**2.12. pants:** Nekad nav bijis tā, ka es nebūtu bijis, ne tu, ne visi šie ķēniņi; un nākotnē mēs arī nekad nepārtrauksim būt.
**Komentārs:** [Šajā pasaulē ir tikai divas būtnes – iemiesotā Dvēsele (Sat, Mūžīgais) un miesas (Asat, nemūžīgais). Abas nav bēdas vērtas, kas nozīmē, ka bēdas nevar būt ne par iemiesoto Dvēseli (iedzīvotāju miesā), ne par pašu miesu. Iemesls ir tāds, ka iemiesotā Dvēsele nekad nav neesoša, un miesas nekad nevar pastāvēt mūžīgi. Termins "nav bēdas vērti" (ašočjān), kas iepriekšējā pantā tika lietots par abām, tagad tiek skaidrots, izceļot Dvēseles mūžīgumu un miesas pārejošo raksturu.]
"Nekad nav bijis tā, ka es nebūtu bijis, ne tu, ne visi šie ķēniņi" – No pasaulīgā skatpunkta, līdz es nebiju izpaudis šo iemiesojumu, es nebiju redzami klātesošs visu priekšā šajā formā (kā Krišna); līdz tu nebiji dzimis, tu nebiji redzami klātesošs visu priekšā šajā formā (kā Ardžuna); un līdz šie ķēniņi nebija dzimuši, arī viņi nebija redzami klātesoši visu priekšā šajā formā (kā ķēniņi). Tomēr nav tā, ka es, tu un šie ķēniņi nebūtu pastāvējuši pirms šo formu izpausmes.
Šeit būtu pieticis vienkārši teikt: "Es, tu un šie ķēniņi pastāvējām jau agrāk". Tomēr tas nav teikts tā; tā vietā ir teikts: "nav tā, ka mēs agrāk nebūtu pastāvējuši". Iemesls tam ir tāds, ka sakot "nav tā, ka mēs nebūtu pastāvējuši", patiesība, ka "mēs noteikti pastāvējām", tiek stingri nostiprināta. Nozīmē, ka mūžīgais Princips vienmēr ir mūžīgs. Tas nekad nav bijis neesošs. Vārds "nekad" (džātu) nozīmē, ka pagātnē, nākotnē vai tagadnē, un jebkurā vietā, apstākļos, stāvoklī, notikumā vai objektā, mūžīgajam Principam nekad nevar būt pat mazākā neesamība.
Šeit, lietojot vārdu "es" (aham), Kungs izsaka ievērojamu domu. Vēlāk, 4.5. pantā, Kungs saka Ardžunai: "Daudzas manas un tavas dzīves ir pagājušas; es tās visas zinu, bet tu tās nezini." Tā, atklājot Savu dievišķību, Kungs atšķir Sevi no individuālajām dvēselēm. Bet šeit Kungs apliecina Savu vienotību ar dvēselēm. Nozīmē, ka tur (4.5.) Kunga nodoms ir atklāt Savu diženumu un atšķirīgumu, savukārt šeit Kunga nodoms ir iepazīt mūžīgo Principu no absolūtās patiesības skatpunkta.
"Un nākotnē mēs arī nekad nepārtrauksim būt" – Nākotnē šie miesas stāvokļi nepaliks, un kādu dienu arī šīs miesas nepalis. Tomēr pat tad nav tā, ka mēs pārtrauksim būt – proti, mēs noteikti pastāvēsim. Iemesls ir tāds, ka mūžīgais Princips nekad nav bijis neesošs un nekad arī nebūs.
Tā Kungs ir runājis par pagātni un nākotni, bet ne par tagadni. Iemesls ir tāds, ka no miesas skatpunkta, "mēs visi esam tiešā veidā uztverami tagadnē. Par to nav šaubu. Tāpēc nav nepieciešams teikt: 'nav tā, ka mēs neesam tagad.'" Ja skatīt no absolūtās patiesības skatpunkta, mēs visi pastāvam tagadnē, un šīs miesas mainās katru mirkli – tādēļ mums pašiem tagadnē vajadzētu apzināties atšķirtību no miesām. Nozīmē, ka tāpat kā nav mūsu esamības trūkuma pagātnē un nākotnē, tāpat nav tā arī tagadnē – to vajadzētu saprast.
Tāpat kā katram būtnei pirms miega atmodas un pēc atmodas ir pieredze "es esmu", tāpat arī miega stāvoklī mēs palikām tieši tādi paši. Trūka tikai ārējo uztveres līdzekļu, nevis mūsu pašu esamības. Līdzīgi, miesas man, tev un ķēniņiem – mums visiem – nebija agrāk un nebūs nākotnē, un pat tagad miesas katru mirkli virzās uz iznīcību; bet mūsu esamība pastāvēja agrāk, paliks nākotnē un ir tieši tāda pati arī tagad.
Mūsu esamība ir laikā pārsniedošais Princips; jo mēs esam pat tā laika – proti, pagātnes, nākotnes un tagadnes – pazinēji. Visi trīs laiki ir mūsu zināšanu ietvaros. Tieši lai izskaidrotu šo laikā pārsniedzošo Principu, Kungs ir izteicis šo pantu.
Īpašā nozīme teikt, "nav tā, ka es, tu un ķēniņi nebūtu pastāvējuši agrāk, un nav tā, ka mēs nepastāvēsim nākotnē," ir tāda, ka pat tad, kad šīs miesas nebija, mēs visi pastāvējām, un pat tad, kad šīs miesas nebūs, mēs pastāvēsim – proti, visas šīs miesas ir pārejošas, un mēs visi esam nepārejoši. Tas, ka šīs miesas nebija agrāk un nebūs nākotnē, nosaka miesu pārejošo raksturu; un tas, ka mēs visi pastāvējām agrāk un pastāvēsim nākotnē, nosaka ikviena būtiskās dabas mūžīgumu. No šiem diviem punktiem tiek izveidots viens princips: tas, kas pastāv sākumā un beigās, pastāv arī vidū; un tas, kas nepastāv sākumā un beigās, nepastāv arī vidū.
Kā tas, kas nepastāv sākumā un beigās, var nepastāvēt vidū, ja tas tiek uztverts mūsu? Atbilde ir tāda, ka uztveramais objekts kopā ar prātu, intelektu un maņām, kuru perspektīvā (t.i., ar kuru palīdzību) notiek uztveres pieredze, mainās katru mirkli. Tie nav noturīgi pat uz mirkli. Tomēr, kad kāds identificē sevi ar uztveramo objektu, viņš kļūst par uztvērēju (redzētāju). Kad uztveres līdzekļi (prāts-intelekts-maņas) un uztveramais (prāta-intelekta-maņu objekti) – tas viss – nav noturīgi pat uz mirkli, kā tad var pierādīt uztvērēja noturību? Nozīmē, ka apzīmējums "uztvērējs" pastāv tikai pateicoties saistībai starp uztveramo un uztveršanas aktu. Ja nav saistības ar uztveramo un uztveršanas aktu, tad nav arī uztvērēja apzīmējuma; drīzāk paliek tikai tas mūžīgais Princips, kas ir tā pamats. To mūžīgo Principu var saukt par mūsu visu rašanās, uzturēšanas un izšķīšanas pamatu un par visu parādību apgaismotāju. Tomēr arī šie vārdi "pamats" un "apgaismotājs" pastāv tikai saistībā ar pamatā esošo un apgaismoto. Pat tad, kad pamatā esošais un apgaismotais nav klātesoši, Tā esamība paliek tieši tāda pati. Tam, kura skatiens ir vērsts uz šo Patiesības-Principu, kā var būt bēdas? Proti, tas ir neiespējami. Tieši no šī skatpunkta es, tu un ķēniņi, savā būtiskajā dabā, neesam bēdas vērti.
★🔗
