**3.22** O Pārtha, visās trijās pasaulēs Man nav nekādu pienākumu, kas būtu uzlikti, un nav arī nekā nesasniegta, kas Man būtu jāiegūst. Tomēr Es palieku iesaistīts noteiktajā darbībā.
**Komentārs:** Kungs nav ierobežots ar nevienu pasauli. Tāpēc Viņš norāda, ka Viņam vispār nav nekādu pienākumu trijās pasaulēs. Kungam visā Visumā nav atlikušu pienākumu, jo Viņam nav nekā atlikuša, ko sasniegt. Visas būtnes (cilvēki, dzīvnieki, putni u.c.) rīkojas tikai ar mērķi kaut ko iegūt. Iepriekš minētajos vārdos Kungs atklāj ārkārtīgi patiesību: pat ja Viņam nav nekā atlikuša, ko darīt vai sasniegt, Viņš tomēr rīkojas!
Lai gan Viņam pašam nav nekādu pienākumu, Kungs iemiesojas tikai citu labklājībai un rīkojas, lai atbrīvotu taisnīgos, iznīcinātu ļaunos un atjaunotu dharmu (Gītā 4.8). Bez Viņa iemiesojumiem, pat Viņa radīšanas darbs ir tikai visu būtņu glābšanai. Devaloka (devu pasaule) ir, lai izjustu taisnīgu darbu augļus, savukārt 8,4 miljoni dzīvības formu un elleņu pasaule ir, lai izjustu grēcīgu darbu augļus. Cilvēka dzimšana ir domāta, lai paceltos virs gan virtības, gan grēka un sasniegtu savu augstāko labu. Tas ir iespējams tikai tad, kad cilvēks nedara neko sev pašam. Viņam vajadzētu veikt visas darbības – ‘rīcību’, ko veic rupjais ķermenis, ‘domāšanu’, ko veic smalkais ķermenis, un ‘noturību’, ko veic cēloniskais ķermenis – tikai citu labklājībai, nevis sev pašam. Tas ir tāpēc, ka instrumenti, caur kuriem visas darbības tiek veiktas – rupjais, smalkais un cēloniskais ķermenis – pieder pasaulei, nevis patībai. Tāpēc Karma Jogijs uzskata visu aparātu – ķermeni, maņas, prātu, intelektu, objektus u.c. (kas patiesībā pieder tikai pasaulei) – kā piederīgu pasaulei un iesaista to pasaules kalpošanā. Ja persona pasaules objektus tā vietā, lai lietotu pasaules kalpošanā, izmanto savai baudīšanai, viņš pieļauj nopietnu kļūdu. Tikai uzskatot pasaules objektus par savējiem, rodas vēlme pēc augļiem, un darbība tiek veikta, lai tos iegūtu. Tādējādi, kamēr persona rīkojas ar vēlmi kaut ko iegūt, viņam paliek pienākums – proti, ‘kaut kas jādara’. Ja padziļināti pārdomā, kļūst skaidrs, ka nevienam cilvēkam nav nekādu pienākumu sev pašam. Iemesls ir tāds, ka sasniedzamais objekts (Augstākā Realitāte) ir mūžīgi sasniegts, un Patība (patiesā būtība) arī ir mūžīga, savukārt darbība un tās augļi ir nemūžīgi – pakļauti dzimšanai un iznīcībai. Kā nemūžīgajam (darbībai un auglim) var būt kāda saistība ar mūžīgo (Patību)? Darbība ir saistīta ar ‘citu’ (ķermeni un pasauli), nevis ar ‘Patību’. Darbību vienmēr veic ‘cits’ un ‘cita’ labā. Tāpēc sev pašam vienkārši nav nekā jādara. Ja nevienam cilvēkam nav pienākumu, kā gan var būt kādi pienākumi Kungam!
Runājot par lielo dvēseli, kas pilnveidota caur Karma Jogu, Kungs šīs pašas nodaļas 17. un 18. pantā ir teicis, ka šai lielajai dvēselei nav nekādu pienākumu; jo viņa bauda, apmierinātība un gandarījums ir tikai Patībā. Tādējādi viņam nav mērķa kaut ko darīt vai nedarīt pasaulē, un viņam nav ne mazākās savtīgas intereses nevienā būtnē. Tomēr šī lielā dvēsele rīkojas pasaules labklājībai. Līdzīgi šeit Kungs saka par sevi, ka, lai gan nav nekādu pienākumu un nekā nesasniegta, Viņš rīkojas pasaules labklājībai. Nozīme ir tāda, ka dzejnieks, kas zina Patiesību, sasniedz vienotību ar Kungu – ‘viņi sasniedz Manu būtību’ (Gītā 14.2). Tāpat kā Kungs ir ideāla persona trijās pasaulēs (Gītā 3.23, 4.11), tā arī pasaulē Patiesības pazinējs ir ideāls (Gītā 3.25). ‘Es tiešām esmu iesaistīts darbībā’ – Šeit vārds ‘tiešām’ norāda uz Kunga nodomu: Es veicu noteiktos pienākumus ar visiem to sastāvdaļām, ar dedzību un centību, brīvs no slinkuma un ar rūpīgu uzmanību. Es neatmetu darbību, neesmu arī pret to vienaldzīgs. Tāpat kā pie lokomotīves piestiprinātie vagoni kustas, kad griežas tās riteņi, tāpat Kungs un svētie lielie dvēseļu cilvēki (kuriem nav vēlmes kaut ko darīt vai iegūt) veic noteiktos pienākumus kā lokomotīve, lai citi cilvēki varētu sekot viņu piemēram. Citi cilvēki baro vēlmes darīt un iegūt. Šīs vēlmes tiek iznīcinātas tikai, veicot noteiktos pienākums bezalkatības garā. Ja Kungs un svētie lielie dvēseļu cilvēki neveiktu noteiktos pienākumus, arī citi cilvēki tos neveiktu, izraisot viņos nolaidību un slinkumu, un viņi sāktu veikt aizliegtas darbības! Kā tad viņu vēlmes tiktu iznīcinātas? Tāpēc visas cilvēces labklājībai noteiktos pienākumus dabiski veic Kungs un svētie lielie dvēseļu cilvēki.
Kungs vienmēr ir pienākumos, nekad nav nolaidīgs pret pienākumu. Tādēļ arī bhaktam, kas iegrimis Kungā, nekad nevajadzētu būt nolaidīgam pret pienākumu. Tieši kļūstot nolaidīgam pret pienākumu, viņš paliek atņemts no Dievišķās Būtības pieredzes. Paliekot vienmēr pienākumos, meklētājs var viegli sasniegt Dievišķās Būtības pieredzi.
★🔗
