3.15. Skaidrojums – "Visas būtnes rodas no barības" – Tas, kas tiek patērēts, lai uzturētu dzīvības spēku, tiek saukts par 'barību'. Jebkas, kas ir atbilstošs uzturs konkrētai būtnei, ko patērējot tās ķermenis rodas, tiek uzturēts un barots, šeit tiek apzīmēts ar terminu 'barība'. Piemēram, slieka dzīvo, patērējot zemi; tādējādi pati zeme ir tās barība. Četras būtņu kategorijas – tās, kas dzimušas no dzemdes (cilvēki, dzīvnieki u.c.), tās, kas dzimušas no augiem (koki u.c.), tās, kas dzimušas no olām (putni, čūskas, skudras u.c.) un tās, kas dzimušas no mitruma (utis u.c.) – visas rodas tikai no barības un, radušās, paliek dzīvas ar barības palīdzību.
"Barība rodas no lietus" – Visu ēdamo vielu rašanās cēlonis ir ūdens. Zāle, augi, graudi u.c. noteikti nāk no ūdens; pat zemes veidošanās cēlonis ir ūdens. Visi ķermeņa uztura materiāli – pārtika, ūdens, apģērbs, mājoklis u.c. – ir saistīti, vai nu rupji, vai smalki, ar ūdeni, un ūdens pamats ir lietus.
"Lietus rodas no upurēšanas" – Vārds 'Jņa' galvenokārt apzīmē upuru darīšanas rituālu. Tomēr saskaņā ar Gītas principiem un pašreizējo Karmajogas kontekstu, šeit vārds 'Jņa' reprezentē visas pienākuma darbības. Upurēšanu galvenokārt raksturo atteikšanās. Upuru darīšanā ir atteikšanās no pārtikas, ghi u.c.; dāvanu došanā ir atteikšanās no mantām; askēzē ir atteikšanās no paša prieka un baudas; pienākuma darbību veikšanā ir atteikšanās no pašcilšu interesēm, komforta u.c. Tāpēc vārds 'Jņa' reprezentē visas šāstrās noteiktās darbības, kā upurēšana (havana), dāvanu došana, askēze u.c.
Brihadāraņjaka Upanišada stāsta stāstu. Radījis trīs – dievus, cilvēkus un dēmonus – Prajāpati Brahmā tiem deva norādījumu ar zilbi 'da'. Tā kā dieviem bija pārpilnība ar baudu priekšmetiem, viņi saprata 'da' kā 'valdiet sevi' (damyata). Tā kā cilvēkiem ir spēcīga tieksme krāt, viņi saprata 'da' kā 'dodiet' (datta). Tā kā dēmoniem ir spēcīga tieksme uz vardarbību (citu ciešanu nodarīšanu), viņi saprata 'da' kā 'esiet līdzjūtīgi' (dayadhvam). Tādējādi visiem trim – dieviem, cilvēkiem un dēmoniem – dotā norādījuma būtība ir rīkoties citu labā. Kad lietus sezonā mākoņi rūc 'da da', tie arī šodien atgādina mums par Brahmā norādījumu (valdiet sevi, dodiet, esiet līdzjūtīgi) pienākuma izpildes formā.
Kā pienākuma izpilde noved pie lietus? Paša uzvedības dabiskā ietekme uz citiem ir lielāka nekā tikai vārdu – "Kādu rīcību veic lielisks cilvēks, tādu seko parastie cilvēki" (Gīta 3.21). Ja cilvēki izpilda savus pienākumus, tas ietekmēs arī dievus, kuri tad arī izpildīs savu pienākumu izraisīt lietu (Gīta 3.11). Par to ir stāsts. Bijuši četri zemnieku zēni. Kad iestājās Ašādas mēnesis, bet lietus nebija, viņi uzskatīja, ka ir pienācis aršanas laiks; pat ja lietus nav, viņiem tomēr jāizpilda savs pienākums laikā. Tā domājot, viņi devās uz lauku un sāka art. Pāvi redzēja viņus arām un brīnījās, kas par lietu? Vēl nav līsis, kāpēc tad viņi ar? Uzzinājuši, ka zēni izpilda savu pienākumu, viņi nodomāja, kāpēc mums kavēties ar sava pienākuma izpildi? Tā domājot, arī pāvi sāka saukt. Dzirdot pāvu saucienu, mākoņi brīnījās, kā gan pāvi sauc, nedzirdot mūsu pērkona dārdi? Uzzinājuši visu lietu, viņi nodomāja, kāpēc mums novirzīties no sava pienākuma? Un arī viņi sāka dārdēt. Dzirdot mākoņu pērkona dārdi, Indra brīnījās, kas notiek. Uzzinājis, ka viņi izpilda savu pienākumu, viņš nodomāja, kāpēc man kavēties ar sava pienākuma izpildi? Tā domājot, Indra pavēlēja mākoņiem līt.
"Jņa rodas no noteiktām darbībām" – Visas šāstrās noteiktās darbības, gan pasaulīgās, gan Vēdu, kas veiktas ar vēlmju trūkuma attieksmi, tiek sauktas par Jņu. Brahmačārim Agnihotras veikšana ir 'Jņa'. Līdzīgi sievietēm ēdiena gatavošana ir 'Jņa'. Ajurvedas praktizētājam, ja viņš veic medicīnisko palīdzību tikai cilvēku labā, tā viņam ir 'Jņa'. Tāpat students var uzskatīt savas studijas un tirgotājs savu tirdzniecību (ja veikta ar vēlmju trūkuma attieksmi tikai citu labā) par 'Jņu'. Tādējādi visas šāstrās noteiktās pienākuma darbības, kas veiktas ar vēlmju trūkuma attieksmi, ievērojot varnas, āšramas, vietas un laika ierobežojumus, kļūst par 'Jņas' dabu. Jebkura veida Jņa noteikti dzimst no darbības.
Pat tādi indīgi augi kā akonīts un marka rieksts, kad tiek attīrīti un kā zāles lietoti ārstu rokās, kļūst kā amrita un kalpo, lai dziedētu lielas slimības. Līdzīgi vēlme, pieķeršanās, piederības sajūta, dalījums, nevienlīdzība, savtīgums, lepnums u.c. – tas viss darbībās ir kā inde. Kad šī darbību indīgā daļa tiek noņemta, tās darbības kļūst kā amrita un kalpo, lai novērstu lielo dzimšanas un nāves slimību. Tikai tādas amrita līdzīgas darbības tiek sauktas par 'Jņu'.
"Zini, ka darbība rodas no Vēdām" – Vēdas nosaka pienākuma izpildes metodi (Gīta 4.32). Tā kā zināšanas par cilvēku pienākuma izpildes metodi nāk no Vēdām, tiek teikts, ka darbības rodas no Vēdām. Termins 'Vēdas' jāsaprot, ietverot Rīgvēdu, Jadžurvēdu, Sāmavēdu un Atharvavēdu, kopā ar Smriti, Purānām, Itihāsām (Rāmājana, Mahābhārata) un dažādu tradīciju āčāriju pieredzes mācībām – visām šāstrām saskaņā ar Vēdām.
"Vēdas rodas no Neiznīcīgā Brahmana" – Šeit termins 'Brahman' apzīmē Vēdas. Vēdas ir izpaudušās no Augstākā Pašas, kas ir Esības-Apziņas-Laimes Absolūts (Gīta 17.23). Tādējādi Augstākais Kungs ir visu avots.
No Augstākā Kunga izpaužas Vēdas. Vēdas nosaka pienākuma izpildes metodi. Cilvēki veic šos pienākumus saskaņā ar noteikto metodi. No pienākumu izpildes rodas Jņa, un no Jņas nāk lietus. No lietus nāk barība, no barības rodas būtnes, un no šīm būtnēm cilvēki veic Jņu, izpildot pienākumus. Tādā veidā šis radīšanas cikls turpinās.
"Tāpēc visuresošais Brahman vienmēr ir iestājies Jņā" – Šeit termins 'Brahman' apzīmē Neiznīcīgo (Augstāko Kungu ar formu un bez formas). Tāpēc tas ir visuresošais Augstākais Kungs, nevis Vēdas.
Lai gan visuresošs, Augstākais Kungs vienmēr ir īpaši klātesošs 'Jņā' (pienākumam pakļautā darbībā). Nozīme ir tāda, ka visur, kur pienākums tiek izpildīts ar vēlmju trūkuma attieksmi, tur mīt Augstākais Kungs. Tāpēc cilvēki, kas vēlas sasniegt Augstāko Kungu, var to viegli sasniegt caur saviem pienākumiem – "Būdams pie Viņa caur savu pienākumu, cilvēks sasnieg pilnību" (Gīta 18.46).
Šaubas – Ja Augstākais Kungs ir visuresošs, kāpēc tad tiek teikts, ka Viņš vienmēr ir iestājies tikai Jņā? Vai Viņš nav vienmēr iestājies citur?
Izšķiršana – Augstākais Kungs patiešām vienādi un mūžīgi klātesošs visur. Viņš nav nemūžīgs, nedz lokalizēts. Tāpēc šeit Viņš tiek saukts par 'visuresošo'. Teikt, ka Viņš ir 'vienmēr iestājies Jņā', nozīmē, ka Jņa ir Viņa sasniegšanas līdzeklis. Lai gan ūdens pastāv visur zemē, to iegūst tikai no akām u.c., nevis no visurienes. Lai gan ūdens ir visā caurulē, to iegūst tikai no vietas, kur ir krāns vai atvere. Līdzīgi, lai gan visuresošs, Augstākais Kungs tiek sasniegts tikai caur Jņu.
Darbību veikšana sev un identificēšanās ar inerto matēriju (ķermeni u.c.) rada šķērsli visuresošā Augstākā Kunga sasniegšanā. Izpildot savu pienākumu ar vēlmju trūkuma attieksmi tikai citu labā, šis šķērslis tiek noņemts, un mūžīgi sasniegtais Augstākais Kungs tiek spontāni realizēts. Šis ir iemesls, kāpēc Kungs ar daudziem argumentiem stingri uzsver pienākuma izpildi Aržunam, kurš vēlējās atsakīties no sava pienākuma.
Saikne – Saskaņā ar radīšanas ciklu atbildība rīkoties atbilstoši, t.i., izpildīt savu pienākumu, gulstas tikai uz cilvēkiem. Tāpēc Kungs nākamajos pantos pārmet cilvēkam, kas neizpilda savu pienākumu.
★🔗
