3.39. O Kunti dēls, ar šo nepiesātināmo, ugunīgo gudro ienaidnieku, kas vienmēr ir atjautīgo pretinieks, cilvēka atšķiršanas spēja tiek aizsegta.
**Komentārs:**
*"Ar šo"* – Septiņdesmit septītajā pantā Kungs kā galveno grēka ierosinātāju norādīja uz *"kāmu"* (iekāri). Tā pati iekāre šeit tiek apzīmēta ar vārdu *"ar šo"*.
*"Ar nepiesātināmo uguni"* – Tāpat kā uguns nekad nav apmierināta, bet tikai pieaug, tai nepārtraukti liedzot gvi (kas tai ir patīkama un labvēlīga), tāpat arī iekāre nekad nav apmierināta, nepārtraukti baudot tai labvēlīgus objektus; drīzāk tā tikai arvien vairāk pieaug (skat. piezīmi 194. lpp.). Lai kāds objekts arī nepastātos tai ceļā, iekāre, gluži kā uguns, to aprīt. Baudu un uzkrāšanas iekāre nekad nav apmierināta. Jo vairāk baudu objektu tiek iegūts, jo lielāks kļūst izsalkums pēc tiem. Iemesls ir tāds, ka iekāre pieder tikai mirstīgajai (materiālajai) pasaulei; tāpēc, saskaroties ar mirstīgo, tā nekad nav iznīcināta, bet tikai arvien vairāk pieaug. Sundaradāsa raksta: "Ja tā dabū desmit, divdesmit, piecdesmit, simts, tad tā prasīs tūkstoti, tad laku. Tā iedegs iekāri pēc kroriem, miljardiem, triljoniem, neskaitāmiem daudzumiem, kļūt par zemes kungs. Pat ja tu valdīsi pār debesīm un pazemes pasaulē, šīs nepiesātināmās alkas uguns liesmos. Ak, muļķi, bez apmierinātības tavs izsalkums nekad nebūs remdēts." Piemēram, saņemot simts rūpijas, rodas izsalkums pēc tūkstoš rūpijām, kas pierāda deviņsimt rūpiju zaudējumu. Saņemot tūkstoti rūpiju, tieši rodas izsalkums pēc desmit tūkstošiem rūpiju, kas ir deviņu tūkstošu rūpiju zaudējums. Saņemot desmit tūkstošus rūpiju, tieši rodas izsalkums pēc viena laka rūpijām, kas ir deviņdesmit tūkstošu rūpiju zaudējums. Saņemot vienu laku rūpiju, cilvēks nav apmierināts pat ar desmit lakām; drīzāk tieši rodas izsalkums pēc krora, kas pierāda deviņdesmit deviņu laku rūpiju zaudējumu. Tādējādi maldinājums ir tāds, ka peļņa ir pieaugusi, bet patiesībā zaudējums ir tikai palielinājies. Jo vairāk bagātības cilvēks iegūst, jo vairāk pieaug nabadzība (izsalkums pēc bagātības). Patiesībā nabadzība tiek novērsta tikai tam, kam nav izsalkuma pēc bagātības. "Kad iekāre aizgāja, raizes izzuda, prāts kļuva bezrūpīgs. Tas, kas neko neiekāro, tas ir ķēniņu ķēniņš." Patiesībā bagātība nav tik liels šķērslis, kāda ir iekāre pēc tās. Bagātības iekāre, vai nu bagātajā, vai nabagajā, abus liek palikt bez Dieva sasniegšanas. Iekāre nekad nav apmierināta nevienam; jo tā nav kaut kas tāds, ko var apmierināt. No iekāres var tikt vaļā tikai tad, kad pati iekāre ir iznīcināta.
*"Iekāres formā"* – Alkas pēc laimes, kas rodas no saskarsmes ar mirstīgo, sauc par *"kāmu"*. Piemērot pat nelielu nozīmi pārejošajai pasaulei ir *"kāma"*. Alkas pēc neiegūtā iegūšanas ir *"kāmanā"* (iekāre). Daudzās smalkās iekāres, kas slēpjas dvēseles dziļumos, sauc par *"vāsanām"* (iespaidiem). Vajadzības pēc objektu uztvere ir *"spṛhā"* (ilgas). Izcilības un mīļuma redzēšana objektā ir *"āsakti"* (pieķeršanās). Iespējas iegūt objektu turēšana ir *"āśā"* (cerība). Un vēlme pēc vairāk objektiem ir *"lobha"* vai *"tṛṣṇā"* (alkatība vai slāpes). Kad iekāre pēc kāda objekta ļoti palielinās, tā kļūst par *"yācanā"* (lūgšanu). Tas viss ir tikai *"kāmas"* formas.
*"Gudro mūžīgais ienaidnieks"* – Šeit vārds *"gudro"* attiecas uz atjautīgiem centieniem, kas nodarbojas ar garīgo praksi. Iemesls ir tāds, ka tikai atjautīgs centējs atpazīst šo ienaidnieku iekāres formā un to iznīcina. Citi, kas nenodarbojas ar garīgo praksi, to nemaz neatpazīst; drīzāk viņi to uzskata par patīkamu. Kungs saka, ka šī iekāre ir atjautīgo centēju mūžīgais ienaidnieks. Tiklīdz rodas iekāre, atjautīgais centējs domā – nu kādas nepatikšanas nāks! Iekārē ietverts pasaules nozīmīgums un paļāvība uz to, kas ir liels šķērslis garīgajā ceļā. Jau no paša sākuma iekāre dzelo atjautīgo centēju. Beigās iekāre visiem nes skumjas. Tāpēc tā ir centēja pastāvīgais (mūžīgais) ienaidnieks. Nezinošiem cilvēkiem, kas iegrimuši baudās, šī iekāre šķiet kā draugs; jo tikai iekāres dēļ no baudām šķiet, ka rodas patīkamas sajūtas. Ja nebūtu iekāres, baudu objekti nevarētu dot patīkamas sajūtas. Bet beigās viņi noteikti sasniedz skumjas, mokas, saistību, elli utt. Tāpēc patiesībā šī iekāre ir arī nezinošo mūžīgais ienaidnieks. Tomēr nezinošajiem trūkst apziņas, savukārt atjautīgiem centieniem tā ir.
*"Aizsegta ir zināšana"* – Atšķiršanas spēja pastāv visās dzīvās būtnēs. Nedzīvās sugās, piemēram, dzīvniekos, putnos utt., šī atšķiršanas spēja neplaukst un paliek ierobežota tikai ar dzīvības uzturēšanu. Bet cilvēkā, ja nebūtu iekāres, šī atšķiršanas spēja varētu plaukt; jo tikai iekāres dēļ cilvēka atšķiršanas spēja paliek aizsegta. Kad atšķiršanas spēja ir aizsegta, cilvēks nevar virzīties uz savu mērķi – Dieva apzināšanos, jo iekāre neļauj viņam iet uz apziņas principu, drīzāk tur viņu pieķērušies tikai mirstīgajam principam. Ja kāds izrunā nepatīkamus un nepatiesus vārdus pret sevi pašu, tas šķiet slikti, un ja kāds izrunā patīkamus un patiesus vārdus, tas šķiet labi. Tas nozīmē, ka zināšanas par labu un sliktu, tikumu un netikumu, pienākumu un nepienākumu utt., t.i., atšķiršanas spēja, pastāv visos cilvēkos. Bet pat tā, ja viņš izrunā nepatīkamus un nepatiesus vārdus, nepilda savu pienākumu, tad iemesls tam ir tas, ka iekāre ir aizsegusi viņa atšķiršanas spēju. Tikai iekāres dēļ zināšana, ka "atrākšanā ir laime", nedarbojas. Cilvēkam šķiet, ka laime nāk no labvēlīgu baudu objektu iegūšanas, bet patiesībā laime nāk no viņu atrākšanas. Ikviena pieredze ir tāda, ka modībā un sapņu stāvoklī, saskaroties ar baudu objektiem, rodas gan laime, gan skumjas, bet dziļā miegā, kad nav pat ne mazākās baudu objektu atmiņas, ir tikai laime, ne skumjas. Tāpēc, pamostoties no dziļa miega, cilvēks saka: "Es gulēju ļoti laimīgi." Bez tam, no modības un sapņiem nāk nogurums, savukārt no dziļa miega nogurums tiek novērsts un nāk svaigums. Tas pierāda, ka laime slēpjas tikai baudu objektu atrākšanā. Tiklīdz rodas iekāre pēc bagātības, bagātība tiek satverta ar prātu. Kad bagātība tiek iegūta no ārpuses, tad prātā satvertā bagātība tiek atlaista un tiek sajusta laimes sajūta. Tāpēc patiesībā laimes sajūta neradās, iegūstot bagātību no ārpuses, drīzāk tā radās tikai atlaižot prātā satverto bagātību. Ja laime nāktu tikai no bagātības iegūšanas, tad skumjas nekad nenāktu, kamēr šī bagātība paliek; bet pat kamēr šī bagātība paliek, skumjas tomēr nāk. Kad cilvēks kaut ko iekāro, viņš kļūst atkarīgs no tā. Piemēram, viņa prātā radās iekāre pēc pulksteņa. Tiklīdz rodas iekāre, viņš sāk just pulksteņa trūkuma skumjas; šī ir atkarība no pulksteņa. Viņš domā, ka, ja dabūs naudu, nekavējoties nopirks pulksteni, tas nozīmē, ka viņš sevi uzskata par neatkarīgu, ja viņam ir nauda, un atkarīgu, ja nav. Šis priekšstats ir pilnīgi nepareizs. Patiesībā, saņemot naudu, atkarība no pulksteņa var būt pazudusi, bet atkarība no naudas noteikti ir radusies; jo nauda arī ir "cits", nevis "es". Tāpat kā viņš kļuva atkarīgs no objekta iekāres dēļ, tāpat viņš kļuva atkarīgs no naudas iekāres dēļ pēc tās. Atkarība palika tieši tāda pati! Bet tāpēc, ka atšķiršanas spēja ir aizsegta ar iekāri, cilvēks piedzīvo atkarību no objekta, bet nepiedzīvo atkarību no naudas; drīzāk naudas dēļ viņš piedzīvo neatkarību. Tā atkarība, kas izpaužas neatkarības formā, ir ļoti grūti no tās atbrīvoties. Visa pasaule ir mirkļileņa. Visi pasaulīgie objekti, piemēram, ķermenis, bagātība, zeme, māja utt., ik mirkli virzās uz iznīcību un arī attālinās no mums. Bet baudot, to mirkļileņības zināšana nav klāt. Neuzskatot objektus par pastāvīgiem un stabiliem, laimes baudīšana vienkārši nav iespējama. Nemaz nerunājot par parastajiem cilvēkiem, pat centējs iekļūst baudās tikai uzskatot tās par pastāvīgām un stabilām. Iemesls tam ir atšķiršanas spējas aizsegšana ar iekāri.
**Īpašs punkts:** Ar nolūku padarīt cilvēku mūžīgi lielisku, Kungs, pasludinot iekāri par "mūžīgo ienaidnieku", brīdina viņu par viņu piesardzību; jo tikai iekāre ir visu grēku un skumju cēlonis. Kāds vīrs meklēja savu sievu. Cilvēki jautāja: "Kāds ir tavas sievas vārds?" Viņš teica: "Negods." Tad viņi jautāja: "Kāds ir tavs vārds?" Viņš teica: "Nelietis." Cilvēki teica: "Neuztraucies, viņa ir ļoti šķīsta sieva, viņa atnāks pati!" Iemesls ir tāds, ka nelietis noteikti gūst negodu (slavu). Tāpat skumjas pašas nāk pie cilvēka, kurš iekāro pārejošās pasaules baudas. Cilvēks vēlas izvairīties no skumjām, bet neatmet "kāmu" (iekāri), skumju cēloni. Pat sapņos nav iespējams gūt laimi, kamēr iekāre paliek – "Ar iekāri neskarta, pat sapņos nav laimes" (Mānasa 7.90.1). Ar vārdiem "ar nepiesātināmo uguni" Kungs norāda, ka iekāre nekad nav apmierināta ar baudu objektiem. Jo vairāk baudu objektu tiek iegūts, jo vairāk pieaug iekāre pēc tiem, un jo vairāk pieaug iekāre, jo vairāk tiek piedzīvots trūkuma sajūta, un, lai novērstu šo trūkumu, cilvēks ķeras pie grēcīgām darbībām. Piemēram, kad rodas iekāre pēc bagātības, cilvēks neņem vērā taisnīgumu vai netaisnīgumu bagātības iegūšanā. Tad, ar pastiprinātu iekāri (otrajā posmā), viņš pat ķeras pie zādzībām, laupīšanas utt. Tad, ar vēl vairāk pastiprinātu iekāri (trešajā posmā), viņš pat nogalina citus bagātības dēļ. Tādējādi cilvēks, kurš iekāro pārejošu laimi, padara gan šo pasauli, gan nākamo par lielām skumjām.
**Saikne:** Lai iznīcinātu ienaidnieku, ir jāzina tā mītnes vietas; tāpēc nākamajā pantā Kungs stāsta par "kāmas", gudro mūžīgā ienaidnieka, mītnes vietām.
★🔗
