**3.10** Pirmsākumā, radīšanas sākumā, Prajapati Brahmā, radījis būtnes (galvenokārt cilvēkus) kopā ar pienākuma pienākumu noteikumu, sacīja viņiem: "Ar šo pienākumu lai jūs visi veicina visu labklājību, un lai šis pienākums jauņas (upurēšanas) formā nodrošina jums nepieciešamos līdzekļus savu pienākumu pildīšanai. Ar saviem pienākuma pienākumiem lai jūs pacelat devus (dievišķās būtnes), un lai tie devi, ar savu pienākumu, pacel jūs. Tā, savstarpēji paceļot viens otru, jūs sasniegsiet augstāko labumu."
**Komentārs:** Šloka vēsta: 'Sahayajñāḥ prajāḥ sṛiṣhṭvā purovācha prajāpatiḥ' – Brahmā ir radītājs un būtņu (radības) kungs; tādēļ, līdzās savas pašas pienākuma pildīšanai, Viņš nepārtraukti apsver viņu aizsardzību un labklājību. Jo radītā pienākums ir aizsargāt to, kas ir radīts. Brahmā rada būtnes, paliek nodomājis viņu aizsardzībā un vienmēr domā par viņu labumu. Tādēļ Viņu sauc par 'Prajapati'.
Radīšanas sākumā Brahmā radīja cilvēkus, apveltītus ar spēju un izšķiršanu pienākuma pienākumiem (skat. 128. lpp.). Labvēlīgo un nelabvēlīgo apstākļu pareiza izmantošana ir tas, kas nes labklājību. Tādēļ Brahmā radīja cilvēkus, dāvinot viņiem spēju pareizi izmantot gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos apstākļus. Izšķirot pareizo un nepareizo, dzīvnieki, putni, koki utt. dabiski veic altruistiskas darbības (pienākuma pildīšanu); tomēr cilvēki ir saņēmuši, pateicoties dievišķajai žēlastībai, īpašu diskriminācijas spēku. Tādēļ, ja viņi vērtē savu izšķiršanu un atturas no nepiemērotām darbībām, tad arī caur viņiem var notikt darbības, kas dabiski ir labvēlīgas pasaulei.
Devi, gari, senči, cilvēki un citi dzīvnieki, putni, koki utt. visi ir būtnes ('prajā'). Starp šīm, pateicoties īpašām kvalifikācijām, tiesībām un līdzekļiem, atbildība par visu pārējo būtņu uzturēšanu balstās uz cilvēkiem. Tādēļ šeit termins 'prajāḥ' tiek lietots īpaši cilvēkiem.
Karma joga pastāv kopš neatminamiem laikiem. Ceturtajā nodaļā, trešajā šlokā, Kungs arī saka caur vārdu 'purātanaḥ', ka šī Karma joga kopš seniem laikiem bija gandrīz pazudusi, ko Es tagad atkal esmu paziņojis jums. Arī šeit, caur vārdu 'purā', Viņš izsaka to pašu ideju citā veidā: 'Ne tikai Es, bet arī Brahmā, radīšanas sākumā, radīja būtnes kopā ar pienākumu un pavēlēja viņiem praktizēt tieši šo Karma jogu.' Ietekme ir tāda, ka Karma jogas tradīcija – pienākuma pienākumu pildīšana ar nesavtīgu attieksmi – pastāvējusi kopš bezsākuma laika. Tā nav kaut kas jauns.
Ceturtajā nodaļā (šlokas 24 līdz 30) visi aprakstītie līdzekļi Augstākā Paša sasniegšanai tiek saukti ar vārdu 'jauņa'; piemēram, dravja-jauņa (materiālu upurēšana), tapo-jauņa (askēzes upurēšana), joga-jauņa (jogas upurēšana), prāṇājāma utt. Parasti vārds 'jauņa' tautā tiek saprasts kā darbības, kas saistītas ar uguns upurēšanas rituāliem; tomēr Gītā vārds 'jauņa' apzīmē arī visas darbības, ko nosaka rakstu uzdevums. Pienākuma pienākumi, kas iegūti saskaņā ar savu varņu (šķira), āšramu (dzīves posms), dharmu, dabu, valsti, laiku utt., ietilpst 'jauņā'. Visas darbības, kas veiktas ar sentimentu dot labumu citiem, arī ir tikai 'jauņa'. Atbildība par šādu jauņu (pienākumu) balstās tikai uz cilvēkiem.
'Anena prasaviṣhyadhvam eṣha vo ’stviṣhṭa-kāmadhuk' (skat. 129.1. lpp.) – Brahmā saka cilvēkiem: "Lai jūs visi veicina, lai jūs pacelat visus caur savu attiecīgo pienākumu pildīšanu! Dariet tā, lai jūs nepārtraukti saņemtu materiālus, kas noderīgi jūsu pienākuma veikšanai; lai nekad nebūtu trūkuma tajos."
Lai novērstu Ardžunas tieksmi uz nedarbību, Kungs saka, ka arī no Prajapati Brahma vārdiem jums vajadzētu mācīties norādījumu pildīt pienākuma pienākumus. Tikai veicot pienākumu citu labklājībai, var būt iespējama jūsu pasaulīgā un pārpasaulīgā attīstība.
Veicot darbību ar vēlmju trūkuma attieksmi, tikai apsverot pienākuma pildīšanu, cilvēks kļūst atbrīvots; un veicot darbību ar vēlmes ierosinātu attieksmi, cilvēks kļūst saistīts. Pašreizējā kontekstā diskusija ir par pienākumu, kas veikts ar vēlmju trūkuma attieksmi. Tādēļ šeit šķiet nepiemēroti ņemt vārda 'iṣhṭakāma' nozīmi kā 'vēlamos baudīšanas objektus' (kas norāda uz vēlmes ierosinātu attieksmi). Šeit šī vārda nozīme ir: nepieciešamie materiāli jauņas (pienākuma pienākuma) veikšanai (skat. 129.2. lpp.).
Karma jogis vienmēr ir dedzīgs kalpot vai dot labumu citiem. Tādēļ saskaņā ar Prajapati Brahma noteikumu viņam nekad nepietrūkst materiālu, spēka un būtisku priekšmetu ķermeņa uzturēšanai, kas nepieciešami citu apkalpošanai. Viņš viegli un nepārtraukti saņem šīs noderīgās lietas. Saskaņā ar Brahma noteikumu, kādi materiāli ikvienam ir saņemti pienākuma veikšanai, ir pilnīgi pietiekami, lai šī persona pildītu savu pienākumu. Pienākuma pildīšanas materiāli nekad nav nepilnīgi nevienam. Brahma noteikumā nekad nevar būt neatbilstības; jo, kad Viņš ir noteicis rīkojumu pienākuma veikšanai, tad arī pietiekamo materiālu nodrošināšana šī pienākuma pildīšanai ir atkarīga tikai no Viņa.
Patiesībā cilvēka ķermenis nav domāts prieku baudīšanai – 'Šis ķermenis nav domāts jutekļu objektu baudīšanai' (Mānasa 7.44.1). Tādēļ nevienā patiesā rakstā nav nekāda pavēles vai noteikuma, kas saka: 'Baudiet pasaulīgas baudas.' Arī sabiedrība nepieļauj neierobežotu baudu baudīšanu. Gluži pretēji, gan raksti, gan sabiedrība dod pavēli vai noteikumu dot laimi citiem. Piemēram, tēvs saņem pavēli audzināt un izaudzināt savu dēlu, bet nekur nav noteikuma, ka tēvam vajadzētu saņemt pakalpojumu no dēla. Līdzīgi tas jāsaprot citām attiecībām, piemēram, dēlam, sievai utt.
Karma jogis vienmēr uztur došanas sentimentu, nevis ņemšanas; jo ņemšanas sentiments ir saistošs. Ņemšanas sentimenta uzturēšana ne tikai kavē atbrīvošanās sasniegšanu, bet arī traucē pasaulīgu objektu iegūšanu. Gandrīz ikvienš piedzīvo, ka pasaulē neviens nevēlas dot tam, kurš uztur ņemšanas sentimentu. Tādēļ Brahmā saka, ka tikai veicot pienākumu bez jebkādas vēlmes, ar nesavtīgu attieksmi, cilvēks var sasniegt savu pašu attīstību (labklājību).
'Devān bhāvayatānena' – Šeit vārds 'deva' ir indikatīvs; tādēļ zem šī termina jāsaprot visas būtnes, ieskaitot cilvēkus, devus, garus, senčus utt. Jo Karma jogja mērķis ir dot laimi visām būtnēm caur saviem pienākuma pienākumiem. Tādēļ šeit Brahmā pamāca cilvēkus ievērot savu pienākuma pienākumu jauņu visu būtņu attīstībai. Pildot savus attiecīgos pienākumus, cilvēki automātiski sasniedz labklājību (Gītā 18.45). Tikai cilvēki ir pilnībā kvalificēti saņemt norādījumu pienākuma veikšanai. Tikai cilvēki ir saņēmuši brīvību rīkoties; tādēļ viņiem vajadzētu pareizi izmantot šo brīvību.
'Te devā bhāvayantu vaḥ' – Tieši tāpat kā ziedi un augļi dabiski parādās uz kokiem, ķepām utt.; bet, ja tiem tiek dots mēslojums un ūdens, tad ziedi un augļi uz tiem aug īpaši labi. Līdzīgi, caur pielūgšanu un upuriem tiek baroti devi, kuru dēļ viņu funkcijas kļūst īpaši taisnīgas. Bet, kad cilvēki nepielūdz devus caur saviem pienākuma pienākumiem, tad devi nesaņem barību, kā dēļ viņu spēja pildīt savus pienākumus samazinās. Tieši šīs viņu pienākuma pildīšanas samazināšanās dēļ pasaulē notiek nelaimes, piemēram, sausums, pārmērīgs lietus utt.
'Parasparaṁ bhāvayantaḥ' – Šo vārdu nozīmi nevajadzētu saprast kā: mums vajadzētu kalpot citiem tikai tad, ja viņi kalpo mums. Drīzāk to vajadzētu saprast kā: neatkarīgi no tā, vai citi kalpo mums vai nē, mums ir jākalpo viņiem caur savu pienākumu. Ko citi dara vai nedara; vai viņi dod mums laimi vai bēdas – mums nevajadzētu būt nekādai saistībai ar šīm lietām; jo tas, kurš skatās uz citu pienākumiem, nokrīt no sava paša pienākuma. Rezultātā viņš sastopas ar kritienu. Pienākuma pildīšanas uzspiešana citiem nav pat viens cilvēka tiesību jautājums. Mums ir jāpilda tikai savs pašu pienākums visu labklājībai un tādējādi jādod laimi visiem. Kalpojot, mums nevajadzētu pat nedaudz paturēt savu izpratni, spēku, laiku vai materiālus sev pašiem. Tikai tad notiks pilnīga pārraušanās no materiālisma.
Mums ir jākalpo visām savām pasaulīgajām attiecībām – mātei, tēvam, sievai, bērniem, brāļiem, vedeklām utt. Šīs attiecības nav domātas mūsu pašu prieka ņemšanai. Saskaņā ar mūsu attiecību raksturu ar viņiem, kalpot viņiem, dot viņiem laimi saskaņā ar pienācību, ir mūsu pienākums. Būt kādām cerībām no viņiem un uzskatīt viņus par mūsu varas pakļautībā ir liela kļūda. Mēs esam parādā viņiem, un mēs esam dzimuši viņu vidū, lai atmaksātu šo parādu. Tādēļ kalpot šiem radiniekiem ar nesavtīgu attieksmi un tādējādi atmaksāt savu parādu – šis ir mūsu galvenais būtisks pienākums. Mums ir jākalpo ikvienam; bet to radinieku apkalpošana, par kuriem mēs esam atbildīgi, jāveic vispirms.
Princips ir tāds, ka ķermenis, maņas, prāts, intelekts, objekti utt. nav mūsu – un tie nav arī mums. Tādēļ, pildot attiecīgos pienākumus, savstarpēja attīstība notiek automātiski.
**Būtiskais punkts par pienākumu un tiesībām:** Karma joga notiek tikai tad, kad cilvēks, pildot savu pašu pienākumu, aizsargā citu tiesības. Piemēram, kalpot vecākiem ir dēla pienākums un vecāku tiesības. Kas ir cita tiesības, kļūst par mūsu pienākumu. Tādēļ katram cilvēkam ir jāaizsargā citu tiesības, pildot savu pašu pienākumu, un viņam nevajadzētu skatīties uz citu pienākumu. Skatoties uz cita pienākumu, cilvēks pats nokrīt no pienākuma; jo skatīšanās uz cita pienākumu nav mūsu pienākums. Ietekme ir tāda, ka dot labumu citiem ir mūsu pienākums un viņu tiesības. Lai arī tiesības ir pakārtotas pienākumam, tomēr cilvēkam nevajadzētu vispār skatīties uz savām paša tiesībām; drīzāk viņam vajadzētu atteikties no savām tiesībām. Viņam ir jāveic savs pienākums tikai, lai aizsargātu citu tiesības. Skatīšanās uz citu pienākumiem un savu pašu tiesību apgalvošana noved pie liela kritiena šajā pasaulē un nākamajā. Nemiera, strīdu un konfliktu saknes cēlonis, kas redzams mājās un sabiedrībā pašreizējā laikā, ir tieši šis: cilvēki pieprasa savas tiesības, bet nepilda savus pienākumus! Tādēļ Brahmā pamāca devus un cilvēkus, ka dot labumu viens otram ir jūsu pienākums.
'Śhreyaḥ param avāpsyatha' – Parasti pastāv uzskats, ka apgalvojums šeit par augstākā labuma sasniegšanu ir pārspīlējums, bet patiesībā tā nav. Ja kādam ir šaubas par to, viņš var to izmēģināt un redzēt pats. Tieši tāpat kā depozīta atdošana tā īpašniekam pārrauj jebkādu saikni starp mums un šo īpašnieku, kā arī šo depozītu, tāpat pasaulīgu objektu izmantošana pasaules apkalpošanā pārrauj jebkādu saikni starp mums un pasauli un tās objektiem. Tiklīdz tiek pārrauta pieņemtā saikne ar pasauli, tiek sasniegta tīras apziņas pieredze. Tādēļ iedomāties pārspīlējumu Prajapati Brahma vārdos ir nepiemēroti.
Princips ir tāds, ka kamēr cilvēks rīkojas sev pašam, viņa darbības nepārtraucas un viņš kļūst arvien vairāk saistīts ar tām. Viņš vienīgais ir piepildīts, kurš nekad nedara neko sev pašam. Nedarot neko sev pašam, pat grēcīga uzvedība nenotiek; jo grēcīga uzvedība notiek tikai vēlmes dēļ (3.37). Tādēļ sādhaka, kurš vēlas savu pašu labklājību, saskaņā ar rakstu uzdevumu, vajadzētu atteikties no augļu vēlmēm un pieķeršanās, un kļūt centīgs pienākuma pienākuma pildīšanā; tad labklājība tiek sasniegta automātiski.
Atteikšanās no savām pašām vēlmēm dod labumu visai pasaulei. Tas, kurš, pieķēries, bauda priekus savu pašu vēlmju piepildīšanai, ne tikai kaitē sev pašam (izraisa savu kritienu), bet arī kaitē tiem, kuriem trūkst baudīšanas līdzekļu, t.i., dod viņiem bēdas. Jo, redzot cilvēku ar baudīšanas līdzekļiem, cilvēkam, kuram trūkst, ir dabiski just bēdas par šo līdzekļu trūkumu. Tādējādi cilvēks, kurš bauda priekus sev pašam, nekad nevar izvairīties no vardarbības. Tieši pretēji tam, redzot cilvēku, kurš seko garīgajam ceļam, dod citiem automātisku mieru, jo ikvienam ir vienādas tiesības uz garīgo bagātību. Secinājums ir tāds, ka, ja cilvēks, atsakoties no vēlmēm un pieķeršanās, turpina pildīt savu pienākuma pienākumu, tad saskaņā ar Brahma apgalvojumu viņš noteikti sasniegs augstāko labumu. Par to nav šaubu.
Šeit augstākā labuma sasniegšana ir norādīta galvenokārt cilvēkiem, nevis deviem. Jo devu stāvoklis nav radīts, lai viņi sasniegtu savu pašu atbrīvošanos. Devi ir radīti, lai dotu rezultātus saskaņā ar cilvēku veiktajām darbībām, nodrošinātu darbības materiālus un baudītu savu pašu labvēlīgo darbību augļus. Nav tā, ka viņi nodrošina darbības materiālus ar vēlmju trūkuma attieksmi. Tomēr, ja kāds devs attīsta vēlmi pēc savas pašas atbrīvošanās, nav aizlieguma, lai viņa atbrīvošanās notiktu, t.i., ja kāds vēlas sasniegt savu atbrīvošanos, viņš var. Kad nav aizlieguma pat viss grēcīgākā cilvēka glābšanai, tad kā var būt kāds aizliegums deviem (kas ir labvēlīga dzimšana) sasniegt savu glābšanu? Pat tā, devu mērķis paliek prieku baudīšana, tādēļ viņiem parasti nav vēlmes pēc savas pašas atbrīvošanās.
★🔗
