3.9. Komentārs: "Yajñārthāt karmaṇo'nyatra" – saskaņā ar Gītu, pati pienākuma izpilde tiek saukta par 'Jagņu' (upuri). Jēdziens 'Jagņa' ietver sevī visas fiziskās, pasaulīgās un garīgās darbības, piemēram, jagņa (rituāls upuris), dāvana, askēze, balvojumi, svētceļojums, solījumi, Vēdu studijas u.c. Pat nodarbošanās, dienests, studijas, mācīšana u.tml., kas veiktas kā pienākums un ir atļautas svētos rakstos, arī tiek sauktas par Jagņu. Visas darbības, kas veiktas, lai dotu prieku un labumu citiem, ir Jagnjārtha Karma (darbības upurim). Jagnjārtha Karmas veikšana ātri iznīcina pieķeršanos un iznīcina visas Karmajogija (Karmajoga praktizētāja) karmas (Gīta 4.23). Tas ir, šādas darbības pašas par sevi nav saistošas; gluži pretēji, tās arī iznīcina uzkrāto pagātnes karmu krājumu.
Patiesībā cilvēka stāvoklis ir atkarīgs no viņa mērķa, nevis no darbības. Piemēram, tirgotāja galvenais mērķis ir pelnīt bagātību; tāpēc patiesībā viņa stāvoklis ir bagātībā, un tiklīdz viņš aizver veikalu, viņa tieksme vēršas uz bagātību. Līdzīgi, veicot Jagnjārtha Karmu, Karmajogija stāvoklis ir viņa mērķī – tikai Dievā – un pabeidzot darbību, viņa tieksme vēršas uz Dievu.
Dažādām Varnām (sociālajām kārtām) ir dažādi pienākumi. Darbība, kas ir kādas konkrētas Varnas pašas Dharma (Svadharma), citām Varnām kļūst par cita Dharma (Paradharma), t.i., par 'anyatra karma' (darbību kaut kam citam), jo tā viņiem nav noteikta. Piemēram, uzturēt dzīvību ar dāvanām ir Svadharma brāhmaņam, bet Paradharma kšatrijam. Tādā pašā veidā pienākuma izpilde ar Niškāma Bhāva (nevēlēšanās attieksmi) ir cilvēka Svadharma, un darbības veikšana ar Sakāma Bhāva (vēlmes pilnu attieksmi) ir Paradharma. Visas Sakāma (ar vēlmi motivētas) un aizliegtās darbības ietilpst tikai 'anyatra-karma' kategorijā. Visas darbības, kas veiktas savai paša priekam, godam, prestižam, ērtībām u.tml., arī ir 'anyatra-karma' (skat. piezīmi 126. lpp.). Tāpēc, lai kāda darbība tiktu veikta, sīkākā vai vislielākā, Sādhakam (garīgajam centēnam) jāpaliek modram, ka darbība netiek veikta ar kādu savtīgu motivu. Sādhaks ir tas, kas pastāvīgi ir modrs. Tādēļ Sādhakam jāpaliek modram un nomodā attiecībā uz savu Sādhanu (garīgo praksi).
Attiecībā uz 'anyatra-karma', pastāv divas smalkas noskaņas: (1) Ja, kādam ierodoties, cilvēks lieto godbijīgus vārdus kā "Lūdzu, nāciet iekšā! Lūdzu, apsēdieties!" bet iekšēji piedēvē sev kungsmīlību vai runā ar noskaņu, ka "Sacīdams to, es radīšu labu iespaidu apmeklētājam," tad slēptās savtīgās noskaņas dēļ šī ir 'anyatra-karma', nevis Jagnjārtha Karma.
(2) Ja Satsangā (svētā biedrībā), sapulcēs u.tml., cilvēks uzdod jautājumu, kamēr iekšēji slēpj noskaņu, ka runātājs un klausītāji uzskatīs mani par zinošu un es radīšu labu iespaidu uz viņiem, tad šī ir 'anyatra-karma', nevis Jagnjārtha Karma.
Būtība ir tāda, ka Sādhakam vajadzētu veikt darbību, bet tajā nedrīkst būt savtības, vēlmes u.tml. noskaņas. Darbība nav aizliegta; drīzāk, aizliegta ir Sakāma Bhāva (vēlmes pilnā attieksme). Sādhakam nevajadzētu veikt nevienu darbību ar izbaudīšanas un greznības intelektu; jo šādā intelektā ir pieķeršanās izbaudēm un vēlme, kuras dēļ Karmajogas prakse nav iespējama. Pat darbības veikšana ar tikai uztura intelektu uztur dzīvo vēlmi dzīvot. Tāpēc arī uztura intelekts ir atsakāms. Sādhakam vajadzētu veikt katru darbību tikai ar Sādhana (garīgās prakses) intelektu. Labākais Sādhaks ir tas, kas neveic nevienu darbību pat savai paša atbrīvošanai, bet veic darbību tikai citu labklājībai. Iemesls ir tāds, ka paša labklājība tiek sasniegta, darot citiem, nevis darot sev. Paša labklājība slēpjas citu labklājībā. Uzskatīt savu labklājību par atsevišķu no citu labklājības ir kļūda. Tāpēc visas veiktās pasaulīgās un svēto rakstu darbības jāveic tikai pasaules labklājībai. Darbība, kas veikta savai paša priekam, noteikti ir saistoša; pat darbība, kas veikta savai paša personīgajai labklājībai, ir saistoša. Vienkārši turēt acis uz savu labklājību uztur individualitāti. Tāpēc nerunājot par citām darbībām, pat Japu (kārtošanu), kontemplāciju, meditāciju un Samadhi vajadzētu veikt tikai pasaules labklājībai. Nozīme ir tāda, ka visas aktivitātes, kas veiktas caur trim ķermeņiem – rupjo, smalko un cēlonisko – jābūt tikai pasaulei, nevis sev pašam. 'Karma' ir pasaulei, un pārtraucot saikni ar pasauli, 'Joga' ar Dievu ir sev pašam. To sauc par Karmajogu.
"Loko'yaṁ karmabandhanaḥ" – tiesības veikt pienākuma darbību (Jagņu) galvenokārt pieder tikai cilvēkiem. Kungs to ir aprakstījis tālāk radīšanas cikla kontekstā (3.14-16). Pienākuma darbības veic tikai tas, kura mērķis ir dot labumu visām būtnēm un dot viņām laimi. Kad cilvēks veic darbību ne citu labklājībai, bet tikai savai paša priekam, tad viņš kļūst saistīts.
Darbības veikšana ar pieķeršanos un savtīgu noskaņu ir iemesls saistījumam. Ja nav pieķeršanās un savtības, darbības automātiski tiek veiktas visu labklājībai. Saistījums rodas noskaņas dēļ, nevis darbības dēļ. Cilvēks nav saistīts ar darbībām; drīzāk, viņš ir saistīts ar pieķeršanos un savtīgo noskaņu, ko viņš izjūt pret darbībām.
"Tadarthaṁ karma kaunteya muktasaṅgaḥ samācara" – šeit ar vārdu "muktasaṅgaḥ" Kunga nodoms ir, ka saistījums rodas tikai piederības-pieķeršanās dēļ pret darbībām, objektiem un instrumentiem – ķermeni, prātu, intelektu u.c. – ar kuru palīdzību darbības tiek veiktas. Piederības-pieķeršanās dēļ pat pienākuma darbības netiek veiktas dabiski un pareizi. Ja nav piederības-pieķeršanās, pienākuma darbība citu labklājībai tiek veikta spontāni, un, ja pienākuma darbība nav pieejama, tad spontāni notiek palikšana dabiskajā stāvoklī, savā paša būtībā. Līdz ar to Sādhana (garīgā prakse) turpinās nepārtraukti un neprakse nekad nenotiek.
Noteikto darbību atmešana slinkuma un nolaidības dēļ tiek saukta par 'Tāmasa Tjāga' (atsakīšanās nezinābas kvalitātē) (Gīta 18.7), kuras auglis ir muļķība, t.i., iegūšana maldītās sugas – "Ajñānaṁ tamasaḥ phalam" (Gīta 14.16). Darbību atmešana, uzskatot tās par bēdīgām, tiek saukta par 'Rājasa Tjāga' (atsakīšanās kaislības kvalitātē) (Gīta 18.8), kuras auglis ir bēdu iegūšana – "Rajasastu phalaṁ duḥkham" (Gīta 14.16). Tāpēc šeit Kungs neliedz Arjūnam atsakīties no darbības; drīzāk, Viņš pamāca viņu veikt pienākuma darbības aizrautīgi un nevainojami saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, brīvas no savtības, piederības, pieķeršanās rezultātiem, vēlmēm, alkām, dalījuma u.tml., ko sauc par 'Sāttvika Tjāga' (atsakīšanās labestības kvalitātē) (Gīta 18.9). Pats Kungs tālāk saka, ka Man nav nekā, kas būtu jādara, tomēr Es rūpīgi iesaistos darbībā (3.22-23).
Nolaidība pienākuma darbību pareizā veikšanā rodas divu iemeslu dēļ: (1) Cilvēka daba ir iesaistīties darbībā tikai pēc tam, kad vispirms ir vēlējies rezultātu. Kad viņš redz, ka saskaņā ar Karmajogu rezultāta vēlme nedrīkst būt, tad viņš domā: "Kāpēc man vispār jāveic darbība?" (2) Pēc darbības uzsākšanas, kad viņš vēlāk saprot, ka tās rezultāts būs nelabvēlīgs, tad viņš domā: "Pat ja es veikšu darbību pēc iespējas labāk, ja es saņemšu nelabvēlīgu rezultātu, tad kāpēc man vispār jāveic darbība?" Karmajogijs neizjūt nekādu vēlmi, ne vēlas nekādu pārejošu rezultātu; viņš veic pienākuma darbību tikai paturot prātā pasaules labklājību. Tāpēc iepriekš minēto divu iemeslu dēļ nolaidība nevar rasties viņa pienākuma darbībās.
Asais punkts: Vispārēji ir kļuvis par cilvēka dabu ar lielu dedzību veikt tikai to darbību, kurā viņš saskata savu paša savtīgo interesi. Bet tieši tā darbība viņam kļūst saistoša. Tāpēc, lai būtu brīvs no šī saistījuma, viņam ir ļoti nepieciešams rīkoties saskaņā ar Karmajogu.
Karmajogā visas darbības tiek veiktas tikai citiem, nekad sev pašam. Kas ir šie 'citi'? Arī to ir ļoti būtiski saprast. Bez sava paša ķermeņa, citas būtnes un objekti noteikti ir 'citi'. Bet pat šie tā sauktie 'paša' rupjais ķermenis, smalkais ķermenis (maņas, prāts, intelekts, vitālie vēji) un cēloniskais ķermenis (kurā atrodas pieņemtais 'es') arī ir atsevišķi no Paša (skat. piezīmi 127. lpp.). Iemesls ir tāds, ka Pašs (Džīvātmā) ir apzinātā Augstākās Dvēseles fragments, un šie ķermeņi u.c. ir inertas Dabas fragmenti. Visas aktivitātes notiek inertajā un inertajam. Neviena aktivitāte nekad nenotiek Apzinātajā un Apzinātajam. Tāpēc 'darīšana' Pašam vispār nav, nekad nav bijusi un nekad nevar būt. Tomēr, cik tālā Apzinātais uzskata šos inertos objektus, piemēram, ķermeni u.c., kas saņemti no pasaules, par 'es', 'mans' un 'manis dēļ', tik tālā tā daba kļūst par 'darīšanu sev pašam'. Tāpēc, veicot darbību citiem, piederības-pieķeršanās tiek viegli iznīcināta.
Pat kad mainās ķermeņa stāvokļi (bērnība, jaunība u.c.), katra būtne piedzīvo savu pašu nepārtraukto esamību formā "Es esmu tas pats." Šī nemainīgā esamība (paša esība) automātiski ir vienota ar Augstāko Realitāti, un mainīgais ķermenis, maņas, prāts, intelekts u.c. automātiski ir vienoti ar pasauli. Jebkāda darbība, ko mēs veicam, tiek veikta tikai caur ķermeni, maņām u.c.; jo visa aktivitāte ir saistīta ar Dabu un Dabā dzimušiem objektiem, nevis ar Pašu (savu paša būtību). Tāpēc bez ķermeņa saiknes mēs nevaram veikt nevienu darbību. Tas pārliecinoši pierāda, ka mums nav nekā jādara sev pašiem; kas ir jādara, tas ir jādara tikai pasaulei. Iemesls ir tāds, ka 'darīšana' attiecas tikai uz to, kas var darīt pats par sevi. Tam, kas pats par sevi neko nevar darīt, nav nekāda nodrošinājuma 'darīšanai'. Kas tiek darīts, tas tiek darīts tikai ar pasaules palīdzību. Tāpēc 'darīšana' ir tikai pasaulei. Darot sev pašam, cilvēks kļūst saistīts ar darbībām – "Yajñārthāt karmaṇo'nyatra loko'yaṁ karmabandhanaḥ."
Starp paša neiznīcīgo un nemainīgo būtību un pārejošo un mainīgo ķermeni, maņām, prātu, intelektu u.c. nav nekādas saiknes. Tāpēc nav nekā sava un nekā sev pašam. Bez ķermeņa u.c. palīdzības mēs neko nevaram darīt; tāpēc nav nekā, kas jādara sev pašam. Savā patiesajā būtiskajā dabā nekad nerodas trūkums, un, ja nerodas trūkums, tad nav arī vēlmes; tāpēc nekas nav vēlams sev pašam. Tādējādi, kad visa saikne ar darbībām un objektiem ir pilnībā pārrauta (kas patiesībā tā arī ir), tad, ja ir Džņānas (zināšanu) iespaidi, notiek tieša paša būtības realizācija; un, ja ir Bhakti (piekrišanas) iespaidi, rodas mīlestība pret Dievu.
Saikne: Iepriekšējā pantā Kungs teica, ka darbības, kas nav Jagņa (pienākuma darbība), ir saistošas. Tāpēc, lai būtu brīvs no šī saistījuma, ir nepieciešams veikt darbību ar pienākuma izjūtu, nevis atsakīties no darbības būtībā. Tagad, lai tālāk nostiprinātu darbību būtiski obligāto raksturu, Viņš sniedz vairāk iemeslus.
★🔗
