3.30. O Arjuna, ar atšķirības spēju apveltītu prātu, nodod Visu Man! Bez iekāres, bez piederības sajūtas un bez nemiera, izpildi savu pienākumu kaujā.
**Komentārs:** "Mayi sarvāṇi karmāṇi sannyasyādhyātmacetasā" – Parasti garīgais centēns izjūt šādu domu: darbības rada saistību, un tomēr nevar palikt, nedarbojoties. Tātad, ja es darbošos, es tiksiet saistīts! Tad kā darīt, lai darbības nekļūtu par saistošām, bet gan par atbrīvojošām? Šim nolūkam Kungs saka Arjūnam: Ar *adhyātma-citta* (ar atšķirības spēju un pārdomām apveltītu sirdi) nodod Visus savus pienākuma darbus Man; tas ir, neuzskati, ka tev ar tiem ir kāda saistība. Iemesls ir tāds, ka patiesībā Visas Visuma darbības notiek tikai ar Manu spēku. Ķermenis, maņas, objekti utt. arī ir Mani, un spēks arī ir Mans. Tāpēc, kad tu izpildi savu pienākumu ar dziļu pārliecību, ka "viss pieder Dievam un Dievs ir mans paša", tad šīs darbības tevi nesasies, gluži pretēji, tās kļūs par tavu atbrīvošanās līdzekli.
Tā ir universāla visu cilvēku pieredze, ka īstas kontroles pār ķermeni, maņām, prātu, intelektu, objektiem utt. nav. Tas viss pieder Prakriti (Dabai) – "prakṛtisthāni" – un pats "Es" pieder Augstākajam "Es" – "mamaivāṁśo jīvaloke" (Gītā 15.7). Tāpēc atteikšanās no maldīgi pieņemtās "manības" sajūtas attiecībā uz ķermeni un citiem objektiem un to pieņemšana kā piederīgu tikai Dievam (kas tie patiesībā ir) tiek saukta par "nodotošanu" (*arpaṇa*). Līdz ar to, piešķirot nozīmi savai atšķirības spējai un atsakoties no muļķīgi pieņemtās attiecības ar objektiem un darbībām, ir patiesā nodotošanas būtība.
Ar vārdu "*adhyātmacetasā*" Kunga nodoms ir, ka neatkarīgi no tā, kādu ceļu centēns seko, viņa mērķim jābūt garīgam, nevis pasaulīgam. Patiesībā mērķis vai nepieciešamība vienmēr ir mūžīgajam principam (garīgajam), savukārt iekāre vienmēr ir ne-mūžīgajam principam (dzimšanai un bojāejai pakļautiem objektiem). Centēnam jābūt mērķim, nevis iekārei. Sirdij ar mērķi piemīt atšķirības spēja un pārdomas.
No filozofiska vai zinātniska viedokļa nevar pierādīt, ka fiziski objekti, piemēram, ķermenis, ir paša īpašums. Patiesībā šie objekti nav paša īpašums un nav domāti pašam; drīzāk tie ir tikai doti pareizai lietošanai. Tieši tāpēc, ka tie nav paša īpašums, nevienam nav īstas pārvaldības pār tiem.
Viss Visums pieder Dievam; tomēr *jīva* (individuālā dvēsele), maldības dēļ, uzskata Dieva objektus par saviem un tā nonāk saistībā. Tāpēc šīs maldības iznīcināšana, izmantojot atšķirības spēju un pārdomas, un visu objektu un darbību pieņemšana kā piederīgu Garīgajam Principam (Dievam) ir to nodošana ar *adhyātma-citta*.
Šajā pantā vārds "*adhyātmacetasā*" ir primārās nozīmes. Tā nozīme ir tāda, ka tikai ne-atšķirības dēļ bojājamais ķermenis (pasaule) šķiet kā paša īpašums. Ja skatīts ar atšķirības spēju un pārdomām, ķermenis vai pasaule nešķitīs kā paša īpašums; gluži pretēji, tikai Nemirstīgais Augstākais Princips šķitīs kā paša īpašums. Redzēt pasauli kā savu ir kritiens, un neredzēt to kā savu ir pacēlums – "dvayakṣarastu bhavenmṛtyustryakṣaraṁ brahma śāśvatam. Mameti ca bhavenmṛtyurna mameti ca śāśvatam." (Divu zilbju "mama" – "tas ir mans" – ir nāve, un trīs zilbju "na mama" – "tas nav mans" – ir mūžīgais, nemirstīgais Brahman.)
**Īpašs punkts par nodotošanu:** Kungs saka: "nodod Visas darbības Man" ("*mayi sarvāṇi karmāṇi sannyasya*"), jo cilvēks ir maldīgi pieņēmis, ka instrumenti (ķermenis, maņas, prāts, intelekts, vitālā spēks), līdzekļi (darbību veikšanai noderīgie materiāli) un pašas darbības ir viņa un viņam pašam, kas tie nekad nav bijuši, nav, nebūs un nevar būt. Kādu saistību Nemirstīgais varētu būt ar dzimšanai un nāvei pakļautiem objektiem? Tāpēc, vai nu nodod darbības pasaulei, Prakriti vai Dievam – visu trīs rezultāts būs viens un tas pats; jo pasaule ir Prakriti produkts, un Dievs ir Prakriti kungs. No šī viedokļa gan pasaule, gan Prakriti pieder Dievam. Tāpēc viss jānodod Dievam ar domu: "Es piederu Dievam, un visas lietas, ko sauc par 'manām', arī pieder Dievam"; tas ir, jāatsakās no jebkādas piederības sajūtas. Pēc tādarīšanas centēnam nav nepieciešams no pasaules vai no Dieva kaut ko iekārot; jo Dievs pats rūpējas par viņam nepieciešamo.
Pēc nodotošanas ķermenis un citi objekti vairs nedrīkst šķist kā paša īpašums. Ja tie šķiet kā paša īpašums, tad nodotošana nav patiesi notikusi. Tāpēc Kungs pamāca nodot ar atšķirības spēju un pārdomām apveltītu sirdi, lai šī realitāte tiktu pareizi saprasta: šie objekti ir tikai Dieva, nevis paša īpašums vispār.
Pamācība nodot Dievam ir tik ārkārtēja, ka pat ja tas tiek darīts nelabprāt, tas ir tikai ieguvums. Iemesls ir tāds, ka darbības un objekti nemaz nav paša īpašums. Pat pēc darbību veikšanas tās var nodot, bet patiesa nodotošana notiek tikai pārtraucot attiecības ar objektiem un darbībām. Šis pārtraukums notiek tikai tad, kad cilvēks patiesi pieredz, ka instrumenti (ķermenis utt.), līdzekļi (pasaulīgie objekti), darbības un "es" – tas viss pieder tikai Dievam. Centēni bieži pieļauj kļūdu, mēģinot uzskatīt līdzekļus par Dieva, bet viņi nepievērš uzmanību tam, ka "arī instrumenti un 'es' pieder Dievam." Tāpēc viņu nodotošana paliek nepilnīga. Tāpēc centēnam jāpieņem instrumenti, līdzekļi, darbības un "es" – viss kā piederīgs tikai Dievam, kas patiesībā tas arī ir.
Atteikšanās no pašu darbību un objektu formas nav nodotošana. Dieva objektu pieņemšana kā tikai Dieva īpašuma ir patiesa nodotošana. Tas, kurš, uzskatot objektus par saviem, tos nodod Dievam, no Dieva saņem daudzus objektus atpakaļ; gluži kā zeme dod daudzkārt vairāk graudu, nekā tajā iestādītas sēklas. Tomēr pat daudzkārt saņemtais paliek ierobežots. Bet tas, kurš, neuzskatot objektus par saviem (uzskatot tos par tikai Dieva īpašumu), tos nodod Dievam, tam Dievs dod Sevi pašu un pat kļūst parādā. Nozīme ir tāda, ka dodot, uzskatot objektu par savu (objekta nozīmīguma dēļ sirdī), saņemtā vērtība ir pašā objektā; bet dodot, neuzskatot to par savu, cilvēks iegūst pašu Dievu.
Patiesa nodotošana Dievu ārkārtīgi iepriecina. Tas nenozīmē, ka Dievs no nodotošanas gūst kādu palīdzību; drīzāk tas, kurš nodod, kļūst brīvs no darbību saistībām, un šeit slēpjas Dieva priecāšanās. Gluži kā mazs bērns, atrodot pagalmā atslēgu un to nododot tēvam, iepriecina tēvu – kamēr pats mazais bērns ir tēva, pagalms ir tēva un atslēga arī ir tēva – tomēr tēvs ir iepriecināts nevis saņemot atslēgu, bet redzot bērna sentimentu (dodošu). Viņš paceļ roku un saka bērnam: "Lai tu kļūsti tik augsts!" Tas ir, viņš paceļ bērnu pat virs sevis. Līdzīgi, visi objekti, ķermenis un iemiesotais (pašs) pieder tikai Dievam. Tāpēc, redzot sentimentu atteikties no piederības sajūtas pār tiem un nodot tos tikai Dievam, tas Viņu (Dievu) iepriecina, un Viņš kļūst parādā.
**Īpašs punkts par iekāri:** Dievs ir veidojis cilvēka ķermeni visbrīnišķīgākajā veidā. Visi materiāli, kas nepieciešami cilvēka dzīvošanai un garīgai praksēi, viņam ir pieejami pārpilnībā. Arī Dieva dota atšķirības spēja atrodas viņa iekšienē. Kad cilvēks, nepiešķirot nozīmi šai atšķirības spējai, neizmantojot pareizi saņemtos objektus, bet gan uzskatot tos par saviem un izmantojot tos sev, un attīsta pieķeršanos saņemtajiem objektiem un iekāri pēc nesaņemtajiem, tad viņš nonāk dzimšanas un nāves ciklā saistībā. Objekti, personas, situācijas, notikumi, spējas, vara, ķermenis, maņas, prāts, vitālā spēks, intelekts utt., kas šķietami ir tagad klāt, nebija ar mums iepriekš un neatradīsies ar mums mūžīgi pēc tam; jo tie nekad nepaliek vienādi, tie mainās katru brīdi. Cilvēks zina šo realitāti. Ja cilvēks pieņemtu tā, kā zina, un ienestu to savā uzvedībā, tad par viņa atbrīvošanos nav ne mazākās šaubas. Pieņemt tā, kā zina, nozīmē: neuzskatīt ķermeni un citus objektus par saviem un sev, nebūt atkarīgam no tiem un nepieņemt viņu verdzību, piešķirot tiem nozīmi. Objektiem piešķirtā nozīme ir liela kļūda. Uzskatīt sevi piepildītu ar to iegūšanu ir liela saistība. Tieši piešķirot nozīmi bojājamiem objektiem, rodas jaunas iekāres pēc tiem. Iekāre ir visu grēku, ciešanu, bēdu, postu, elles utt. sakne. Caur iekāri objekti netiek iegūti, un pat ja tie pēc liktenīga likteņa tiek iegūti, tie nepaliek. Iemesls ir tāds, ka objekti ir pārejoši, nāk un iet, kamēr "Pašs" ir mūžīgs. Tāpēc, atsakoties no iekāres, cilvēkam jāizpilda savi pienākuma darbi.
Šeit var rasties šaubas: Bez iekāres, kā būs tieksme uz darbību? Izšķiršana ir šāda: Tieksme uz darbību rodas gan iekāres piepildīšanai, gan iekāres pārtraukšanai. Parastie cilvēki iesaistās darbībā iekāres piepildīšanai, savukārt centēns iesaistās paša attīrīšanai, tas ir, iekāres pārtraukšanai (Gītā 5.11). Patiesībā tieksme uz darbību ir iekāres pārtraukšanai, nevis tās piepildīšanai.
Cilvēka ķermenis ir dots tikai viņa mērķa piepildīšanai. Kad mērķis ir piepildīts, nekas nav palicis darāms. Tieksme uz darbību iekāres piepildīšanai rodas tikai tiem cilvēkiem, kuri ir aizmirsuši savu patieso mērķi (Mūžīgā Principa, Dieva, sasniegšanu). Kungs šādus cilvēkus ir nosaucis par "*kṛpaṇaḥ*" (nožēlojamiem) – "*kṛpaṇāḥ phalahetavaḥ*" (Gītā 2.49). Savukārt tos, kas iesaistās darbībā, paturot mērķi sev priekšā (iekāres pārtraukšanai), Kungs ir nosaucis par "*manīṣī*" (gudrajiem vai zinātājiem) – "*phalaṁ tyaktvā manīṣiṇaḥ*" (Gītā 2.51). Kalpošana, Pašsaprašana un Dieva sasniegšanas sentimenta ir mērķis, nevis iekāre. Bojājamu objektu sasniegšanas sentimenta ir iekāre. Tāpēc domāt, ka bez iekāres nav tieksmes uz darbību, ir kļūda. Arī mērķa piepildīšanai darbības norit perfekti.
Tieši, atvērsoties no sava veselā, Dieva, un pieņemot attiecības ar pasauli (inerci), rodas gan nepieciešamība, gan iekāre. Kad maldīgi pieņemtās attiecības ar pasauli ir pilnībā pārtrauktas, nepieciešamība ir piepildīta un iekāre izzūd.
**"Nirāśīrnirmamo bhūtvā yudhyasva vigatajvaraḥ"** – Pat pēc visu darbību un objektu (darbībai nepieciešamo materiālu) nodošanas Dievam, iekāres, piederības sajūtas un nemiera pēdas var palikt. Piemēram, mēs kādam iedevām grāmatu. Redzot viņu to lasām, mūsu prātā rodas doma: "Viņš lasa *manu* grāmatu." Šī ir piederības sajūtas pēda, kas paliek pat pēc grāmatas nodošanas. Lai atsakītos no šīs pēdas, Kungs saka Arjūnam: Neesi ar *iekāri* pēc jauniem objektiem, neesi ar *piederības sajūtu* pret saņemtajiem objektiem un neesi ar *nemieru* par zaudētajiem objektiem. Visu nodošanas lakmusa tests ir tas, ka ne paliek ne mazākā iekāres, piederības sajūtas vai nemiera pēda.
Tiem centēniem, kuriem pat pēc visa nodošanas Dievam, iekāre, piederības sajūta un nemiers par ķermeni un citiem objektiem parādās pagātnes iespaidu dēļ, nekad nevajadzētu zaudēt drosmi. Iemesls ir tāds, ka tas, kurā parādās iekāre, patiesībā ir bez-iekāres; tas, kurā parādās piederības sajūta, patiesībā ir brīvs no piederības sajūtas; un tas, kurā parādās nemiers, patiesībā ir brīvs no nemiera. Līdzīgi, tas, kurš uzskata ķermeni par "es" (*aham*), patiesībā ir bez-ķermeņa (brīvs no esības). Tāpēc katrs cilvēks ir pilnībā tiesīgs būt brīvs no iekāres, piederības sajūtas un nemiera.
Gītā vārds "*jvara*" (drudzis/nemiers) parādās tikai šeit. Karadarbībā pastāv iespēja, ka nemiers rodas no ģimeniskās pieķeršanās utt. Tāpēc, lai būtu īpaši uzmanīgiem, izpildot pienākuma darbu karadarbības formā, Kungs, lietojot vārdu "*vigatajvaraḥ*", saka Arjūnam izpildīt karadarbības pienākumu, brīvam no nemiera.
Tā kā Arjūna priekšā esošais pienākuma darbs bija karadarbības formā, Kungs ar vārdu "*yudhyasva*" pavēl viņam cīnīties. Šeit Kunga nodoms nav par cīņu, bet par sava pienākuma izpildi. Tāpēc neatkarīgi no tā, kāds pienākums no laika laikam parādās centēna priekšā, viņam tas jāizpilda ar nodošanas Dievam intelektu, būdams bez-iekāres, bez piederības sajūtas un brīvs no nemiera. Viņam nevajadzētu skatīties uz tā rezultātu (veiksmi vai neveiksmi). Palikt vienaldzīgam veiksmes-neveiksmes, labvēlības-nelabvēlības utt. apstākļos ir būt "*vigatajvara*"; jo laime, kas rodas no labvēlīgiem apstākļiem, un nemiers, kas rodas no nelabvēlīgiem apstākļiem – abi ir *jvara* (nemiers). Pieķeršanās-nairība, prieks-bēdas, kāre-dusmas utt. arī ir *jvara*. Īsumā, visas prāta deformācijas (ciešanas), piemēram, pieķeršanās-nairība, raizes, satraukums, nemierīgums utt., ir *jvara*, un būt brīvam no tām ir vārda "*vigatajvaraḥ*" nozīme.
**Īpašs punkts:** Kad centēna vienīgais mērķis kļūst Dieva sasniegšana, tad visi materiāli (objekti, situācijas utt.), kas viņam ir, kļūst par līdzekļiem (garīgās prakses instrumentiem). Tad šajos materiālos nav dalījuma labos un sliktos. Tāpēc materiāls, kas ir, un tāds, kāds tas ir, tikai tas un tieši tajā stāvoklī ir jānodod Dievam. Tas, ko Dievs ir devis, tikai tas ir jāatdod Viņam atpakaļ.
Pat pēc visu darbību nodošanas Dievam, kāda iekāre, piederības sajūta un nemiers tiek uztverti sevī, arī tos jānodod Dievam. Nododot Dievam, cilvēks nostiprinās Dievā. Tam, kurš vēlas sasniegt Jogu, darbība tiek teikta par cēloni – "*ārurukṣormuneryogaṁ karma kāraṇamucyate*" (Gītā 6.3). Iemesls ir tāds, ka tikai izpildot pienākuma darbus, centēns apjēdz, kas un kur ir viņa trūkumi (iekāre, piederības sajūta utt.). Tāpēc divpadsmitajā nodaļā, divpadsmitajā pantā, darbības augļu atteikšanās (Karma Joga) tiek teikta par augstāku par meditāciju; jo meditācijā centēna uzmanība paliek īpaši pie prāta nemierīguma, un viņš uzskata vienkāršu prāta fiksēšanu uz meditācijas objektu par meditācijas veiksmi. Tomēr viņa uzmanība vēršas uz citiem trūkumiem (iekāre, piederības sajūta utt.) tikai tad, kad viņš veic darbību. Tāpēc šajā pantā ar vārdu "*yudhyasva*" Kungs pamāca izpildīt pienākuma darbu.
Gluži kā četrdesmit astotajā pantā otrajā nodaļā Kungs pamāca izpildīt pienākumu, būdams vienaldzīgs veiksmē un neveiksmē, tāpat šeit (trīsdesmitajā pantā) Viņš pamāca cīnīties, tas ir, izpildīt pienākuma darbu, būdams bez-iekāres, bez piederības sajūtas un brīvs no nemiera. Kad pat tik smaga (cieta) darbība kā karadarbība var tikt veikta ar vienaldzību, tad kāda cita darbība varētu būt, ko nevarētu veikt ar vienaldzību? Vienaldzība rodas tikai tad, kad parādās sentimenta: "Ķermenis nav es, nav mans un nav man" – kas, patiesībā, tas arī ir.
Pienākuma darba izpilde ir iespējama tikai tad, ja centēna mērķis nav pasaule, bet tikai Dievs. Tā kā centēns, ar Dieva sasniegšanas mērķi, kļūst arvien vairāk pienākumticīgs, tā defekti, piemēram, iekāre, piederības sajūta, pieķeršanās utt., automātiski tiek iznīcināti, un tiek realizēta sava dabiskā stāvokļa pieredze vienaldzībā. Pēc pilnīgas sava stāvokļa pieredzes vienaldzībā, darītāja sajūta tiek pilnībā iznīcināta, un tiek sasniegta vienotība ar mērķi. Tas ir likums, ka, kad vairs nav vēlmes kaut ko iegūt vai darīt sev, "*aham*" (personība) automātiski izzūd.
Arjūna vēlas labklājību (*śreya*), bet izvairoties no pienākuma darba karadarbības formā. Tāpēc, kad Arjūna jautā par savu labklājību, Kungs pamāca viņam izpildīt pienākuma darbu karadarbībā; jo saskaņā ar Kunga skatījumu, labklājība tiek sasniegta, izpildot pienākuma darbu, tas ir, caur Karma Jogu, kā arī caur Jñāna Jogu un Bhakti Jogu.
**Saistība:** Iepriekšējā pantā izteicis savu doktrīnu (principu), Kungs tagad nākamajos divos pantos pamato savu doktrīnu.
★🔗
