**3.17** Bet tam, kas priecājas tikai Dvēselē, kas ir apmierināts tikai Dvēselē un kas ir gandarīts tikai Dvēselē, nav nekādu pienākumu.
**Komentārs:** Vārds 'bet' (tu) šeit tiek lietots, lai izceltu dižā būtnes atšķirību, kas pilnību sasniedz, pildot pienākumu, no personas, kas aprakstīta iepriekšējā pantā un kas nolaida savus pienākumus. Kamēr cilvēks uzskata, ka viņa saikne ir ar pasauli, viņš savu 'prieku' (rati) saista ar jutekļu baudām un ar sievu, bērniem, ģimeni utt.; savu 'apmierinātību' (tripti) — ar ēdienu un dzērieniem; un savu 'gandarījumu' (santushti) — ar bagātību. Tomēr šajā viņa priekā, apmierinātībā un gandarījumā nekad nav pilnības, un tie nav pastāvīgi. Iemesls ir tāds, ka pasaule pastāvīgi mainās, ir inerta un pārejoša, savukārt 'Dvēsele' (Ātman) vienmēr ir vienas būtības, apzinīga un neiznīkstoša. Tas nozīmē, ka 'Dvēselei' nav ne mazākās saiknes ar pasauli. Tāpēc kā gan Dvēseles priecāšanās, apmierinātība un gandarījums varētu nākt no pasaules?
Ikviena pieredze rāda, ka cilvēka priecāšanās pasaulē nav mūžīga. Savstarpējā pieķeršanās vai pievilcība, ko vīrietis un sieviete jūt laulību brīdī, nepastāv pēc viena vai divu bērnu piedzimšanas. Dažos gadījumos sievietes pat sasniedz tādu pakāpi, ka par saviem vecajiem vīriem saka: "Būtu labi, ja vecis nomirtu." Apmierinātība, kas rodas no ēšanas, ir tikai īslaicīga. Gandarījums, ko cilvēks jūt, iegūstot bagātību, arī ir mirkļa ilgs, jo alkas pēc bagātības vienmēr pakāpeniski pieaug. Tāpēc trūkuma sajūta pastāvīgi paliek. Nozīme ir vienkārši tāda, ka pasaulē priecāšanās, apmierinātība un gandarījums nekad nevar būt pastāvīgi.
Cilvēks prieku, apmierinātību un gandarījumu uztver tikai pasaules objekticos; patiesībā tie tur nepastāv. Ja tie pastāvētu, tad vēlreiz nerastos vienaldzība, neapmierinātība un neapmierinātība. Pēc savas būtības priecāšanās, apmierinātība un gandarījums ir pašsaprotami Dvēselē. Dvēsele ir Esība (Sat). Esībā nekad nav trūkuma — "Nebūtībai nav esamības; Esībai nav nebūtības" (Bhagavadgītā 2:16) — un bez trūkuma sajūtas nevar rasties alkas. Tāpēc alkas trūkums ir pašsaprotams Dvēselē. Tomēr, kad individuālā dvēsele (džīva), kļūdas dēļ, uzskata sevi par saistītu ar pasauli, tā sāk meklēt prieku, apmierinātību un gandarījumu pasaulē un šim nolūkam sāk alkāt pēc pasaules objektiem. Pēc alkas rašanās, kad šis objekts (piemēram, bagātība utt.) tiek iegūts, tad, pēc alkas, kas bija apmetusies prātā, aiziešanas (pirms rodas cita alka), viņa stāvoklis kļūst bezalkas, un tieši šajā bezalkas stāvoklī viņš piedzivo laimi. Bet, kļūdaini, cilvēks šo laimi piedēvē pasaules objekta iegūšanai un šo pašu laimi nosauc par prieku, apmierinātību un gandarījumu. Ja laime nāktu no objekta iegūšanas, tad pēc tā iegūšanas laime vienmēr paliktu, kamēr objekts pastāv; skumjas nekad nerastos, un alka pēc objekta nerastos vēlreiz. Tomēr, tā kā pilnīga (pastāvīga) priecāšanās, apmierinātība un gandarījums nekad nevar tikt iegūti no pasaules objektiem un tā kā saiknes sajūta ar pasauli kā 'manējā' paliek, viņš atkal sāk radīt jaunas alkas. Kad rodas alka, viņš sevī jūt trūkuma sajūtu; un kad vēlamais objekts tiek iegūts, viņš jūt atkarību no tā. Tāpēc cilvēks ar alkām vienmēr paliek nelaimīgs.
Šeit ir svarīgi atzīmēt, ka garīgie meklētāji (sādhakas) alkas trūkumu uzskata par laimes pamatcēloni, bet alku — par skumju cēloni. Bet cilvēki, kas pieķērušies pasaulei, objekta iegūšanu uzskata par laimi, bet tā neiegūšanu — par skumjām. Ja pieķēries cilvēks arī skatītos ar tādu pašu patieso skatījumu kā meklētājs, viņš varētu ātri piedzīvot pašsaprotamo bezalkas stāvokli. Par cilvēkiem ar alkām tiek teikts, ka viņi ir piemēroti Karmajogai — "Bet Karmajoga ir tiem, kam ir alkas" (Šrīmad Bhāgavatam 11.20.7). Cilvēkiem ar alkām priecāšanās, apmierinātība un gandarījums ir pasaulē. Tāpēc, aprakstot bezalkas dižo būtņu stāvokli, kas caur Karmajogu sasniegušas pilnību, Kungs saka, ka viņu priecāšanās, apmierinātība un gandarījums, atšķirībā no cilvēkiem ar alkām, nav pasaulē, bet tikai Dvēselē (Bhagavadgītā 2:55), kas tāda ir pēc savas būtības jau no paša sākuma.
Patiesībā priecāšanās, apmierinātība un gandarījums, lai gan nav atdalāmi viens no otra, šķiet atsevišķi saistībā ar pasauli. Tāpēc, pārtraucot saikni ar pasauli, šīs dižās būtnes priecāšanās, apmierinātība un gandarījums — visi trīs — kļūst par vienu un to pašu būtību (Dvēseli). Šajā pantā Kungs ir divreiz lietojis vārdus 'eva' (tikai/patiešām) un 'cha' (un), un vēlreiz nākamajā (astoņpadsmitajā) pantā. Tas izsaka domu, ka Karmajoginā vairs nav ne mazākā trūkuma priecāšanās, apmierinātībā un gandarījumā, kā arī nav vajadzības pēc kaut kā cita, izņemot Būtību (Bhagavadgītā 6:22).
"Viņam nav nekādu pienākumu" — Kādi pienākumu noteikumi cilvēkam arī nebūtu paredzēti, to vienīgais mērķis ir sasniegt Augstāko Svētlaimes stāvokli, kas ir Augstākā Dvēsele. Kad mērķis ir sasniegts ar jebkādiem līdzekļiem (Karmajoga, Džņānajoga vai Bhaktijoga), cilvēkam vairs nav ko darīt, ko zināt vai ko iegūt, kas ir cilvēka dzīves galīgais panākums.
Lai gan cilvēka patiesajā būtībā nav ne mazākā trūkuma, kamēr viņš, saistības ar pasauli dēļ, sevī uztver trūkumu un, identificējoties ar ķermeni kā 'es' un 'manējais', rīkojas 'sev pašam', viņam paliek pienākums. Bet kad viņš nedara neko 'sev pašam' un veic visas darbības 'citiem' — tas ir, ķermenim, maņām, prātam, intelektam, dzīvības elpām; mātei, tēvam, sievai, bērniem, ģimenei; sabiedrībai, valstij un pasaulei — tad viņa saikne ar pasauli pārtrūkst. Pilnīgi pārtraucot saikni ar pasauli, viņam vairs nav nekādu pienākumu sev pašam. Iemesls ir tāds, ka Dvēselē nenotiek nekāda aktivitāte. Jebkāda aktivitāte notiek tikai saistības ar pasauli dēļ un ar pasaules objektu palīdzību. Tāpēc pienākums pastāv tikai tiem, kam ir saikne ar pasauli.
Darbība notiek, kad ir vēlme kaut ko iegūt, un alka rodas no trūkuma sajūtas. Pilnībā sasniegušajā dižajā būtnē nav nekāda trūkuma, tad kāda viņam vajadzība rīkoties? Kad, caur Karmajogu, pilnībā sasniegušās dižās būtnes priecāšanās, apmierinātība un gandarījums ir nostiprināti tikai Dvēselē, tad, paveicot visu, kas jāpaveic, zinot visu, kas jāzina, un iegūstot visu, kas jāiegūst, viņš paceļas virs noteikumiem un aizliegumiem. Lai gan svētos rakstus vairs neviņu neierobežo, visas viņa darbības dabiski atbilst svētajiem rakstiem un kalpo kā ideāls citiem.
Šeit frāze "viņam nav nekādu pienākumu" nenozīmē, ka no šīs dižās būtnes neplūst nekāda aktivitāte. Lai gan viņam vairs nav ko darīt, aktivitātes pasaules labā (lokasangraha) plūst caur viņu spontāni. Tāpat kā tādas aktivitātes kā acu plakšķināšana, elpas ieelpošana un izelpošana, ēdiena gremošana utt. notiek spontāni (dabā), tāpat visas darbības, kas ir ideālas un atbilst svētajiem rakstiem, arī spontāni plūst caur šo dižo būtni (dēļ darītāja sajūtas neesamības).
★🔗
