**3.10 – 3.11:** Radīšanas sākumā Prajāpati Brahmā, radījis būtnes (galvenokārt cilvēkus) kopā ar noteikumiem par pienākuma pienākumiem, sacīja viņiem: "Ar šo pienākumu jūs veicināsiet visu labklājību, un šis jaužas veidā pienākums nodrošinās jums nepieciešamos līdzekļus pienākumu pildīšanai. Veicot savus pienākuma pienākumus, veiciniet devus, un lai tie devi, veicot savus pienākumus, veicina jūs. Tādējādi savstarpēji veicinot viens otru, jūs sasniegsiet augstāko labu."
**3.11 Komentārs:** Skaidrojums – "Sahayajñāḥ prajāḥ sṛiṣhṭvā purovācha prajāpatiḥ" (Radījis būtnes kopā ar jaužu, Prajāpati sacīja viņiem). Brahmadžis ir radījuma radītājs un kungs; tāpēc, pildot savu pienākumu, Viņš nepārtraukti domā par to aizsardzību un labklājību. Jo radītāja pienākums ir aizsargāt radīto. Brahmadžis rada būtnes, paliek iesaistīts to aizsardzībā un vienmēr domā par to labumu. Tādēļ Viņu sauc par "Prajāpati".
Radīšanas sākumā, t.i., kosmiskā cikla sākumā, Brahmadžis radīja cilvēkus, apveltītus ar pienākuma pienākumu tiesībām un izšķiršanas spēju (sk. piezīmi 128. lpp.). Labvēlīgo un nelabvēlīgo apstākļu pareiza izmantošana ir tas, kas nes labklājību. Tāpēc Brahmadžis radīja cilvēkus, dāvinot viņiem spēju pareizi izmantot gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos apstākļus. Caur dzīvniekiem, putniem, kokiem utt., dabas labvēlība (pienākuma pildīšana) notiek, vērtējot pareizo un nepareizo; bet cilvēki, pateicoties Dieva žēlastībai, ir saņēmuši īpašu izšķiršanas spēju. Tāpēc, ja viņi vērtē savu izšķiršanu un atturas no nepareizām darbībām, tad arī caur viņiem var notikt dabas darbības pasaules labklājībai.
Devi, gari, senči, cilvēki un citi dzīvnieki, putni, koki utt., visi ir būtnes. Starp šīm, pateicoties īpašām kvalifikācijām, tiesībām un līdzekļiem, atbildība par visu pārējo būtņu uzturēšanu gulstas uz cilvēkiem. Tādēļ šeit termins "prajāḥ" tiek lietots īpaši cilvēkiem.
Karma joga pastāv kopš neatminamiem laikiem. Ceturtajā nodaļā, trešajā pantā, ar vārdu "purātanaḥ" (senatnīgs), Kungs arī saka, ka šī Karma joga jau ļoti sen bija gandrīz pazudusi, ko Es tagad atkal esmu atklājis jums. Tas pats punkts šeit ir teikts citā veidā ar vārdu "purā" (senos laikos) – "Ne tikai Es, bet pat Brahmadžis radīšanas sākumā, radījis būtnes kopā ar pienākumu, pavēlēja viņiem praktizēt to pašu Karma jogu." Tā ir doma, ka Karma jogas (pienākuma pienākumu bezpiekāpīgas pildīšanas) tradīcija plūst kopš bezsākuma laika. Tas nav nekas jauns.
Ceturtajā nodaļā (24.–30. pants) visi aprakstītie līdzekļi Augstākā "Es" sasniegšanai tiek saukti ar nosaukumu "jauža"; piemēram – dravja jauža (materiālu upurēšana), tapo jauža (askēzes upurēšana), joga jauža (jogas upurēšana), prāṇājāma utt. Parasti vārds "jauža" ir slavens tikai darbībām, kas saistītas ar uguns upurēšanas rituāliem; bet Gītā vārds "jauža" apzīmē arī visas noteiktās darbības, kas veiktas saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem. Pienākuma pienākumi, kas iegūti saskaņā ar savu varnu, āšramu, dharmu, džāti, dabu, valsti, laiku utt., ietilpst "jaužā". Visas darbības, kas veiktas ar noskaņu citu labklājībai, arī ir tikai "jauža". Atbildība par šādu jaužu (pienākumu) gulstas tikai uz cilvēkiem.
"Anena prasaviṣhyadhvam eṣha vo ’stviṣhṭa-kāmadhuk" (sk. piezīmi 129.1) – Brahmadžis saka cilvēkiem: "Pildot savus attiecīgos pienākumus, veiciniet visus, virziet viņus uz priekšu! Dariet tā, lai jūs nepārtraukti saņemtu noderīgos materiālus savu pienākumu pildīšanai; lai tam nekad nebūtu trūkuma."
Lai novērstu Ardžunas tieksmi uz bezdarbību, Kungs saka, ka arī no Prajāpati Brahmadža vārdiem jums jāapgūst norādījums pildīt pienākuma pienākumus. Tikai veicot pienākumus citu labklājībai, var notikt jūsu pasaulīgā un pārpasaulīgā virzība uz priekšu.
Veicot darbību ar vēlmju trūkuma attieksmi, tikai ar pienākuma apsvērumu, cilvēks kļūst brīvs; un veicot darbību ar vēlmes ierosinātu attieksmi, cilvēks kļūst saistīts. Šajā kontekstā runa ir par pienākuma pienākumiem, kas veikti ar vēlmju trūkuma attieksmi. Tāpēc šeit vārda "iṣhṭa-kāma" nozīmes ņemšana kā "vēlamie baudījumu priekšmeti" (kas norāda uz vēlmes ierosinātu attieksmi) nešķiet piemērota. Šeit šī vārda nozīme ir – nepieciešamie materiāli jaužas (pienākuma pienākuma) pildīšanai (sk. piezīmi 129.2).
Karma jogi vienmēr ir gatavs kalpot vai gādāt par citu labumu. Tāpēc saskaņā ar Prajāpati Brahmadža likumu viņam nekad nepietrūkst materiālu, spēju un būtiskās aprūpes priekšmetu ķermeņa uzturēšanai, kas nepieciešami, lai kalpotu citiem. Viņš viegli un nepārtraukti saņem šīs noderīgās lietas. Saskaņā ar Brahmadža likumu, kādi materiāli ikvienam ir dots pienākumu pildīšanai, tas ir pilnīgi pietiekams, lai viņš izpildītu savu pienākumu. Pienākuma materiāli nekad nav nepilnīgi nevienam. Brahmadža likumā nevar būt nekādu neatbilstību; jo, kad Viņš ir noteicis pienākuma pildīšanu, tad arī pietiekamu materiālu nodrošināšana šī pienākuma izpildei ir atkarīga tikai no Viņa.
Patiesībā cilvēka ķermenis nav domāts prieku baudīšanai – "Šis ķermenis nav domāts jutekļu priekšmetu baudīšanai" (Manas 7.44.1). Tāpēc neviens patiess svētais raksts nedod norādījumu vai likumu "baudīt pasaulīgas baudas". Arī sabiedrība nedod atļauju neierobežotai baudīšanai. Gluži pretēji, gan svētie raksti, gan sabiedrība dod norādījumu vai likumu dot laimi citiem. Piemēram, tēvs saņem norādījumu, ka viņam jāaudzina un jāizaugina dēls, bet nekur nav norādījuma, ka dēlam jāņem pakalpojums no tēva. Līdzīgi tas jāsaprot arī citām attiecībām, piemēram, dēls, sieva utt.
Karma jogi vienmēr uztur došanas noskaņu, neņemšanas; jo ņemšanas noskaņa ir saistoša. Ņemšanas noskaņas uzturēšana ne tikai kavē atbrīvošanās sasniegšanu, bet arī rada šķēršļus pasaulīgu priekšmetu iegūšanā. Gandrīz ikviens pieredzē, ka pasaulē neviens nevēlas dot tam, kurš uztur ņemšanas noskaņu. Tāpēc Brahmadžis saka, ka tikai veicot pienākumu bezpiekāpjīgi, neko nevēloties, cilvēks var paveikt savu virzību uz priekšu (labklājību).
"Devān bhāvayatānena" – Šeit vārds "deva" ir indikatīvs; tāpēc zem šī termina jāsaprot visas būtnes – cilvēki, devi, gari, senči utt. Jo Karma jogi mērķis ir dot laimi visām būtnēm caur saviem pienākuma pienākumiem. Tāpēc šeit Brahmadžis pavēl cilvēkiem, visu būtņu virzībai uz priekšu, ievērot šo jaužu savu pienākuma pienākumu veidā. Pildot savus attiecīgos pienākumus, cilvēka labklājība notiek automātiski (Gītā 18.45). Tikai cilvēki ir pilnībā kvalificēti, lai saņemtu norādījumu pienākuma pildīšanai. Tikai cilvēkiem ir dots rīcības brīvība; tāpēc viņiem šī brīvība jāizmanto pareizi.
"Te devā bhāvayantu vaḥ" – Tieši tāpat kā ziedi un augļi dabiski parādās uz kokiem, ķepām utt.; bet, ja tiem tiek dots mēslojums un ūdens, tad uz tiem īpaši aug ziedi un augļi. Līdzīgi, ar pielūgšanu un upurēšanu devi tiek baroti, kā rezultātā viņu funkcijas kļūst īpaši taisnīgas. Bet, kad cilvēki caur saviem pienākumiem nepielūdz devus, tad devi nesaņem barību, kā rezultātā viņos rodas trūkums pienākumu pildīšanai. Pateicoties trūkumam viņu pienākuma izpildē, pasaulē notiek tādas nelaimes kā sausums, pārmērīgs lietus utt.
"Parasparaṁ bhāvayantaḥ" – Šo vārdu nozīmi nevajadzētu saprast kā: mums jākalpo citiem tikai tad, ja viņi kalpo mums. Drīzāk to vajadzētu saprast kā: neatkarīgi no tā, vai citi kalpo mums vai nē, mums noteikti jākalpo viņiem caur savu pienākumu. Ko citi dara vai nedara; vai viņi dod mums laimi vai bēdas – mums nevajadzētu būt nekādām saistībām ar šīm lietām; jo tas, kurš skatās uz citu pienākumiem, nokrīt no sava paša pienākuma. Rezultātā notiek viņa kritiens. Pārliecināt citus izpildīt savu pienākumu nav pat mūsu tiesību jautājums. Mums ir jāizpilda tikai savs pienākums visu labklājībai un caur to jādod laimi visiem. Kalpojot, mums nevajadzētu pat nedaudz paturēt savu izpratni, spējas, laiku vai materiālus sev. Tikai tad būs pilnīga atvienošanās no inerces.
Mums jākalpo visām savām pasaulīgajām attiecībām – mātei, tēvam, sievai, bērniem, brāļiem, vedeklām utt. Šīs attiecības nav domātas, lai ņemtu savu pašu prieku. Saskaņā ar to, kādas attiecības mums ir ar viņiem, kalpot viņiem atbilstoši, dot viņiem laimi atbilstoši pieklājībai, ir mūsu pienākums. Būt kādām cerībām no viņiem un uzskatīt savas tiesības uz viņiem ir liela kļūda. Mēs esam parādā viņiem, un mēs esam dzimuši viņu vidū, lai atmaksātu šo parādu. Tāpēc bezpiekāpjīgi kalpot šiem radiniekiem un atmaksāt savu parādu – tas ir mūsu galvenais nepieciešamais pienākums. Mums jākalpo ikvienam; bet to radinieku apkalpošana, par kuriem mēs esam atbildīgi, jāveic vispirms.
Princips ir tāds, ka ķermenis, maņas, prāts, intelekts, priekšmeti utt., nav mūsējie un nav domāti mums. Tāpēc, pildot attiecīgos pienākumus, savstarpēja virzība uz priekšu notiek automātiski.
**Dziļā lieta par pienākumu un tiesībām:**
Karma joga notiek tikai tad, kad cilvēks, pildot savu pienākumu, aizsargā citu tiesības. Piemēram, kalpot vecākiem ir dēla pienākums un vecāku tiesības. Tas, kas ir cita tiesības, kļūst par mūsu pienākumu. Tāpēc katram cilvēkam, pildot savu pienākumu, jāaizsargā citu tiesības un nedrīkst skatīties uz citu pienākumu. Skatoties uz cita pienākumu, cilvēks pats nokrīt no pienākuma; jo skatīties uz cita pienākumu nav mūsu pienākums. Tā ir doma, ka gādāt par citu labumu ir mūsu pienākums un viņu tiesības. Lai gan tiesības ir pakārtotas pienākumam, tomēr cilvēkam nevajadzētu vispār skatīties uz savām tiesībām; drīzāk viņam vajadzētu atteikties no savām tiesībām. Viņam jāpilda savs pienākums tikai citu tiesību aizsardzībai. Skatīšanās uz citu pienākumu un savu tiesību nostiprināšana ir tas, kas izraisa lielu kritumu šajā pasaulē un nākamajā. Pašreizējā laikā nemieru, strīdu un konfliktu sakne, kas redzama mājās un sabiedrībā, ir tieši šī: cilvēki pieprasa savas tiesības, bet nepilda savus pienākumus! Tāpēc Brahmadžis māca devus un cilvēkus, ka gādāt viens par otra labumu ir jūsu pienākums.
"Śhreyaḥ param avāpsyatha" – Parasti ir izveidojies priekšstats, ka šeit teiktais par augstākā laba sasniegšanu ir pārspīlējums, bet patiesībā tā nav. Ja kādam ir šaubas par to, viņš var to izmēģināt un redzēt pats. Tieši tāpat kā atdodot depozītu tā turētājam, mums nav nekādas saistības ar šo turētāju vai šo depozītu; tāpat, izmantojot pasaulīgus priekšmetus pasaules kalpošanā, mums nav nekādas saistības ar pasauli vai pasaulīgiem priekšmetiem. Tiklīdz tiek pārtraukta pieņemtā saistība ar pasauli, notiek Činmajatā (tīras apziņas) pieredze. Tāpēc iedomāties pārspīlējumu Prajāpati Brahmadža vārdos ir nepareizi.
Princips ir tāds, ka kamēr cilvēks rīkojas sev pašam, viņa darbības nebeidzas un viņš arvien vairāk kļūst saistīts ar tām. Tikai tas ir piepildīts, kurš nekad nedara neko sev pašam. Nedarot neko sev pašam, pat grēcīga rīcība nenotiek; jo grēcīga rīcība notiek tikai vēlmes dēļ (3.37). Tāpēc meklētājs, kas vēlas savu labklājību, saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, vajadzētu atteikties no augļu vēlmēm un pieķeršanās un kļūt centīgs pienākuma pienākumu pildīšanā; tad labklājība tiek paveikta automātiski.
Atteikšanās no savām vēlmēm veicina visas pasaules labklājību. Tas, kurš, pieķēries, bauda priekus, lai izpildītu savas vēlmes, ne tikai kaitē sev pašam (izraisa savu kritienu), bet arī kaitē tiem, kuriem trūkst baudīšanas līdzekļu, t.i., dod viņiem bēdas. Jo, redzot cilvēku ar baudīšanas līdzekļiem, trūkumā esošam cilvēkam ir dabiski just bēdas par šo līdzekļu trūkumu. Tādējādi cilvēks, kas bauda priekus sev pašam, nekad nevar izvairīties no vardarbības. Tieši pretēji tam, redzot cilvēku, kas seko garīgajam ceļam, citi automātiski sasniedz mieru, jo ikvienam ir vienādas tiesības uz garīgo bagātību. Secinājums ir tāds, ka, ja cilvēks, atsakoties no vēlmēm un pieķeršanās, turpina pildīt savus pienākuma pienākumus, tad saskaņā ar Brahmadža apgalvojumu viņš noteikti sasniegs augstāko labu. Par to nav šaubu.
Šeit augstākā laba sasniegšana ir norādīta galvenokārt cilvēkiem, nevis deviem. Jo devu suga nav radīta, lai paveiktu savu atbrīvošanos. Devi ir radīti, lai dotu rezultātus atbilstoši cilvēku veiktajām darbībām, lai dotu darbības materiālus un lai baudītu savu pašu labvēlīgo darbību augļus. Nav tā, ka viņi dod darbības materiālus ar vēlmju trūkuma attieksmi. Tomēr, ja pat starp šiem deviem kāds attīsta vēlmi pēc savas atbrīvošanās, tad viņa atbrīvošanās iestāšanās nav aizliegta, t.i., ja kāds vēlas paveikt savu atbrīvošanos, viņš var. Kad nav aizliegts pat viss grēcīgākajam cilvēkam atbrīvoties, tad kā var būt aizliegts deviem (kas ir labvēlīga suga) paveikt savu atbrīvošanos? Pat tā, devu mērķis paliek prieku baudīšana, tāpēc parasti viņiem nav vēlmes pēc savas atbrīvošanās.
★🔗
