No dusmām rodas maldīšanās; no maldīšanās – atmiņas zudums; no atmiņas zuduma – izšķiršanas spējas iznīcināšana; no izšķiršanas spējas iznīcināšanas viņš iet bojā.

Vārdu nozīmes: क्रोधात् (Krodhat) - no dusmām, भवति (Bhavati) - rodas, सम्मोहः (Sammohah) - maldi, सम्मोहात् (Sammohat) - no maldiem, स्मृतिविभ्रमः (Smritivibhramah) - atmiņas zudums, स्मृतिभ्रंशात् (Smritibhranshat) - no atmiņas zuduma, बुद्धिनाशः (Buddhinashah) - spriežtspējas iznīcināšana, बुद्धिनाशात् (Buddhinashat) - no spriežtspējas iznīcināšanas, प्रणश्यति (Pranashyati) - viņš iet bojā. Komentārs: No dusmām rodas maldi. Kad cilvēks kļūst dusmīgs, viņš zaudē spēju atšķirt labo no ļaunā. Viņš teiks un darīs visu, kas viņam ienāks prātā. Viņu aizraus kaislību un emociju impulsi, un viņš rīkosies neracionāli.

2.63. Paskaidrojums – "Kad cilvēks iekārtojas jutekļu objektos, rodas pieķeršanās tiem." – Nebūdams pieķēries Dievam, nedomājot par Dievu, cilvēks domā tikai par jutekļu objektiem. Iemesls ir tāds, ka dvēselei vienā pusē ir Dievs, otrā – pasaule. Kad tā atsakās no Dieva patvēruma, tad tā meklē patvērumu pasaulē un domā tikai par pasauli; jo bez pasaules nav cita domāšanas priekšmeta. Tādējādi, pastāvīgi par to domājot, cilvēkā rodas pieķeršanās, simpātija un tieksme pēc šiem objektiem. Kad rodas pieķeršanās, cilvēks ļaujas šiem objektiem. Vai ļaušanās objektiem ir garīga vai fiziska, no tās gūtais baudījums rada patiku pret objektiem. No patikas tas objekts sāk tikt apskatīts atkal un atkal. Tagad, neatkarīgi no tā, vai cilvēks ļaujas šim objektam vai nē, pieķeršanās objektiem neizbēgami rodas – tas ir likums. "No pieķeršanās rodas vēlme." – Kad rodas pieķeršanās objektiem, rodas vēlme tos iegūt (baudīt) – ka šie baudījumi, šīs lietas, man būtu jāsaņem. "No vēlmes rodas dusmas." – Kad vēlmei labvēlīgi objekti tiek pastāvīgi iegūti, rodas mantkārība; un, kamēr pastāv vēlmes piepildīšanās iespēja, ja kāds rada šķērsli, pret šo cilvēku rodas dusmas. Vēlme ir tāda lieta, ka, ja tā tiek kavēta, neizbēgami rodas dusmas. Arī labestības lepnums, ko cilvēks izjūt attiecībā uz savu kastu, dzīves posmu, īpašībām, kompetenci utt., satur vēlmi pēc paša respekta, goda utt.; kad šo vēlmi kāds cilvēks kavē, rodas dusmas. 'Vēlme' ir radžasa tendence, 'maldu' – tamasa tendence, bet 'dusmas' – tendence starp radžasu un tamasu. Ikreiz, kad rodas dusmas par kādu lietu, kaut kur tās saknē noteikti slēpjas pieķeršanās. Piemēram, ja dusmas rodas, redzot kādu rīkojamies pretēji morālei un taisnīgumam, tad pastāv pieķeršanās morālei un taisnīgumam. Ja dusmas rodas pret kādu, kas aizvaino vai nicina, tad pastāv pieķeršanās godam un cieņai. Ja dusmas rodas pret kādu, kas kritizē, tad pastāv pieķeršanās slavai. Ja dusmas rodas pret kādu, kas apsūdz, tad pastāv pieķeršanās nevainības lepnumam; un tā tālāk. "No dusmām rodas malds." – No dusmām rodas malds, t.i., iestājas apmulsums. Patiesībā, ja paskatās, malds rodas no šīm četrām lietām: vēlmes, dusmām, mantkārības un piederības sajūtas, šādi: (1) Malds, kas rodas no vēlmes: Tajā diskriminējošā spēja tiek apslāpēta, cilvēks, pārvarams vēlmes, beidz darīt tādas lietas, kādas darīt nevajadzētu. (2) Malds, kas rodas no dusmām: Tajā cilvēks beidz teikt skarbas un nepiemērotas lietas pat draugiem un godināmiem cilvēkiem un uzvedas tā, kā uzvesties nevajadzētu. (3) Malds, kas rodas no mantkārības: Tajā cilvēks zaudē izpratni par patiesību un nepatiesību, taisnīgumu un netaisnīgumu utt., un maldina cilvēkus ar viltību. (4) Malds, kas rodas no piederības sajūtas: Tajā tiek zaudēta līdzsvarota noskaņojuma sajūta; gluži pretēji, rodas nosliece. Ja malds rodas no visām četrām – vēlmes, dusmām, mantkārības un piederības sajūtas – tad kāpēc Kungs šeit pieminēja tikai dusmas? Ja padziļināti pārdomā, vēlmē, mantkārībā un piederības sajūtā paliek modināta tieksme pēc paša baudījuma un pašintereses, bet dusmās paliek modināta tieksme kaitēt citiem. Tāpēc malds, kas rodas no dusmām, ir vēl briesmīgāks nekā malds, kas rodas no vēlmes, mantkārības un piederības sajūtas. No šī skatpunkta Kungs šeit ir norādījis, ka malds rodas tieši no dusmām. "No malda rodas atmiņas zudums." – Kad iestājas apmulsums, atmiņa tiek iznīcināta, t.i., no svēto rakstu un labu domu veidotais apņēmības sajūta – "man jāveic tādas darbības, jāuzsāk tādas prakses, jāīsteno mana atbrīvošanās" – šī atmiņa tiek iznīcināta; to vairs neatceras. "No atmiņas zuduma rodas intelekta iznīcināšana." – Kad atmiņa tiek iznīcināta, tiek zaudēta diskriminācija, kas izpaužas intelektā, t.i., cilvēks zaudē spēju domāt jaunā veidā. "No intelekta iznīcināšanas viņš gāžas." – Zaudējot diskrimināciju, cilvēks krīt no sava stāvokļa. Tāpēc, lai izvairītos no šī kritiena, visiem meklētājiem ir ārkārtīgi nepieciešami pieķerties Dievam. Šeit aprakstītā secība – no vienkāršas objektu apspriešanas rodas pieķeršanās, no pieķeršanās vēlme, no vēlmes dusmas, no dusmām malds, no malda atmiņas zudums, no atmiņas zuduma intelekta iznīcināšana un no intelekta iznīcināšanas kritiens – kamēr šīs secības analīze aizņem laiku, visu šo tendenču rašanās un cilvēka kritiens, kas izriet no tām, neaizņem laiku. Tāpat kā elektriskā strāva, visas šīs tendences rodas acumirklī un izraisa cilvēka kritienu. Saistība – Tagad nākamajā pantā Kungs atbild uz šo ceturto jautājumu: "Kā uzvedas gudrības pilns cilvēks?"