Nesākot darbības, cilvēks nesasniedz darbību trūkumu; un tikai ar atteikšanos viņš nesasniedz pilnību.

**3.4** Cilvēks neiegūst darbības brīvību, nedz atturoties no darbiem, nedz tikai ar vienkāršu darbu atteikšanos. **Komentārs:** "Cilvēks neiegūst darbības brīvību, atturoties no darbiem" – Karma jogā darbību veikšana ir absolūti nepieciešama. Iemesls ir tāds, ka pilnība Karma jogā tiek sasniegta tikai veicot darbības ar vēlmju trūkuma attieksmi (sk. piezīmi 117. lpp.). Šo pilnību nevar sasniegt cilvēks, neveicot darbības. Lai nomierinātu cilvēka sirdī esošo iedzimto tieksmi pēc darbības, ir nepieciešams atteikties no vēlmēm un pildīt pienākuma darbus. Ja darbības tiek veiktas, kamēr patur vēlmes, šī tieksme netiek iznīcināta; drīzāk tā palielinās. Vārdu "iegūst darbības brīvību" nozīme ir tāda, ka cilvēks, kas praktizē Karma jogu, sasniedz nedarbības stāvokli pat veicot darbības. Stāvokli, kurā cilvēka darbības kļūst par nedarbību, t.i., pārstāj būt saistošas, sauc par "naiškarmju" (darbības brīvību). Darbībās, kas veiktas bez vēlmēm, spēja nest augļus ir pilnībā prom, tieši tāpat kā spēja dīgt atkal ir pilnībā iznīcināta graudos, kas ir apcepti vai vārīti. Tāpēc vēlmju trūkuma cilvēka darbībām trūkst spēkas vēlreiz ietvert viņu dzimšanas un nāves ciklā. Vēlmju atteikšanās ir iespējama tikai tad, kad visas darbības tiek veiktas citu kalpošanai, nevis sev pašam. Iemesls ir tāds, ka darbība pēc savas būtības ir saistīta ar pasauli, savukārt cilvēka paša (īstā) daba ir saistīta ar Dievu. Starp darbību un Patieso "Es" (Ātmanu) nav nekādas saiknes. Tāpēc, kamēr cilvēks veic darbības sev pašam, vēlmes netiks atraidītas; un kamēr vēlmes netiks atraidītas, nedarbības stāvoklis netiks sasniegts. "Ne arī viņš sasniedz pilnību tikai ar vienkāršu atteikšanos" – Šīs šlokas pirmajā pusē Kungs ir norādījis no Karma jogas perspektīvas, ka Karma jogijs neiegūst darbības brīvību, nesākot darbus. Tagad, šlokas otrajā pusē, Viņš no Sankhjā jogas perspektīvas norāda, ka Sankhjā jogijs nesasniedz pilnību, t.i., darbības brīvību, tikai atteikties no darbību formas. Lai sasniegtu pilnību, viņam ir jāatrodas no darītāja sajūtas (egoisma). Tāpēc Sankhjā jogijam atteikšanās no darbību formas nav primārā; drīzāk primārā ir egoisma atmešana. Sankhjā jogā darbības var vai nevar tikt veiktas līdz noteiktai robežai; bet Karma jogā darbību veikšana ir nepieciešama, lai sasniegtu pilnību (Gītā 6.3). **Galvenā domu līnija:** Bhagavadgīta māca cilvēku mākslu sasniegt augstāko labu, būdami iesaistīti pasaulīgajā dzīvē. Tās nodoms ir iesaistīt cilvēku pienākuma darbībā, nevis atsavināt viņu no tās. Tāpēc Kungs aizstāv darbību veikšanu abos ceļos: Karma jogā un Džņāna jogā. Ir dabiski, ka, kad meklētājs vēlas savu labklājību, viņš sāk just nogurumu no pasaulīgām darbībām un vēlas tās pamest. Tieši šī iemesla dēļ Arjuna, noguris no darbības, jautā Kungam: Kad abu līdzekļu – Karma jogas un Džņāna jogas – mērķis ir līdzsvars, tad kāpēc Tu runā par darbību veikšanu? Kāpēc Tu iesaisti mani tik šausmīgā darbībā kā karš? Bet Kungs ir mācījis Arjunu veikt darbību abos līdzekļu veidos; piemēram, Karma jogā: "Iestājies jogā, veic darbības" (Gītā 2.48), un Sankhjā jogā: "Tāpēc cīnies, o Bharata" (Gītā 2.18). Tas pierāda, ka Kunga nodoms nav atsavināt cilvēku no darbību formas, bet drīzāk iesaistīt viņu tajās. Tomēr Kungs māca veikt darbību tikai pēc tās indīgo elementu – vēlmes, pieķeršanās un pieķeršanās – atmešanas. Drīzāk nekā atteikties no darbību formas, meklētājam vajadzētu pārtraukt savu saikni ar tām. Karma jogijs, veicot darbības nesavtīgi, uzskata ķermeni, maņas, prātu, intelektu, objektus utt. par piederīgiem pasaulei un iesaista tos pasaules kalpošanā, uzskatot, ka viņam pašam nav nekādas saiknes ne ar darbībām, ne ar objektiem (Gītā 5.11). Džņāna jogā primārā ir atšķirība starp īsto un neīsto. Tāpēc Džņāna jogijs uzskata, ka tikai dabas kvalitātes (gunas) mijiedarbojas ar kvalitātēm; t.i., darbības tiek veiktas ar ķermeni, maņām, prātu, intelektu utt. Viņam nav ne mazākās saiknes ar darbībām (Gītā 3.28, 5.8-9). Gandrīz visu meklētāju pieredze ir tāda, ka, tiklīdz parādās intensīva ilgas pēc labklājības, sāk rasties neinterese par darbībām, objektiem un cilvēkiem (ģimeni). Bet patiesībā, ķermeņa intimās saiknes dēļ, tā ir tikai vēlme pēc komforta un viegluma, kas ir šķērslis meklētāja virzībā uz priekšu. Meklētāji bieži izjūt, ka tikai atteikšanās no darbību, objektu un cilvēku formas var viņus virzīt uz priekšu garīgajā ceļā. Bet patiesībā nav nepieciešams atteikties no to formas; drīzāk ir būtiski atteikties no pieķeršanās tiem. Sankhjā jogā bez intensīvas vairsmešanas (vairāgjas) ir grūti atteikties no pieķeršanās. Bet Karma jogā, pat ja trūkst vairsmešanas, pieķeršanās ir viegli atraidīta, vienkārši veicot darbības citiem. Gīta ir cienījusi arī garīgās disciplīnas praktizēšanu vientulībā. Tomēr vientulībā satvisks cilvēks pavada laiku garīgajā praksē un dievkalpojumā, radžasisks cilvēks pavada laiku iztēlē un fantāzijās, bet tamasisks cilvēks pavada laiku miega, slinkumā un pēdīgumā, kas noved pie kritiena. Tāpēc meklētāja tieksmei patiešām vajadzētu būt uz vientulību, kas nozīmē, ka viņa tieksmei vajadzētu būt atteikties no pasaulīgām darbībām un iesaistīties garīgajā darbā. Bet kāds pienākums parādās viņa priekšā, to viņam vajadzētu pildīt centīgi. Viņam nevajadzētu būt nekādai pieķeršanai šai darbībai. Pieķeršanai nevajadzētu būt ne sociālajai mijiedarbībai, ne bezdarbībai. Kad nav pieķeršanās nekur, meklētājs ļoti ātri sasniedz labklājību. Patiesībā ir kļūda uzskatīt tikai ķermeņa aiznesšanu vientulībā par patiesu vientulību; jo pats ķermenis ir daļa no pasaules. Tāpēc saiknes pārraušana ar ķermeni, t.i., egoisma un pieķeršanās trūkums attiecībā uz to, ir īstā vientulība.