2.62.–2.63.: Cilvēkam, kas nodarbojas ar maņu objektiem, rodas pieķeršanās tiem. No pieķeršanās dzimst vēlme. No vēlmes rodas dusmas. Kad rodas dusmas, seko maldinājums (apmānums). No maldinājuma pazūd atmiņa. Kad pazūd atmiņa, tiek iznīcināts intelekts. Kad intelekts ir iznīcināts, cilvēks gāžas bojā.
2.62. Komentārs: "Cilvēkam, kas nodarbojas ar maņu objektiem, rodas pieķeršanās tiem" — Tāpēc, ka viņš nav nodots Kungs, tāpēc, ka viņš neseko Kunga kontemplācijai, viņš nodarbojas tikai ar maņu objektiem. Iemesls ir tāds, ka individuālajai dvēselei vienā pusē ir Augstākā Gara (Paramātmā), bet otrā — pasaule. Kad tā atsakās no Augstākā Gara patvēruma, tā meklē patvērumu pasaulē un nodarbojas tikai ar pasauli, jo bez pasaules vairs nav palicis neviens cits kontemplācijas objekts. Tādējādi, pastāvīgi nodarbojoties ar tiem, cilvēks attīsta pieķeršanos, pieķeršanos un maigumu pret šiem maņu objektiem. Kad rodas pieķeršanās, cilvēks iedziļinās šajos objektos. Vienalga, vai iedziļināšanās ir garīga vai fiziska, no tās gūtais baudījums rada maigumu pret objektiem. No maiguma cilvēks sāk atkārtoti nodarboties ar šo objektu. Tagad, neatkarīgi no tā, vai viņš tajā iedziļinās vai nē, pieķeršanās objektiem neizbēgami rodas — tas ir likums.
"No pieķeršanās dzimst vēlme" — Kad rodas pieķeršanās maņu objektiem, dzimst vēlme iegūt šos objektus (baudījumus) — vēlme, ka šie baudījumu objekti man nāktu.
"No vēlmes rodas dusmas" — Kad vēlmei labvēlīgie objekti tiek nepārtraukti iegūti, rodas alkatība. Un, ja, kamēr pastāv iespēja izpildīt vēlmi, kāds rada šķērsli, pret šo cilvēku rodas dusmas.
Vēlme ir tāda lieta, ka, kad tā tiek kavēta, dusmas neizbēgami rodas. Pat lepnums par savu labestību, pamatojoties uz kastu, dzīves posmu, īpašībām, kompetenci utt., satur vēlmi pēc savas cieņas un goda. Kad kāds šo vēlmi kavē, rodas arī dusmas.
Vēlme ir radžas tendence, maldinājums ir tamas tendence, bet dusmas ir tendence starp radžu un tamasu.
Visur, kur rodas dusmas par jebkuru lietu, tās saknē noteikti kaut kur ir pieķeršanās. Piemēram, dusmas rodas, redzot kādu rīkojamies pretēji ētikai un taisnīgumam — pastāv pieķeršanās ētikai un taisnīgumam. Dusmas rodas pret to, kas apvaino vai neciena — pastāv pieķeršanās godam. Dusmas rodas pret to, kas kritizē — pastāv pieķeršanās slavai. Dusmas rodas pret to, kas apsūdz — pastāv pieķeršanās lepnumam par savu bezvainību utt.
"No dusmām rodas maldinājums" — No dusmām nāk maldinājums, kas nozīmē, ka pārņem apmānums. Patiesībā redzams, ka maldinājums rodas no šiem četriem: vēlmes, dusmām, alkatības un piederības. Piemēram:
(1) Maldinājums, kas rodas no vēlmes: Diskriminācijas spēks tiek aizsegts, un cilvēks, pārvarot vēlmi, beidz darīt to, kas nedrīkstētu būt darīts.
(2) Maldinājums, kas rodas no dusmām: Cilvēks beidz runāt rupjus un nepiemērotus vārdus pat draugiem un godināmiem cilvēkiem un uzvedas tā, kā nedrīkstētu.
(3) Maldinājums, kas rodas no alkatības: Cilvēks zaudē apsvērumu par patiesību un nepatiesību, taisnīgumu un netaisnīgumu utt. un maldina cilvēkus ar viltību.
(4) Maldinājums, kas rodas no piederības: Tiek zaudēta līdzsvarotība; gluži pretēji, rodas nosliece.
Ja maldinājums rodas no visiem četriem — vēlmes, dusmām, alkatības un piederības — tad kāpēc Kungs šeit pieminēja tikai dusmas? Ja padziļināti pārdomā, vēlmē, alkatībā un piederībā paliek modra tendence uz savu patiku, baudījumu un pašinteresi. Bet dusmās paliek modra tendence kaitēt citiem. Tāpēc maldinājums, kas rodas no dusmām, ir vēl briesmīgāks nekā maldinājums, kas rodas no vēlmes, alkatības un piederības. No šī skatpunkta Kungs šeit norāda, ka maldinājums rodas īpaši no dusmām.
"No maldinājuma nāk atmiņas zudums" — Kad pārņem apmānums, atmiņa tiek iznīcināta. Tas ir, apņemšanās, kas izriet no svēto rakstu un labām domām — ka jāveic tādas rīcības, jāuzsāk tādas prakses un jāīsteno savs atbrīvošanās — šī atmiņa tiek zaudēta; cilvēks to neatceras.
"No atmiņas zuduma nāk intelekta iznīcināšana" — Kad atmiņa ir zaudēta, diskriminācija, kas izpaužas intelektā, pazūd. Tas ir, cilvēks zaudē spēju domāt no jauna.
"No intelekta iznīcināšanas cilvēks gāžas bojā" — Ar diskriminācijas izzušanu cilvēks krīt no savas patiesās būtības. Tāpēc, lai izvairītos no šī kritiena, visiem meklētājiem ir ārkārtīgi nepieciešams meklēt patvērumu Kungā.
Šeit aprakstītā secība — no nodarbības ar maņu objektiem rodas pieķeršanās, no pieķeršanās vēlme, no vēlmes dusmas, no dusmām maldinājums, no maldinājuma atmiņas zudums, no atmiņas zuduma intelekta iznīcināšana un no intelekta iznīcināšanas kritiens — prasa laiku, lai to detalizēti analizētu. Bet ne tiek zaudēts ne mirkļa, lai radītos visas šīs tendences un rezultātā cilvēka kritiens. Tāpat kā elektriskā strāva, visas šīs tendences rodas acumirklī un izraisa cilvēka kritienu.
Saikne: Tagad nākamajā pantā Kungs atbild uz ceturto jautājumu: kā uzvedas gudrības noturīgs cilvēks?
★🔗
