Mana daba ir ievainota līdzjūtības trūkuma, mans prāts ir apmācies par pienākumu. Es jautāju Tev: Pastāsti man noteikti, kas man ir labi. Es esmu Tavs skolnieks. Pamāci mani, kas esmu meklējis patvērumu Tevī.

2.7 Mana sirds ir pārņemta ar žēluma trūkumu; mans prāts ir apjucis par savu pienākumu. Es Tev jautāju: saki man skaidri, kas man ir labs. Es esmu Tavs māceklis. Pamāci mani, jo esmu meklējis patvērumu Tevī. Vārdu nozīmes: „कार्पण्यदोषोपहतस्वभावः“ nozīmē dabu, ko pārņēmis žēluma trūkums. „पृच्छामि“ nozīmē „es jautāju“, „त्वाम्“ nozīmē „Tev“, „धर्मसंमूढचेताः“ attiecas uz prātu, kas apjucis par pienākumu, „यत्“ nozīmē „kas“, „श्रेयः“ nozīmē „labums“, „स्यात्“ nozīmē „varētu būt“, „निश्चितम्“ nozīmē „izlēmīgi“, „ब्रूहि“ nozīmē „saki“, „तत्“ nozīmē „to“, „मे“ nozīmē „man“, „शिष्यः“ nozīmē „māceklis“, „ते“ nozīmē „Tavs“, „अहम्“ nozīmē „es“, „शाधि“ nozīmē „māci“, „माम्“ nozīmē „mani“, „त्वाम्“ nozīmē „Tev“ un „प्रपन्नम्“ nozīmē „patvērumu meklējošs“.

2.7. Komentārs: "kārpaṇyadoṣopahatasvabhāvaḥ pṛcchāmi tvāṁ dharmasammūḍhacetāḥ" – Kaut arī Arjunas savā prātā pilnīgu atkāpšanos no kaujas neuzskatīja par augstāko ceļu, tomēr, lai izvairītos no grēka, viņš neredzēja citu izeju kā tikai atturēties no cīņas. Tāpēc viņš vēlējās atkāpties no kaujas un uzskatīja šo atkāpšanos par tikumu, nevis gļēvuļa vainu. Taču, kad Kungs nosauca Arjuna atkāpšanos par gļēvulību un sirds vājumu, tad no šiem Kunga neviennozīmīgajiem vārdiem Arjuna sajuta, ka atkāpšanās no kaujas man nav piemērota. Tā patiešām ir sava veida gļēvulība, kas ir pilnīgi pretēja manai daba, jo manā kšatrijas dabā nav ne pakļāvības, ne bēguļošanas (muguras pagriešanas). Tā, pieņemot Kunga norādīto gļēvulības vainu kā sevī esošu, Arjuna saka Kungam: Pirmkārt, gļēvulības vainas dēļ mana kšatrijas daba ir it kā apspiesta; un otrkārt, es nevaru ar savu intelektu izlemt neko par dharmu. Mans intelekts ir kļuvis tik apmulsis, ka attiecībā uz dharmu mans intelekts vispār nedarbojas. Trešajā pantā Kungs bija skaidri pavēlējis Arjunam: 'Atmetot sirds vājumu, gļēvulību, celies kaujai.' No tā Arjunam vajadzēja būt bez šaubām par dharmu (pienākumu). Tomēr šaubu palikšanas iemesls ir tāds, ka, no vienas puses, ģimenes iznīcināšana un godājamo vecāko nogalināšana kaujā šķiet kā adharma (grēks), bet, no otras puses, cīņa šķiet kā kšatrijas dharma. Tādējādi, redzot savus radiniekus, viņam nevajadzētu cīnīties, un no kšatrijas-dharmas perspektīvas viņam vajadzētu cīnīties – starp šiem diviem ķezlojoties, Arjuna iekrita morālā dilemmā. Viņa intelekts apmulsa, lemjot par dharmu. Šādā stāvoklī, lai iegūtu lēmumu par 'Kāds ir mans īpašais pienākums šajā brīdī? Kāda ir mana dharma?', viņš jautā Kungam. 'yacchreyaḥ syānniścitaṁ brūhi tanme' – Šīs pašas nodaļas otrajā pantā Kungs bija teicis, ka tu, kurš atkāpjas no kaujas gļēvulības dēļ, šī tava rīcība ir 'anāryajuṣṭa', kas nozīmē, ka cildeni cilvēki tā nedarbojas; viņi rīkojas tikai tādā veidā, kas ir viņu labklājībai. To dzirdot, Arjuna prātā ienāca doma, ka arī man vajadzētu darīt to, ko dara cildeni cilvēki. Tā Arjuna prātā mostās vēlme pēc savas labklājības, un ar to viņš jautā Kungam par savu labklājību: 'Pateici man to, kas novedīs pie manas noteiktas labklājības.' Ka Arjuna sirdī ir satraukums (viṣāda) un šeit viņš tagad jautā par savu labklājību, pierāda, ka, ja cilvēks paliek apmierināts ar jebkuru stāvokli, kurā viņš atrodas, viņā nemostas atmoda par viņa patieso mērķi. Atmoda par patieso mērķi – labklājību – notiek tikai tad, kad cilvēks kļūst neapmierināts ar savu pašreizējo stāvokli, nevar tajā palikt. 'śiṣyaste'ham' – Uzdodot jautājumu par savu labklājību, Arjuna prātā radās šī sajūta, ka jautājumu par labklājību uzdod Guru, nevis ratiniekam. Ar to sajūta par ratinieka kungu, kas bija Arjuna prātā un kuras dēļ viņš pavēlēja Kungam: 'O Ačjuta! Novieto manas ratis starp abām armijām,' – tā sajūta izzūd, un, lai jautātu par savu labklājību, Arjuna kļūst par Kunga mācekli un saka: 'O Kungs! Es esmu tavs māceklis, es esmu piemērots, lai saņemtu norādījumus, stāsti man par manu labklājību.' 'śādhi māṁ tvāṁ prapannam' – Guru noteikti dos norādījumus, iedos zināšanas par nezināmo ceļu, pilnībā apgaismos, visu pilnībā izskaidros, bet māceklim pašam būs jāiet pa šo ceļu. Māceklis pašam būs jāīsteno savu labklājību. Es nevēlos, ka Kungs iedod norādījumus un es tos izpildu; jo tas neīstenos manu mērķi. Tāpēc, kāpēc man paturēt atbildību par savu labklājību uz sevi? Kāpēc ne atstāt to pilnībā uz Guru! Tāpat kā zīdainis, kurš ir atkarīgs tikai no mātes piena, saslimst, tad, lai izārstētu viņa slimību, zāles pašai mātei pašai jālieto, nevis zīdainim. Tāpat, ja arī es pilnībā patveršos pie Gura vien, kļūšu pilnībā atkarīgs no Gura, tad pilnā atbildība par manu labklājību nokritīs tikai uz Guru, pašam Gura būs jāīsteno mana labklājība – ar šo sajūtu Arjuna saka: 'Es esmu patvēries pie tevis, pamāci mani.' Šeit Arjuna ar vārdiem 'tvāṁ prapannam' runā par patvēršanos pie Kunga, taču patiesībā viņš nav pilnībā patvēries. Ja viņš būtu pilnībā patvēries, tad viņa teikums 'śādhi mām' 'pamāci mani' nebūtu piemērots; jo patvēršanās brīdī māceklim vairs nav palicis savs pienākums. Otrkārt, vēlāk devītajā pantā Arjuna teiks: 'Es necīnīšos' – 'na yotsye'. Arjuna šis apgalvojums arī ir pretrunā ar pilnīgu padošanos. Iemesls ir tāds, ka pēc padošanās jautājums 'Vai man cīnīties vai necīnīties; ko man darīt un ko nedarīt' – vispār vairs nepastāv. Viņš pat nezina, ko patvēruma devējs liks viņam darīt un ko nē. Viņā paliek tikai sajūta, ka tagad, ko vien patvēruma devējs liks man darīt, tikai to es darīšu. Lai novērstu šo Arjuna trūkumu, vēlāk Kungam nācās teikt 'māmekaṁ śaraṇaṁ vraja' (18.66) 'Patveries pie Manis viena'. Tad arī Arjuna, sakot 'kariṣye vacanaṁ tava' (18.73) 'Es rīkošos saskaņā ar Tavu vārdu,' pieņēma pilnīgu padošanos. Šajā pantā Arjuna ir teicis četras lietas – (1) 'kārpaṇyadoṣo... dharmasammūḍhacetāḥ' (2) 'yacchreyaḥ syānniścitaṁ brūhi tanme' (3) 'śiṣyaste'ham' (4) 'śādhi māṁ tvāṁ prapannam'. Starp šīm, pirmajā lietā Arjuna jautā par dharmu, otrajā viņš lūdz par savu labklājību, trešajā viņš kļūst par mācekli, un ceturtajā viņš patveras. Tagad, apsverot šīs četras lietas: Pirmajā, persona, kurai jautā, ir brīva pateikt vai nepateikt. Otrajā, personai, kurai lūdz, pateikt kļūst par pienākumu. Trešajā, Guru, kura māceklis viņš kļūst, uz viņa nokrīt īpaša atbildība par ceļa uz labklājību norādīšanu māceklim. Ceturtajā, patvēruma devējam, pie kura viņš patveras, viņam noteikti ir jāatbrīvo patvērušais, kas nozīmē, ka pašam patvēruma devējam ir jāpieliek pūles viņa atbrīvošanai. Saikne – Iepriekšējā pantā Arjuna patveras pie Kunga, taču viņa prātā ienāk, ka Kunga tieksme ir tikai likt viņam cīnīties, bet es neuzskatu cīņu par taisnīgu sev. Tāpat kā Viņš iepriekš pavēlēja 'uttiṣṭha' cīņai, tāpat Viņš varētu arī tagad pavēlēt cīnīties. Otrkārt, varbūt es neesmu pilnībā izklāstījis savas sirds jūtas Kungam. Ar šīm domām Arjuna nākamajā pantā skaidri apraksta savas sirds stāvokli par labu necīņai.