**3.20** Daudzi dižciltīgie, tādi kā ķēniņš Džanaka, vienīgi ar darbību (bez pieķeršanās) sasniedza augstāko pilnību. Tāpēc, pat apsverot pasaules labklājību, tu esi piemērots darbībai (ar vēlmes trūkuma attieksmi).
**Komentārs:** Vārds "ādi" (un tā tālāk) šeit saprotams divējādi: kā "sākot ar" un kā "veids". Ja vārdu "ādi" uztveram kā "sākot ar", tad frāze "Janakādayaḥ" nozīmētu: tie, kas sākas ar ķēniņu Džanaku, t.i., ķēniņš Džanaka un dižciltīgie, kas nāca pēc viņa. Tomēr šī nozīme šeit šķiet nepareiza, jo jau pirms ķēniņa Džanakas daudzi dižciltīgie bija sasnieguši augstāko pilnību ar darbību; piemēram, Sūrija, Vaivasvata Manu, ķēniņš Ikšvāku u.c. (Gītā 4.12). Tāpēc šeit ir pareizi vārdu "ādi" uztvert kā "veids", saskaņā ar kuru frāze "Janakādayaḥ" nozīmē: dižciltīgie, līdzīgi ķēniņam Džanakam, kas, paliekot mājsaimnieka stāvoklī, veica visus darbus ar vēlmes trūkuma attieksmi un sasniedza augstāko pilnību, un kādi ir pastāvējuši gan pirms ķēniņa Džanakas, gan pēc viņa (līdz pat mūsdienām).
Karmajoga ir ļoti senā joga, ar kuras palīdzību daudzi dižciltīgie, kā ķēniņš Džanaka, ir sasnieguši Augstāko Dievību (Paramātmā). Tāpēc, ja kāds tagadnē vai nākotnē vēlas sasniegt Augstāko Dievību ar Karmajogas palīdzību, viņam nekad nevajadzētu uzskatīt iegūtās materiālās lietas (ķermeni u.c.) par savām vai sev paredzētām. Jo patiesībā tās nemaz nav viņa paša vai viņam paredzētas; drīzāk tās ir pasaulei un pasaules labad. Pieņemot šo realitāti un ieguldot no pasaules saņemtās lietas pašas pasaules kalpošanā, cilvēks viegli pārrauj saikni ar pasauli un sasniedz Augstāko Dievību. Tāpēc Karmajoga ir vienkāršs, teicams un neatkarīgs līdzeklis Augstākās Dievības sasniegšanai – par to nav šaubu.
Šeit vārdi "karmaṇā eva" (tikai ar darbību) ir saistīti ar vārdiem no iepriekšējās (19.) šlokas "asakto hyācaran karma" (veicot darbību bez pieķeršanās); jo tikai veicot darbību bez pieķeršanās, cilvēks kļūst brīvs no darbību važām, nevis tikai ar pašu darbību. Vienkārši veicot darbību, būtne saistās – "karmaṇā badhyate jantuḥ" (Mahābhārata, Šanti Parva 241.7).
Gītai raksturīgs stils ir tas, ka Kungs vēlākā šlokā īsi atkārto agrāk aprakstītās tēmas galveno domu (kas ir īpaši noderīga centīgajiem). Piemēram, pēc norādījuma veikt darbību bez pieķeršanās iepriekšējā (19.) šlokā, šajā divdesmitajā šlokā Viņš to pašu domu īsi izsaka ar vārdiem "karmaṇā eva". Līdzīgi, tēmas galvenā doma, kas aprakstīta divpadsmitās nodaļas sestajā šlokā, atkārtoti tiks īsi izteikta septītajā šlokā ar frāzi "mayyāveśitacetasām" (bhaktas, kuru prāti ir pievērsušies Man).
Šeit Kungs būtu varējis teikt "yogena eva" (tikai ar jogu), nevis "karmaṇā eva". Tomēr tāpēc, ka Ardzuna bija uzstājīgs atteikties no darbības kā tādas, un tāpēc, ka tika apspriesta (bez pieķeršanās veiktā darbības) tēma, tika lietoti vārdi "karmaṇā eva". Tāpēc šo vārdu paredzētā nozīme šeit (saskaņā ar iepriekšējo šloku) patiešām ir bez pieķeršanās veiktā Karmajoga.
Patiesībā apzinātās Augstākās Dievības sasniegšana nenotiek ar inerto darbību. Šķēršļi mūžīgi jau sasniegtās Augstākās Dievības pieredzēšanā tiek novērsti, veicot darbību bez pieķeršanās. Tad notiek visuresošās, pašsaprotamās, pilnīgās Augstākās Dievības pieredze visur. Tādējādi, tā kā tā novērš šķēršļus, kas rodas ceļā uz Augstākā Principā pieredzi, šeit tiek teikts, ka augstākā pilnība (Augstākais Princips) tiek sasniegta ar darbību.
**Būtiskais punkts par Augstākās Dievības sasniegšanu:** Cilvēki uzskata, ka Augstākās Dievības sasniegšana tiek radīta ar darbību, gluži kā materiālo priekšmetu iegūšana. Viņi domā: ja tik daudz pūļu vajag, lai satiktu lielu (augsta amata) personu, tad, lai satiktu bezgalīgo Visumu Kungs, Augstāko Dievību, būs jāpieliek ļoti daudz pūļu (askēze, solījumi u.c.). Patiesībā šī ir centīgā lielākā kļūda.
Cilvēka dzimšanai ir cieša saikne ar darbībām. Tāpēc cilvēka dzimšanu sauc par "karmasaṅgī", kas nozīmē "pieķēries darbībām" – "rajasi pralayaṁ gatvā karmasaṅgiṣu jāyate" (Gītā 14.15). Šis ir iemesls, kāpēc cilvēkam ir īpaša tieksme uz darbībām un vēlme iegūt vēlamos priekšmetus tikai ar darbību. Pavadīts ar likteni, viņš patiešām iegūst vēlamos materiālos priekšmetus ar darbību, kas pastiprina viņa priekšstatu, ka katru priekšmetu iegūst un var iegūt tikai veicot darbību. Viņš pieņem to pašu priekšstatu attiecībā uz Augstāko Dievību un centās sasniegt apzināto Augstāko Dievību arī tikai ar inertām darbībām. Bet realitāte ir tāda, ka Augstākās Dievības sasniegšana nenotiek ar darbībām. Šī tēma ir jāsaprot ļoti dziļi.
Ar darbībām tiek iegūti pārejoši priekšmeti (pasaule), nevis mūžīgais priekšmets (Augstākā Dievība); jo visas darbības ir saistītas tikai ar pārejošo (ķermeni, maņām, prātu u.c.), savukārt Augstākās Dievības sasniegšana notiek pilnībā pārraujot saikni ar pārejošo.
Katrai darbībai ir sākums un beigas; tāpēc arī darbības augļa rezultātā iegūtais priekšmets ir pakļauts rašanās un iznīcības likumam. Ar darbībām tiek iegūts tikai tas priekšmets, kas ir attāls (neiegūts) no telpas, laika u.c. perspektīvas. Materiāls priekšmets pastāv vienā telpā, laikā u.c., ir pakļauts rašanās un iznīcībai un mainās katru mirkli. Tāpēc tā iegūšana ir sasniedzama ar darbību. Bet Augstākā Dievība ir pilnīga (mūžīgi sasniegta) visās telpās, laikos, priekšmetos, indivīdos u.c. un ir pilnībā brīva no rašanās, iznīcības un pārmaiņām. Tāpēc Viņa sasniegšana ir pašsaprotama, nevis sasniedzama ar darbību. Tāpēc materiālo priekšmetu iegūšana nenotiek ar kontemplāciju, savukārt Augstākās Dievības sasniegšanā kontemplācija ir primāra. Ar kontemplāciju var sasniegt tikai to priekšmetu, kas ir vistuvākais. Patiesībā Augstākās Dievības sasniegšana nenotiek pat ar kontemplācijas aktivitāti. Kontemplēt Augstāko Dievību nozīmē tikai izraisīt citu (materiālu) kontemplāciju atmešanu. Brīdī, kad materiālā kontemplācija ir pilnībā atmesta, notiek mūžīgi jau sasniegtās Augstākās Dievības pieredze.
Visuresošā Augstākā Dievība nemaz nav attāla no mums, un tā arī nevar būt. Viņa ir ārkārtīgi tuvu pat tai "esībai", no kuras mēs sevi neuzskatām par attālu. "Esība" ir ierobežota (lokalizēta), bet Augstākā Dievība nav ierobežota. Lai pieredzētu tik ārkārtīgi tuvu, mūžīgi sasniegtu Augstāko Dievību, pielietot loģiku un argumentāciju, līdzīgu materiālo priekšmetu iegūšanai, ir nekas cits kā sevis maldināšana.
Materiāla priekšmeta iegūšana nenotiek ar tikai vēlmi; bet Augstākās Dievības sasniegšana notiek tikai ar spēcīgu ilgu. Šī spēcīgā ilgas uzmodināšanā tikai vēlme pēc materiālas baudīšanas un uzkrāšanas ir šķērslis; cita šķēršļa nav. Ja spēcīgā ilga pēc Augstākās Dievības sasniegšanas uzmodinātos tieši tagad, tad Augstākās Dievības pieredze notiktu tieši tagad.
Cilvēka dzīves mērķis nav veikt darbību un baudīt tās augļus. Spēcīgā ilga pēc Augstākās Dievības sasniegšanas var uzmodināties tikai pēc vēlmes pēc materiālas baudīšanas un uzkrāšanas atmešanas, kad centīgā vienīgais mērķis visai dzīvei kļūst – sasniegt Augstāko Dievību. Bez Augstākās Dievības sasniegšanas nevienam citam darbam nevajadzētu būt nekādai nozīmei. Patiesībā, bez Augstākās Dievības sasniegšanas, nav cita cilvēka dzīves mērķa. Vajadzība ir tikai atpazīt šo mērķi un to izpildīt.
Šeit ir nepieciešams saprast atšķirību starp "mērķi" (uddeśya) un "augļa vēlmi" (phalechā). "Mērķis" ir sasniegt mūžīgo Augstāko Principu, un "augļa vēlme" ir iegūt pārejošus (rašanās-iznīcības pakļautus) priekšmetus. Mērķis tiek izpildīts, bet augļa vēlme ir jāiznīcina. Pašapziņa un Dieva sasniegšana – abi ir mērķi, nevis augļi. Darbība, kas veikta mērķa sasniegšanai, netiek saukta par vēlmēm iedarbinātu (sakāma). Tāpēc visas vēlmes trūkuma cilvēka (Karmajogina) darbības tiek uzsāktas ar mērķi, nevis ar augļa vēlmi.
Karmajogā svētos rakstos noteiktās labvēlīgās darbības tiek veiktas ar mērķi pārraukt saikni ar darbībām (inerci). Vēlmēm iedarbināts cilvēks veic darbību sev ar augļa vēlmi, un Karmajogins veic darbību (kalpošanu) citiem, atmetis augļa vēlmi. Pati darbība pārvēršas augļa formā. Tāpēc auglis ir saistīts ar darbību. Mērķis nav saistīts ar darbību. Veicot darbību tikai citu labklājībai ar vēlmes trūkuma attieksmi, tiek novērsts priekšstats, ka "Augstākā Dievība ir attāla".
**"lokasaṅgraham evāpi sampaśyan kartum arhasi"** – Vārdam "loka" ir trīs nozīmes: (1) Pasaules, piemēram, cilvēku pasaule, (2) Būtnes, kas dzīvo tajās pasaulēs, un (3) Svētie raksti (visi raksti, izņemot Vēdas). "Lokasaṅgraha" ir visu aktivitāšu (visa dzīvesveida) veikšana saskaņā ar cilvēku pasaules, tajā dzīvojošo būtņu un svēto rakstu pienācīgumu.
Lokasaṅgrahas nozīme ir – veikt darbību nesavtīgi, lai novērstu cilvēkus no neīstā un vērstu uz Īsto, lai saglabātu pasaules pienācīgumu. Gītā to sauc arī par "yajñārtha karma" (darbība upura dēļ). Novērst cilvēkus no neīstā un vērst uz Īsto ar savu uzvedību un vārdiem ir liela kalpošana; jo saskaroties ar Īsto, cilvēki tiek pārveidoti un atbrīvoti.
Savu pienākumu veikšana, lai parādītu cilvēkiem, nav Lokasaṅgraha. Neatkarīgi no tā, vai kāds redz vai neredz, Lokasaṅgraha notiek automātiski, veicot savus attiecīgos pienākumus (saskaņā ar varņu, āšramu, tradīciju u.c.) saskaņā ar pasaules pienācīgumu.
Neviens pienākuma-darbs nav mazs vai liels. Mazākā un lielākā darbība ir vienādas, ja tās tiek veiktas, uzskatot to tikai par pienākumu (ar kalpošanas garu). Atbilstoši valstij, laikam, apstākļiem, iespējām, varņam, āšramam, tradīcijai u.c., kāds pienākuma-darbs nāk pirms cilvēka, tas pats darbs ir lielais. No darbības dabas un augļa perspektīvas, darbība šķiet maza vai liela, šausmīga vai maiga. Atmetot augļa vēlmi, visas darbības kļūst par līdzekļiem mērķa sasniegšanai. Tāpēc, pārraujot saikni ar inerci, visas darbības, mazas un lielas, ir vienādas.
Neviena cilvēka dzīve nevar ritēt bez citu palīdzības. Ķermenis tiek saņemts no vecākiem, un zināšanas, spējas, izglītība u.c. tiek saņemti no skolotājiem. Pārtika, ko cilvēks patērē, tiek ražota citiem; apģērbs, ko cilvēks valkā, ir izgatavots citiem; māja, kurā cilvēks dzīvo, ir uzcelta citiem; ceļš, pa kuru cilvēks iet, ir izveidots citiem utt., utt. Tādējādi katra cilvēka iztika ir atkarīga no citiem. Tāpēc katrs cilvēks ir parādā citiem, un, lai atmaksātu šo parādu, ir nepieciešams kalpot (labvēlīgi ietekmēt) citus nesavtīgi atbilstoši savām spējām. Neuzskatot it kā savu ķermeni u.c., visus materiālos priekšmetus par saviem vai sev paredzētiem pat nedaudz, cilvēks kļūst brīvs no parāda.
**Saikne:** Kā Lokasaṅgraha notiek, veicot darbību – Kungs to izskaidro nākamajā šlokā.
★🔗
