Tāpēc pastāvīgi pildi savu pienākumu bez pieķeršanās; jo, rīkojoties bez pieķeršanās, cilvēks sasniedz Augstāko.
**Komentārs:** Vārds "tāpēc" šeit savieno šo pantu ar iepriekšējiem. Iepriekšējos pantos Kungs norādīja, ka, lai gan pilnīgai lielai dvēselei nav nepieciešamības rīkoties sevis labā, viņš tomēr rīkojas pasaules labā. Tādēļ, lietojot vārdu "tāpēc", Kungs pamāca Arjunu līdzīgi (ar vēlmju trūkuma attieksmi) pildīt savu pienākumu un sasniegt Augstāko. Iemesls ir tāds, ka rīcībai vai rīcības trūkumam nav jēgas paša būtiskā "Es" labā. Rīcība vienmēr ir "citam" (citiem), nevis "Es". Tāpēc, rīkojoties citu labā, tiek iznīcināta pieķeršanās rīcībai, un cilvēks paliek savā patiesajā būtībā.
Pieķeršanās ir pievilkšanās pret objektiem, kas ir sveši paša daba (inertai). Lai būtu brīvs no pieķeršanās, ir būtiski zināt tās cēloni. Pārliecība "Es esmu šis ķermenis" un "Ķermenis ir mans" ieraksta pārejošu objektu, piemēram, ķermeņa, nozīmīgumu iekšējā būtnē. Šis pats cēlonis noved pie pieķeršanās šiem objektiem.
Krīti izraisa pieķeršanās, nevis rīcība. Tikai pieķeršanās dēļ cilvēks, uzskatot sevi par saistītu ar inertiem objektiem kā ķermenis, maņas, prāts, intelekts utt., veic dažādas rīcības savai ērtībai un baudīšanai. Šāda, pieķeršanās dēļ pieņemta, saistība ar inertumu ir cilvēka atkārtoto dzimšanu un nāvi cēlonis — "saistība ar dabas kvalitātēm ir viņa dzimšanas cēlonis labās un ļaunās dzemdēs" (Gitā 13.21). Rīkojoties bez pieķeršanās, tiek pārrauta saistība ar inertumu.
Pieķēries cilvēks nevar izdarīt labu citiem, savukārt no nepieķērušā cilvēka visu būtņu labklājība notiek dabiski un spontāni. Visas viņa rīcības ir tikai citu labā.
Ar materiāliem (ķermeni utt.), kas iegūti no pasaules, mēs līdz šim esam rīkojušies tikai sevis labā. Mēs esam tos izmantojuši savai baudīšanai un uzkrāšanai. Tāpēc pasaulei ir parāds pret mums, un, lai to atmaksātu, ir nepieciešams rīkoties tikai pasaules labā. Rīkojoties sevis labā (kopjot vēlmi pēc rezultātiem), vecais parāds netiek dzēsts; drīzāk, rodas jauns parāds. Lai kļūtu brīvs no parāda, cilvēkam ir atkārtoti jādzimst pasaulē. Veicot visas rīcības tikai citu labā, tiek dzēsts vecais parāds, un, nedarot neko sev un neko nevēloties, neveidojas jauns parāds. Tādējādi, kad vecais parāds ir dzēsts un jauns parāds nerodas, bez iemesla saistībai palikt, cilvēks automātiski tiek atbrīvots.
Neviena rīcība nav pastāvīga, bet pieķeršanās (iekšējā būtnē) ir pastāvīga. Tāpēc Kungs lieto vārdus "pastāvīgi" un "bez pieķeršanās", lai pamācītu pastāvīgi būt brīvam no pieķeršanās. Meklētājam pastāvīgi jāuztur apziņa: "Man nevajadzētu pieķerties nekur." Iepriekš minēto vārdu nozīme ir tāda, ka, paliekot pastāvīgi nepieķērušam, kāds pienākums nāk priekšā, to vajadzētu veikt, uzskatot to tikai par pienākumu.
Patiesībā, ja paskatās, pieķeršanās nav pastāvīga neviena iekšējā būtnē. Kad pasaule nav pastāvīga, mainoties katru brīdi, kā gan pieķeršanās tai var būt pastāvīga? Tomēr pieķeršanās šķiet pastāvīga kopā ar pieņemto "Es".
"Pienākums" attiecas uz to, ko cilvēks var darīt un ir jādara. Citiem vārdiem, pienākums nozīmē atsakīties no saviem savtīgiem interesēm un darīt labu citiem, t.i., izpildīt to rakstos apstiprināto, taisnīgo citu prasību, kuru mums ir spējas izpildīt. Tādējādi pienākums ir saistīts ar citu labklājību.
Katrs ir brīvs un spējīgs izpildīt savu pienākumu; neviens nav atkarīgs vai nespējīgs. Tomēr neuzmanības un slinkuma dēļ izveidojas slikts ieradums nepildīt pienākumu, un, vēloties rezultātus, šķiet, ka pienākuma izpilde tagadnē ir grūta. Citādi nekas nav tik viegls kā pienākuma izpilde. Pienākums ir saistīts ar apstākļiem. Cilvēks var brīvi izpildīt savu pienākumu katrā apstākļos. Izpildot pienākumu, tiek iznīcināta pieķeršanās. Darot to, kas nedrīkstētu tikt darīts, un nepildot pienākumu, pieķeršanās palielinās. Izpildot pienākumu, t.i., rīkojoties citu labā, tiek iznīcināta pieķeršanās tagadnei, un, neko nevēloties, tiek iznīcināta pieķeršanās nākotnei.
Vārds "pildi" nozīmē, ka pienākums jāpilda ļoti rūpīgi, aizrautīgi, centīgi un saskaņā ar rakstu norādījumiem. Mazākā neuzmanība pienākuma izpildē var kavēt Karma Jogas pilnību.
Saskaņā ar savu varnu (šķiru), āšramu (dzīves posmu), dabu un apstākļiem, kāds rakstos noteikts pienākums ir noteikts cilvēkam, kad rodas iespēja, tas vien ir viņa "dabiskais pienākums". Pat ja dabiskajā pienākumā parādās kāda kļūda, to nevajadzētu pamest (Gitā 18.48); jo cilvēks, izpildot savu dabisko pienākumu, nepiesūta grēku (Gitā 18.47). Tāpēc šeit Kungs it kā saka Arjunai: Tu esi kšatrijs; tāpēc kaušanās (pat ja tā šķiet šausmīga) ir tavs dabiskais pienākums, nevis šausmīga rīcība. Tādēļ cilvēkam vajadzētu izpildīt dabisko pienākumu, kas nāk priekšā, bez pieķeršanās. Tikai būdams nepieķēries, tiek sasniegta līdzsvara stāvokļa prasme.
**Īpašs punkts:** Kad dvēsele piedzimst cilvēka formā, tā saņem visus materiālus kā ķermeni, bagātību, zemi, māju utt., un, atstājot šo vietu, visi materiāli tiek atstāti. Šis vienkāršais fakts viegli pierāda, ka visi materiāli, piemēram, ķermenis utt., ir saņemti, nevis paša. Tieši tāpat kā cilvēks iet uz biroju strādāt, viņš saņem visus materiālus kā krēslu, galdu, papīru utt., tikai biroja darba veikšanai, nevis lai tos uzskatītu par saviem un aiznestu mājās. Līdzīgi, cilvēks pasaulē saņem visus materiālus, piemēram, ķermeni utt., tikai pasaules darba (kalpošanas) veikšanai, nevis lai tos uzskatītu par saviem. Ja cilvēks strādā birojā centīgi un aizrautīgi, viņš saņem algu pretī šim darbam. Darbs ir birojam, bet alga ir viņam pašam. Tādā pašā veidā, veicot visu darbu tikai pasaules labā, tiek pārrauta saistība ar pasauli, un tiek sasniegta Jogas (mūžīgās saistības ar Augstāko) pieredze. "Karma" un "Joga" kopā saucas Karma Joga. Karma ir pasaulei, un Joga ir pašam. Šī Joga ir kā alga.
Pasaule ir instrumentu lauks. Šeit katrs materiāls tiek saņemts kā instruments, nekad baudīšanai un uzkrāšanai. Pasaules materiāli nav paša un nemaz nav sev. Sasniedzot savu objektu — Augstāko Principu — vēlme sasniegt jebkuru citu objektu izzūd (Gitā 6.22). Bet pasaules objekti, lai cik daudz tos iegūtu, vēlme tos iegūt nekad neizzūd; drīzāk, tā palielinās.
Kad cilvēks saņemto objektu uzskata par savu un sev, viņš šīs kļūdas dēļ kļūst saistīts. Lai novērstu šo kļūdu, Karma Jogas prakse ir viegls un lielisks līdzeklis. Karma Jogis, neuzskatot nevienu objektu par savu un sev, iesaista to citu kalpošanā (uzskatot to par viņu). Tādējādi viņš viegli kļūst brīvs no pasaules saistībām.
Visas būtnes rīkojas, bet pastāv milzīga atšķirība starp parastas būtnes un Karma Joga veiktajām rīcībām. Parastais cilvēks (darītājs) rīkojas ar pieķeršanos, piederības sajūtu, vēlmēm utt., savukārt Karma Jogis rīkojas, atsakoties no pieķeršanās, piederības sajūtas, vēlmēm utt. Darītāja rīcību plūsma ir vērsta uz sevi, un Karma Joga rīcību plūsma ir vērsta uz pasauli. Tāpēc darītājs ir saistīts, un Karma Jogis ir atbrīvots.
"Jo, rīkojoties bez pieķeršanās" — Cilvēks ir tas, kas ar pieķeršanos savieno sevi ar pasauli, nevis pasaule. Tāpēc ir cilvēka pienākums veikt visas rīcības tikai pasaules labā un nevēlēties nekādu augli pretī. Tādējādi, rīkojoties pasaules labā bez pieķeršanās, t.i., ar sajūtu "Es no neviena neko nevēlos", paša saistība ar pasauli automātiski tiek pārrauta.
Karma Jogis pārrauj savu saistību ar tagadnes objektiem, kalpojot pasaulei, un ar nākotnes objektiem, neko nevēloties.
Izstādē brīvprātīgie kalpo ceļotājiem visu dienu, uzskatot to par savu pienākumu, un no neviena neko nevēlas pretī; tāpēc naktī guļot viņi nevienu neatceras. Iemesls ir tāds, ka, kalpojot, viņi no neviena neko nevēlējās. Līdzīgi, tas, kurš veic visas rīcības ar kalpošanas garu tikai citu labā un nevēlas ne cieņu, ne slavu utt. no neviena, nepatur pasauli prātā. Viņš viegli kļūst brīvs no pasaules saistībām.
Visi rīkojas, bet Karma Joga notiek tikai tad, kad rīcības tiek veiktas bez pieķeršanās citu labā. Pieķeršanos var iznīcināt tikai izpildot rakstos apstiprināto pienākumu — "vairīšanās rodas no dharmas" (Mānas 3.16.1). Pieķeršanos nekad nevar iznīcināt, veicot rakstos aizliegtas rīcības.
"Sasniedz Augstāko" — Tieši tāpat kā trīspadsmitā nodaļā trīsdesmit ceturtajā pantā Kungs lietoja vārdu "Augstākais", lai norādītu Sankhja Joga sasniegto Augstāko, tāpat šeit ar vārdu "Augstākais" Viņš norāda Karma Joga sasniegto Augstāko. Nozīme ir tāda, ka neatkarīgi no tā, kādu ceļu meklētājs seko (atbilstoši tieksmei, ticībai un spējām) — Karma Jogu, Jñāna Jogu vai Bhakti Jogu — objekts, kas caur to jāsasniedz, ir tikai Augstākais (Gitā 5.4-5). Sasniedzamais princips var būt tikai tas, kura sasniegšanā nav alternatīvas, šaubu vai izmisuma, un kas pastāv vienmēr, pastāv visās vietās, visos laikos, visiem, ir ikviena paša, un no kura neviens nekad nevar tikt atdalīts pat nedaudz nevienā stāvoklī, t.i., ko visi vienmēr ir sasnieguši neatdalāmā formā.
**Šaubas:** Rīkojoties, kā var tikt iznīcināta Karma Joga darītāja sajūta? Jo bez darītāja sajūtas iznīcināšanas Augstākā principa pieredze nav iespējama.
**Atrisinājums:** Parastais cilvēks veic visas rīcības sev. Rīkojoties sev, cilvēkā paliek darītāja sajūta. Karma Jogis neveic nevienu darbību sev. Viņš tic, ka visi materiāli, kas saņemti no pasaules — ķermenis, maņas, prāts, intelekts, objekti, nauda utt. — pieder tikai pasaulei, nevis viņam pašam. Ikreiz, kad tiek saņemta iespēja, viņš iesaista šos materiālus, laiku, spējas utt. pasaules kalpošanā. Iesaistot tos pasaules kalpošanā, Karma Jogis tic, ka viņš iesaista pasaules objektus pasaules kalpošanā, t.i., materiāli, laiks, spējas utt. pieder tiem, kuriem tiek kalpots. Ticot tā, darītāja sajūta nepaliek.
Darītāja sajūtā cēlonis ir baudītāja sajūta. Karma Jogis nerīkojas, cerot uz baudīšanu. Cilvēks, kurš cer uz baudīšanu, nav Karma Jogis. Tieši tāpat kā, mazgājot sev seju ar savām rokām, nerodas sajūta, ka "es esmu izdarījis lielu labvēlību"; jo cilvēks uzskata abas rokas un seju par saviem locekļiem, līdzīgi Karma Jogis arī uzskata ķermeni par pasaules locekli. Tāpēc, ja loceklis ir kalpojis locekļa īpašniekam, kāda tur var būt darītāja sajūta?
Ir noteikums, ka ar kādu mērķi cilvēks iesaistās rīcībā, pēc rīcības pabeigšanas viņš tiek absorbēts tajā pašā mērķī. Tieši tāpat kā tirgotājs iesaistās biznesā tikai bagātības mērķim, tāpēc, aizverot veikalu, viņa uzmanība automātiski virzās uz naudu, un viņš sāk to skaitīt. Viņa uzmanība neiet uz to, kas šodien atnāca, no kuras kopienas viņi nāca utt. Iemesls ir tāds, ka viņam nav mērķa ar klientiem. Cilvēks, kurš rīkojas ar pasaules mērķi, lai cik absorbēts viņš būtu pasaulē, nevar būt vienotība ar pasauli; jo patiesībā nav vienotības ar pasauli. Pasaule pastāvīgi mainās un ir inerta, savukārt "Es" (paša daba) ir nemainīga un apzinīga. Bet tas, kurš rīkojas ar Augstākā mērķi, sasniedz vienotību ar Augstāko (vai meklētājs to pieredz vai nē); jo "Es" ir automātiski noteikta (būtiska) vienotība ar Augstāko. Tādējādi, kad darītājs kļūst par "pienākumu" un kļūst viens ar savu mērķi (Augstāko principu), tad jautājums par darītāja sajūtu nepaliek.
Mērķis, kura dēļ Karma Jogis veic visas rīcības — Augstākā principa sasniegšana — tajā (Augstākajā principā) nav ne darītāja sajūtas, ne darītājības (būt darītājam). Tāpēc, pateicoties vienotības pieredzei ar šo mērķi katras rīcības sākumā un beigās, Karma Jogī nepaliek darītāja sajūta.
Katru rīcību, ko veic jebkura būtne, ir sākums un beigas. Neviena rīcība nav pastāvīga. Tāpēc neviena darītājība nav pastāvīga; drīzāk, ar rīcības beigām beidzas arī darītājība. Bet cilvēks pieļauj kļūdu, ka, kad viņš veic kādu rīcību, viņš uzskata sevi par šīs rīcības darītāju, un pat, kad neveic šo rīcību, viņš turpina uzskatīt sevi par to pašu darītāju. Tādējādi, pastāvīgi uzskatot sevi par darītāju, viņa darītāja sajūta netiek iznīcināta; drīzāk, tā kļūst stabila. Piemēram, cilvēks ir runātājs, lasot lekciju, bet, ja arī citos laikos viņš uzskata sevi par runātāju, tad viņa darītāja sajūta netiek iznīcināta. Pastāvīgi uzskatot sevi par lekciju lasītāju, viņa prātā rodas sajūta, ka "klausītāji man jākalpo, jāciena, jāizpilda manas vajadzības" un "Kā es varu sēdēt ar šiem parastajiem cilvēkiem, kā es varu veikt šo parasto darbu?" utt. Tādējādi viņa saistība ar lekcijas lasīšanas rīcību paliek pastāvīga. Šī iemesls ir sajūta, ka no lekcijas lasīšanas rīcības var kaut ko iegūt — bagātību, cieņu, slavu, komfortu utt. Ja nav sajūtas, ka sev kaut ko iegūst, tad darītājība paliek ierobežota tikai ar rīcības veikšanu, un pēc rīcības pabeigšanas darītājība tiek absorbēta tās mērķī.
Tieši tāpat kā cilvēks uzskata sevi par baudītāju, t.i., ēdāju, tikai ēdot, nevis pēc ēšanas, līdzīgi Karma Jogis uzskata sevi par rīcības darītāju tikai, veicot šo rīcību, nevis citos laikos. Piemēram, Karma Jogis ir lekciju lasītājs un viņam ir liela cieņa cilvēku vidū. Bet, ja viņam kādreiz nākas klausīties lekciju, viņš var viegli sēdēt jebkur un klausīties lekciju. Tajā laikā viņam nav vajadzīga ne cieņa, ne augsts sēdeklis; jo tad viņš uzskata sevi par klausītāju, nevis lekciju lasītāju. Ja pēc lekcijas viņš saņem telpas tīrīšanas uzdevumu, viņš veic šo darbu ar tādu pašu centību, ar kādu viņš veic lekcijas lasīšanas darbu. Viņa prātā nerodas pat mazākā sajūta, ka "Būdams tik liels lekciju lasītājs, kā es varu veikt šo niecīgo telpu tīrīšanas darbu! Ko cilvēki teiks! Manu godu mīdīs dubļos," utt. Viņš uzskata sevi par lekciju lasītāju, lasot lekciju, par klausītāju, klausoties lekciju, un par telpu tīrītāju, tīrot telpu. Tāpēc viņa darītāja sajūta nav pastāvīga. Tas, kas nav pastāvīgs, bet pastāvīgi mainās, patiesībā neeksistē, un arī tā saistība nav pastāvīga — šis ir princips. Tiklīdz meklētāja skatiens nonāk pie šī principa, viņš pieredz realitāti (dabu, kas ir brīva no darītāja sajūtas).
Karma Jogis veic visas rīcības ar tādu pašu sajūtu, ar kādu aktieris, spēlējot lomu, uzstājas drāmā. Tieši tāpat kā drāmā Hariščandras loma ir tikai izrādei, un pēc izrādes beigām Hariščandras loma tiek atstāta kopā ar lomu, līdzīgi Karma Joga darītājība ir ierobežota tikai ar rīcības veikšanu, kā loma. Tieši tāpat kā drāmā persona, kas spēlē Hariščandru, veicot visas Hariščandras rīcības, patiesībā neuzskata sevi par šo rīcību darītāju (īsto Hariščandru), līdzīgi Karma Jogis, veicot visas rakstos noteiktās rīcības, patiesībā neuzskata sevi par šo rīcību darītāju. Karma Jogis, neuzskatot visus objektus, piemēram, ķermeni utt., par saviem un sev kā lomu, iesaista tos (uzskatot tos par pasaules) tikai pasaules kalpošanā. Tāpēc nevienā stāvoklī Karma Jogī nevar palikt pat mazākā darītāja sajūta.
Tieši tāpat kā Karma Jogis neuzskata darītājību par pastāvīgu sevī, līdzīgi viņš neuzskata savu saistību ar māti, tēvu, sievu, dēlu, brāli, vedeklu utt. par pastāvīgu. Viņš uzskata savu saistību ar viņiem (tikai kalpošanai) tikai, kalpojot. Piemēram, ja kāds ir vīrs, viņš ir vīrs sievai, t.i., pat ja sieva ir ass uz mēli, neglīta, strīdīga, bet, pieņemot viņu par sievu, ir vīra pienākums uzturēt viņu atbilstoši savām iespējām un spējām. Kā vīram viņš viņai jāstāsta par uzlabojumiem, vai viņa to pieņem vai nē. Nevajadzētu pastāvīgi uzskatīt sevi par vīru; jo ko zināms, vai viņa bija sieva pirms šīs dzimšanas? Un kāda pārliecība, ka viņa paliks sieva pēc nāves? Arī tagadnē viņa ir kāda māte, kāda meita, kāda māsa, kāda vedekla, kāda vīra māsa utt. Viņa ne vienmēr ir tikai sieva. Ticot tā, vēlme gūt baudu no viņas automātiski tiek iznīcināta, un pārliecība, ka "viņa ir tikai uzturēšanai (kalpošanai)", kļūst stabila. Tādējādi Karma Jogis pienācīgi iztēlo saņemto lomu pasaulē kā tēvs, dēls, vīrs, brālis utt. Viņš neskatās, vai otrs izpilda savu pienākumu vai nē. Tikai paša darītāja sajūtas dēļ viņa skatiens nonāk pie citu pienākumiem, un, tiklīdz viņa skatiens nonāk pie citu pienākumiem, cilvēks nokrīt no sava pienākuma; jo citu pienākumu redzēšana nav paša pienākums.
Tieši tāpat kā Karma Jogis neuzskata savu saistību ar pasaules būtnēm par pastāvīgu, līdzīgi viņš neuzskata savu saistību ar varnu, āšramu, kastu, sektu, notikumu, apstākli utt. par pastāvīgu. Tas, kas nav pastāvīgs, automātiski ir neeksistējošs. Tāpēc Karma Joga darītāja sajūta automātiski tiek iznīcināta.
**Būtisks punkts:** Ar Augstāko, kurā nav darītājības, visām būtnēm ir automātiski noteikta vienotība. Meklētāja kļūda ir tā, ka viņš nepievērš uzmanību šai realitātei.
Tieši tāpat kā šūpoles, lai cik ātri tās iet uz priekšu un atpakaļ, katru reizi tās noteikti nonāk līdzsvara stāvoklī, t.i., tās nonāk līnijā ar punktu, no kura ir piesiets šūpoles virve.
★🔗
