2.65. Paskaidrojums – Šeit lietotais vārds „tu” (bet) norāda uz atšķirību starp iepriekš apskatīto un šeit minēto tematu. Iepriekšējā pantā Kungs teica, ka tikai pieķeršanās pie jutekļu objektiem, tiem pārdomājot, noved pie kritiena, savukārt šeit Viņš saka, ka saistība ar jutekļu objektiem bez pieķeršanās noved pie pacelšanās. Tur tika norādīts uz intelekta iznīcību; šeit tiek norādīts uz intelekta nostiprināšanos Augstākajā Pašā.
„Vidheyātmā” – Centītāja iekšējam esam (antahkarana) jāpaliek viņa pakļautībā. Nepakļaujot iekšējo esību, nav sasniedzama pilnība Karmajogā; drīzāk, veicot darbības, paliek iespēja attīstīt pieķeršanos jutekļu objektiem un saskarties ar kritienu. Patiesībā ikvienam centītājam ir būtiski turēt iekšējo esību savā varā. Karmajogam tas ir īpaši nepieciešams.
„Ātmavaśyaiḥ rāgadveṣaviyuktaiḥ indriyaiḥ” – Tāpat kā termins „vidheyātmā” nozīmē iekšējās esības pakļaušanu, tāpat termins „ātmavaśyaiḥ” nozīmē jutekļu pakļaušanu. Nozīme ir tāda, ka, nodarbojoties ar pasaulīgām darīšanām, jutekļiem jābūt cilvēka pakļautībā, un, lai jutekļi būtu pakļauti, ir būtiski, lai tie būtu brīvi no pieķeršanās un riebuma. Tāpēc jutekļiem nevajadzētu satvert nevienu objektu ar pieķeršanos, nedz arī atteikties no kāda objekta ar riebumu. Iemesls ir tāds, ka objektu satveršana un atmešana nav tik svarīga kā tas, lai jutekļos neļautu rasties pieķeršanai un riebumam. Tāpēc trešās nodaļas trīsdesmit ceturtajā pantā Kungs brīdinājis centītāju: „Pieķeršanās un riebums mitinās katrā juteklī pret tā objektiem. Centītājam nevajadzētu nonākt to varā; jo abi šie ir centītāja ienaidnieki.” Piektās nodaļas trešajā pantā Kungs ir teicis: „Tas centītājs, kas kļūst brīvs no pieķeršanās un riebuma u.c. dualitātēm, ir laimīgi atbrīvots.”
„Viṣayān charan” – Centītājs, kura iekšējā esība ir viņa pakļautībā un kura jutekļi ir brīvi no pieķeršanās un riebuma un ir pakļauti, šāds centītājs patiešām saistās ar jutekļu objektiem, t.i., veic visu veidu pasaulīgās darīšanas ar jutekļu palīdzību, bet viņš nebauda jutekļu objektus. Saistība ar jutekļu objektiem, kas veikta ar baudīšanas mentalitāti, kļūst par kritiena cēloni. Tieši šīs baudīšanas mentalitātes noliegšanai šeit lietoti termini „vidheyātmā”, „ātmavaśyaiḥ” u.c.
„Prasādam adhigachchhati” – Saistoties ar jutekļu objektiem, brīvs no pieķeršanās un riebuma, centītājs sasniedz iekšējās esības noskaņojumu (tīrību). Šis noskaņojums ir garīga askēze (Gītā 17.16), kas ir augstāka par fizisko un verbālo askēzi. Tāpēc centītājam nevajadzētu ne saistīties ar jutekļu objektiem ar pieķeršanos, ne atteikties no jutekļu objektiem ar riebumu, jo gan pieķeršanās, gan riebums saista cilvēku ar pasauli.
Noskaņojums, kas rodas, saistoties ar jutekļu objektiem caur jutekļiem, kas brīvi no pieķeršanās un riebuma, ja tajā neiekļūst, ja to nebauda, tad šis noskaņojums noved pie Augstākā Paša sasniegšanas.
„Prasāde sarvaduḥkhānāṁ hānir asyopajāyate” – Sasniedzot prāta noskaņojumu (tīrību), visas bēdas tiek iznīcinātas, kas nozīmē, ka nepaliek neviena bēda. Iemesls ir tāds, ka bēdas prātā rodas tikai pieķeršanās dēļ. Tiklīdz rodas bēdas, dzimst vēlme, un no vēlmes rodas visas bēdas. Bet, kad pieķeršanās tiek iznīcināta, prātā rodas noskaņojums. Ar šo noskaņojumu visas bēdas tiek iznīcinātas.
Visas bēdas, lai kādas tās būtu, rodas tikai no saiknes ar dabu un tās izpausmēm – ķermeni un pasauli –, un saikne ar ķermeni un pasauli rodas no baudas alkas. Baudas alka rodas no bēdām. Bet, kad rodas noskaņojums, bēdas tiek iznīcinātas. Izbeidzoties bēdām, beidzas arī baudas alka. Beidzoties baudas alkai, beidzas saikne ar ķermeni un pasauli, un, beidzoties saiknei, iestājas visu bēdu neesamība – „sarvaduḥkhānāṁ hāniḥ”. Nozīme ir tāda, ka no noskaņojuma notiek divas lietas: saiknes ar pasauli pārraušana un intelekta noturība Augstākajā Pašā. Tieši to Kungs iepriekš norādīja piecdesmit trešajā pantā ar vārdiem „niśchalā” un „achalā”, ka viņa intelekts kļūst noturīgs attiecībā uz pasauli un nepakustīgs attiecībā uz Augstāko Pašu.
Šeit „sarvaduḥkhānāṁ hāniḥ” nenozīmē, ka bēdas izraisoši apstākļi viņam nemaz nepienāks; drīzāk tas nozīmē, ka saskaņā ar viņa karmu bēdīgi notikumi un apstākļi var pienākt viņam priekšā, bet viņa iekšējā esībā bēdas, sāpes, satraukums u.c. nevar rasties.
„Prasannachetaso hy āśu buddhiḥ paryavatiṣṭhate” – Tā, kam ir noskaņots (tīrs) prāts, intelekts ļoti ātri kļūst stingri nostiprināts Augstākajā Pašā, kas nozīmē, ka centītājs pats kļūst nostiprināts Augstākajā Pašā; viņa intelektā nepaliek ne mazākās šaubas.
Būtiskākais – Vai tas ir noskaņojums attiecībā uz Kungu vai sāpes attiecībā uz Viņu – ja kāds no šiem diviem stipri palielinās, tas ātri noved pie Augstākā Paša sasniegšanas. Piemēram, kad Gopijas, dodoties pie Kunga, tika apturētas un ieslēgtas savās mājās no savām mātēm, tēviem, brāļiem, vīriem u.c., sāpes, ko viņas jutās, nespējot satikt Kungu, iznīcināja viņu grēkus, un noskaņojums, ko viņas jutās, pārdomājot Kungu, iznīcināja viņu nopelnus. Tā, kļūstot brīvām no grēkiem un nopelniem, viņas turpat atstāja savus ķermeņus un bija pirmās, kas satika Kungu. Tomēr noskaņojums un bēdas, kas rodas attiecībā uz pasaulīgiem objektiem, abi stiprina baudu iespaidus, kas nozīmē, ka pasaules saikne kļūst stabila. Šī piemēri ir visi parastie būtnes pasaulē, kas ir sapinušās pasaulē noskaņojuma un bēdu dēļ.
Noskaņojumā un sāpēs (bēdās) iekšējā esība kļūst mīksta. Tāpat kā, kad mīkstai vaskā ielej krāsu, šī krāsa vaskā kļūst pastāvīga, tāpat, kad iekšējā esība kļūst mīksta, jebkādas sajūtas – vai tās būtu saistītas ar Kungu vai pasaulīgām –, kas tajā ienāk, kļūst pastāvīgas. Kļūstot pastāvīgām, šīs sajūtas kļūst par pacelšanās vai kritiena cēloni. Tāpēc centītājam ir pienācīgi, ka pat saņemot patīkamāko pasaulīgo objektu, viņam nevajadzētu kļūt patīkami satrauktam, un pat saņemot nepatīkamāko pasaulīgo objektu, viņam nevajadzētu kļūt satrauktam.
Saistība – Tas, kas teikts iepriekšējos divos pantos, tiek papildus nostiprināts nākamajos divos pantos ar kontrasta metodi.
★🔗
