**3.6:** Tas, kurš vardarbīgi atturas no darbības orgānu (visu maņu) lietošanas, bet prātā turpina nodarboties ar maņu priekšmetiem, tiek uzskatīts par maldīta saprāta cilvēku un liekulī.
**Komentārs:** Šeit termins "darbības orgāni" (karmendriyāṇi) nenozīmē tikai piecus darbības orgānus (runu, rokas, kājas, dzimumorgānus un anālo atveri), bet kopā ar tiem ietver arī piecus uztveres orgānus (ausis, ādu, acis, mēli un degunu); jo bez uztveres orgāniem darbības orgāni vieni paši nevar veikt darbību. Turklāt, tikai ārēji atturot rokas, kājas u.c. (darbības orgānus), bet neatturot acis, ausis u.c. (uztveres orgānus), arī pilnībā neizveido liekulību.
Gitā uztveres orgāni tiek uzskatīti par iekļautiem darbības orgānos. Tāpēc, kamēr Gitā atrodams vārds "darbības orgāni", vārds "uztveres orgāni" nav atrodams nekur. Piektās nodaļas 8. un 9. pantā tādas darbības kā redzēšana, dzirdēšana, pieskāriens u.c., kas ir uztveres orgānu funkcijas, arī tiek sagrupētas kopā ar darbības orgānu darbībām, pierādot, ka Gitā uztveres orgānus uzskata arī par darbības orgāniem. Gitā arī prāta darbības uzskata par darbību — "Kādu darbību arī cilvēks ar savu ķermeni, runu un prātu veic" (18.15). Būtība ir tāda, ka tikai tāpēc, ka daba ir aktīva, visas tās funkcijas ir aktīvas.
Lai gan vārds "atturēšanās" (saṁyamya) parasti nozīmē pareizu maņu regulēšanu, t.i., to pakļaušanu kontrolē, šeit šajā kontekstā šī vārda nozīme nav maņu pakļaušana kontrolei, bet gan vardarbīga ārēja atturēšanās. Iemesls ir tāds, ka, ja maņas būtu pakļautas kontrolei, šādu cilvēku saukt par liekuli nebūtu piemēroti.
Maldīta saprāta cilvēks (tukšs no atšķirības starp pareizo un nepareizo) vardarbīgi ārēji atturas no maņu darbībām, bet turpina prātā nodarboties ar šo maņu priekšmetiem un uzskata šādu stāvokli par brīvu no darbības. Tāpēc viņš tiek saukts par liekuli, t.i., tādu, kas praktizē viltus uzvedību.
Lai gan viņš ārēji ir atteicies no maņu priekšmetiem un domā: "Es neveicu darbību," pat šādā stāvoklī viņš patiesībā nav kļuvis brīvs no darbības. Iemesls ir tāds, ka, lai arī viņš ārēji šķiet nedarīgs, egotisma, piederības sajūtas un vēlmes dēļ darbība priekšmetu baudīšanas formā patiešām notiek, pieķēršanās veidā nodarbojoties ar priekšmetiem prātā.
Pasaulīgas baudas var ļauties gan ārēji, gan garīgi. Tāpat kā baudu iespaidi iekšējā būtnē veidojas, ārēji ļaujoties baudām ar pieķēršanos, tāpat iespaidi veidojas arī, garīgi ļaujoties baudām, t.i., ar pieķēršanos nodarbojoties ar baudām prātā. Ārēji cilvēks var atteikties no baudām saprāta, sabiedrības pieklājības vai bailu no nemieriem pasaules lietu dēļ, bet garīgai baudu ļaušanās nav ārēju šķēršļu. Tāpēc viņš turpina garīgi ļauties baudām un viltīgi lepojas, domājot: "Es esmu baudu atteicējs." Garīga baudu ļaušanās ir īpaši kaitīga, jo tā sniedz plašas iespējas šādai ļaušanās. Tāpēc garīgam centējam vajadzētu, tāpat kā viņš pasargā sevi no ārējām baudām un no tām atteicas, arī ar īpašu modrību atteikties no garīgas nodarbības ar baudām.
Ardžuna arī vēlas atteikties no darbībām to pašā būtībā un jautā Kungam: "Kāpēc Tu iesaisti mani šajā briesmīgajā darbībā?" Atbildot, Kungs šeit saka, ka cilvēka uzvedība, kurš, saglabājot egotismu, piederības sajūtu, pieķēršanos, vēlmi u.c., tikai ārēji atteicas no darbībām un uzskata sevi par nedarīgu, ir viltus. Būtība ir tāda, ka garīgam centējam nevajadzētu atteikties no darbībām to pašā būtībā, bet gan turpināt tās rūpīgi veikt, brīvs no vēlmēm un pieķēršanās.
**Saistība:** Ceturtajā pantā Kungs norādīja, ka darbību atteikšanās nav nepieciešama gan Karmajogas, gan Sankhjajogas skatījumā. Tad piektajā pantā Viņš teica, ka neviens cilvēks nevienā stāvoklī nevar palikt pat brīdi, neveicot darbību. Sestajā pantā tiek pasludināta par viltus tā cilvēka uzvedība, kurš vardarbīgi atturas no maņu darbībām un uzskata sevi par nedarīgu. Tas pierāda, ka tikai ārēja darbību atteikšanās neveido to patieso atteikšanos. Tāpēc nākamajā pantā Kungs izskaidro patiesas atteikšanās pazīmi.
★🔗
