**2.56** Tas, kura prāts nav satraukts raizēm, kam nav alkas pēc baudām un kas ir pilnīgi brīvs no pieķeršanās, bailēm un dusmām — tādu apdomīgo vīrieti sauc par gudrībā noturīgu muni.
**Komentārs:** [Aržuna bija jautājis par *rīcību* tā, kam ir noturīga gudrība, bet Kungs atbild, uzsverot *iekšējo noskaņojumu*, jo noskaņojums ir primārs visā rīcībā. Rīcība tiek veikta, balstoties uz noskaņojumu. Kad noskaņojums mainās, mainās arī rīcība — tas nozīmē, ka pat ja rīcība ārēji šķiet vienāda, pēc būtības tā tāda nav. Tieši par šo noskaņojumu Kungs šeit runā.]
**"duḥkheṣhv-anudvigna-manāḥ"** — Pat tad, kad viņš paredz bēdas vai tās viņu piemeklē, viņa prāts nav satraukts. Tas ir, pat kad, pildot pienākumu, rodas šķēršļi — piemēram, traucējumi darbā, kritika, apvainošana vai nelabvēlīgi rezultāti — viņa prāts paliek nemainīgs.
Iemesls, kāpēc Karma jogina prāts ir brīvs no satraukuma un nemiera, ir šāds: viņa galvenais pienākums ir rīkoties citu labā, pilnībā pildīt darbus un būt modram, lai attiecībā uz šo darbu augļiem nerastos nekāda pieķeršanās, piederības sajūta vai vēlme. To darot, viņa iekšienē paliek apmierinātības sajūta. Šīs apmierinātības dēļ, lai cik daudz nelabvēlību arī nāktu, viņa prāts netraucējas.
**"sukheṣhu vigata-spṛihaḥ"** — Pat tad, kad viņš paredz baudas vai tās faktiski iegūst, viņam nav alkas pēc tām. Tas ir, pat kad rodas labvēlīgi apstākļi — piemēram, darbs ir izpildīts nevainojami, tiek saņemta tūlītēja cieņa un slavas vārdi, vai tiek gūti labvēlīgi rezultāti — viņa prātā nav alkas, ka "šai situācijai jāpaliek tieši tādai; lai šis labvēlīgais apstāklis pastāvētu mūžīgi." Šādiem labvēlīgiem apstākļiem nav nekādas ietekmes uz viņa iekšējo būtību.
**"vīta-rāga-bhaya-krodhaḥ"** — Prāta iekrāsošanos ar materiālajiem objektiem sauc par "pieķeršanos" (rāga). Kad pastāv pieķeršanās objektiem, ja varena persona tos objektus iznīcina, pārtrauc saikni ar tiem vai rada šķēršļus to iegūšanā, tad prātā rodas "bailes". Ja šī persona ir vāja, tad prātā rodas "dusmas". Tomēr, kad cilvēka iekšienē mostas noskaņojums dot laimi citiem, darīt viņiem labu un viņus kalpot, viņa pieķeršanās dabiski izzūd. Līdz ar pieķeršanās izzušanu, izzūd arī bailes un dusmas. Tādējādi viņš kļūst pilnīgi brīvs no pieķeršanās, bailēm un dusmām.
Kamēr satraukums, alkas, pieķeršanās, bailes un dusmas kādā mērā vēl pastāv, viņš ir meklētājs (sādhaka). Kad viņš kļūst pilnīgi brīvs no tām, viņš kļūst par pilnību sasniegušo (siddha).
[Vēlme, alkas utt. būtībā ir tikai pieķeršanās formas. Tās saņem dažādus nosaukumus tikai smalku niansu dēļ. Piemēram, slēptā pieķeršanās, kas mīt iekšējā būtībā, tiek saukta par "vāsanā" (tendenci). Cits šīs pašas vāsanās nosaukums ir "āśakti" (pieķeršanās) un "priyatā" (pieķeršanās). Vēlme "Lai es iegūtu šo objektu" tiek saukta par "kāmanā" (vēlmi). Šīs vēlmes piepildījuma gaidīšana tiek saukta par "āśā" (cerību). Pat pēc vēlmes piepildīšanās, vēlme, lai šie objekti vairotos vai tiktu iegūti vairāk objekti, tiek saukta par "lobha" (alkatību). Kad alkatības intensitāte ļoti palielinās, to sauc par "tṛiṣhṇā" (neapmierināmo alkas). Galvenais ir, ka vilkšanās uz pārejošiem radības objektiem, priekšstats par to pārākumu un nozīmīgumu — tieši to apzīmē ar tādiem nosaukumiem kā vāsanā, kāmanā utt.]
**"sthita-dhīr munir uchyate"** — Šāda apdomīga Karma jogina intelekts kļūst noturīgs un nesatricināms. Termins "muni" (dzejnieks, mīluļis) etimoloģiski attiecas uz runu, tāpēc Kungs lietoja vārdu "muni", atbildot uz jautājumu "Kā viņš runā?" (2.54). Tomēr patiesībā termins "muni" neaprobežojas tikai ar runu. Tāpēc septiņpadsmitajā nodaļā Kungs lieto vārdu "mauna" (klusums) garīgās askēzes, nevis runas askēzes kontekstā (17.16). Tā kā šī ir sadaļa par Karma jogu, šeit apdomīgo Karma joginu sauc par "muni". "Apdomīgums" nozīmē pastāvīgu pārdomu ar modrību, lai prātā nerastos ne vēlme, ne pieķeršanās. Pastāvīgi palikt nepiesaistītam ir pilnību sasnieguša Karma jogina modrība; jo agrākajā meklētāja posmā viņš uzturēja šādu modrību (Gītā 3.19), un tieši caur to viņš ir sasniedzis Augstāko Patiesību.
★🔗
