšanas. Kamēr tas nav iemiesots mātes dzemdē, neviens nerunā par tā esamību (tā ‘būšanu’). Tas nozīmē, ka bērna esamība iestājas pēc dzimšanas, jo šai mainīgajai esamībai ir sākums un beigas. Taču šī mūžīgā principa esamība ir pašnoteikta un nemainīga, jo šai nemainīgajai esamībai nav ne sākuma, ne beigu.
*‘Ajaḥ’* – Šis iemiesotais Pašs nekad nepiedzimst. Tāpēc to sauc par *‘Ajaḥ’* – tas ir, nedzimis.
*‘Nityaḥ’* – Šis iemiesotais Pašs ir mūžīgs un nemitīgs; tādēļ Tas nekad nepakļaujas norietam. Norietšana notiek nepastāvīgās lietās, kas nav nemitīgas. Piemēram, pēc puses dzīves ilguma ķermenis sāk nīkt, spēki sāk vājināties, un maņu spējas sāk mazināties. Tādējādi ķermenis, maņas, prāts u.c. pakļaujas norietam, bet iemiesotais Pašs nenīkst. Šis mūžīgais princips paliek nemitīgi vienas formas, vienas būtības. Tajā nav stāvokļa maiņas, tas ir, Tas nekad nemainās. Tam nav pat spējas mainīties.
*‘Purāṇaḥ’* – Šis neiznīcīgais princips ir senaizsākts (*purāṇa*), tas ir, bez sākuma. Tas ir tik senšņu, ka Tas nekad nav dzimis. Pat dzimušo lietu vidū novērojams, ka priekšmets, kas noveco, vairs neaug, bet gan iet bojā. Bet šis ir nedzimis princips; kā gan augšanas pārmaiņa varētu notikt Tajā? Tas nozīmē, ka augšanas pārmaiņa notiek tikai dzimušās lietās, nevis šajā mūžīgajā principā.
*‘Na hanyate hanyamāne śharīre’* – Pat tad, kad ķermenis tiek iznīcināts, šis neiznīcīgais iemiesotais Pašs netiek iznīcināts. Vārda *‘śharīre’* (ķermenis) lietošanas mērķis šeit ir norādīt, ka šis ķermenis ir pārejošs. Tieši šajā pārejošajā ķermenī notiek sešas pārmaiņas, nevis iemiesotajā Pašā.
Ar šiem vārdiem Kungs ir devis tik skaidru aprakstu par ķermeni un iemiesoto Pašu – skaidrību, kas citur Bhagavadgītā nav atrodama.
Ardžuna bija dziļi noskumis, baidīdamies par savu radinieku nāvi karā. Lai novērstu šo bēdu, Kungs saka, ka pat tad, kad ķermenis mirst, šis iemiesotais Pašs nemirst, tas ir, Tas nepārstāj pastāvēt. Tāpēc bēdāšanās ir nepiemērota.
**Saistība:** Deviņpadsmitajā pantā Kungs teica, ka šis iemiesotais Pašs ne nogalina, ne tiek nogalināts. Šajā divdesmitajā pantā ir dots tā nogalināšanas noliegums. Tagad, lai noliegtu nogalināšanas darbību, tiek izteikts nākamais pants.
★🔗
