3.26. Paskaidrojums – "saktāḥ karmaṇyavidvāṁso yathā kurvanti bhārata" – Šeit izteiciens "saktāḥ avidvāṁsaḥ" (pieķērušies nezinātāji) attiecas uz tiem cilvēkiem, kuriem ir pilnīga ticība svētajiem rakstiem, rakstu metodikai un svētajos rakstos noteiktajiem labajiem darbiem, un kuriem ir pilnīgs pārliecība, ka rakstos noteikto darbu augļi noteikti tiek gūti; kuri nav ne Īstības pazinēji, ne ļaunprātīgi; bet kuri ir pieķērušies darbiem, baudām un priekšmetiem. Kaut arī viņi ir rakstu pazinēji, šādus cilvēkus tikai kāpēc dēļ sauc par 'avidvān' (nezinātājiem). Šādi vīri ir rakstu izglītoti, bet nav Īstības pazinēji. Viņi darbus veic tikai sev pašiem, tāpēc tos sauc par nezinātājiem.
Šādi nezinātāji rīkojas centīgi un nopietni, ar pilnu uzmanību un rūpību, ievērojot pilnu procedūru ar visām tās daļām, nekad neesot neuzmanīgi, slinki utt. savās darbībās; jo viņi pārmācībā, ka jebkšķa trūkums darbu veikšanā novedīs pie trūkuma viņu augļos. Ņemot viņu darbības veikšanas veidu par ideālu, Kungs iedvesma pat pilnīgi neiesaistīto gudro cilvēku rīkoties tādā pašā veidā pasaules labā.
"kuryād vidvāṁs tathāsaktaś cikīrṣur lokasaṅgraham" – Šeit izteiciens "asaktaḥ vidvān" (neiesaistītais gudrais) attiecas uz to lielo Īstības pazinēju, kurā pilnībā nav kāres, piederības sajūtas, pieķeršanās, alkas, dalījuma, savtības utt., un kuram nav pat mazākās pieķeršanās ne ķermenim, ne citiem priekšmetiem (sk. piezīmi 158. lappusē).
Divdesmitajā pantā, sakot "lokasaṅgraham evāpi sampaśyan" un pēc tam to izskaidrojot divdesmit pirmajā pantā, šeit tas pašs tiek izteikts ar vārdiem "lokasaṅgrahaṁ cikīrṣuḥ". Visa izcila cilvēka (neiesaistītā gudrā) uzvedība ir dabiski upurēšanai un pienākuma saglabāšanai. Tāpat kā juteklisks cilvēks bauda baudās, maldīgais cilvēks ģimenē, un mantkārīgais cilvēks bagātībā, tāpat izcilais cilvēks bauda visu būtņu labklājību. Viņa sirdī nav pat domas, "Es daru labu pasaulei"; drīzāk caur viņu pasaules labklājība notiek spontāni un dabiski. Pilnīgas atvienošanās dēļ no visiem materiālajiem priekšmetiem, ķermeņa, maņām, prāta, intelekta utt., kas tiek uzskatīti par piederīgiem tam gudrajam lielajam cilvēkam, arī ietilpst vārda 'loka' (pasaule) nozīmē termiņā 'lokasaṅgraha' (pasaules labklājība).
Citiem šādi gudri lieli cilvēki šķietami vēlas pasaules labklājību, bet patiesībā viņiem nav pat vēlēšanās pēc pasaules labklājības. Iemesls ir tas, ka viņi nekad neuzskata, pat mazākajā mērā, ķermeni, maņas, prātu, intelektu, priekšmetus, stāvokli, varu, bagātību, spējas, spēku utt., kas saņemti no pasaules, par savējiem vai sev pašiem, pat meklētāja stāvoklī; drīzāk viņi tos uzskata par piederīgiem pasaulei un pasaules kalpošanai, kas ir patiesā īstenība. Tā kā šī plūsma paliek, pat pilnības stāvoklī, ķermenis un citi priekšmeti, kas tiek uzskatīti par viņiem piederīgiem, paliek iesaistīti pasaules kalpošanā spontāni un dabiski, bez jebkāda veida vēlēšanās.
Šajā pantā vārdi "yathā" (kā) un "tathā" (tā) tiek lietoti darbības veikšanas veida nozīmē. Nozīme ir tāda, ka tieši tāpat kā nezinātāji (no kāres iedvesmotie) cilvēki rīkojas centīgi un nopietni saviem savtīgiem mērķiem, tādā pašā veidā arī gudrajam cilvēkam vajadzētu rīkoties pasaules labklājībai, t.i., citu labā. Gudrajam cilvēkam, kurš tur sevī visu būtņu labklājības noskaņu, vajadzētu turpināt veikt visas pasaulīgās un Vēdu noteiktās pienākuma darbības. Kad kāds veic pienākuma darbības ar noskaņu, "Kā lai visi ir laimīgi?", labas noskaņas automātiski izplatās pasaulē.
Nezinātājs veic pienākuma darbības centīgi, nopietni un saskaņā ar noteikto metodi, lai gūtu augļus, bet gudrajam cilvēkam nav pieķeršanās augļiem, un viņam nav arī pienākuma. Tāpēc viņam ir iespējams atstāt darbību novārtā. Tāpēc Kungs pamāca pat gudro cilvēku rīkoties tāpat kā nezinātājs (no kāres iedvesmotais) attiecībā uz darbības veikšanu.
Divdesmit pirmajā pantā gudrais cilvēks tika aprakstīts kā 'ideāls', bet šeit viņš tiek aprakstīts kā 'sekotājs'. Nozīme ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai gudrais cilvēks ir ideāls vai sekotājs, caur viņu pasaules labklājība notiek spontāni. Tieši tāpat kā Kungs Šrī Rāma sniedz norādījumus pavalstniekiem un arī dodas mežā, paklausoties tēva pavēlei. Abās situācijās caur viņu tiek paveikta pasaules labklājība; jo viņam nebija personīgu motīvu rīkoties vai nerīkoties.
Kad gudrs cilvēks, būdams neiesaistīts, veic pienākuma darbības, tad gudrā cilvēka darbībām automātiski ir ietekme uz cilvēku sirdīm ar pieķērušos prātu, neatkarīgi no tā, vai šie cilvēki tieši uztver, ka šis lielais cilvēks rīkojas ar nevēlēšanās attieksmi. Tas ir princips, ka cilvēka nevēlēšanās noskaņas dabiski ietekmē citus. Tāpēc neiesaistīta gudrā cilvēka noskaņas un uzvedība ietekmē ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus, putnus utt.
Īpašs punkts: Kamēr cilvēks neveic noteiktās darbības ar nevēlēšanās attieksmi, viņa dzimšanas un nāves cikls nevar beigties. Kamēr viņš rīkojas sev pašam, viņš nekļūst pilnīgs, kas nozīmē, ka viņa 'darīšana' nebeidzas. Iemesls ir tas, ka 'paš' (jīva) ir mūžīgs, savukārt darbība un tās augļi ir pārejoši. Tāpēc katram cilvēkam ir ārkārtīgi nepieciešams veikt pienākuma darbības, atsakoties no savtības (ne sev, bet tikai citu labklājībai).
Pasaules priekšmetu uzskatīšanas dēļ par vērtīgiem šķiet, ka rodas grūtības ievērot Karmajogu (pienākuma darbību veikšanu ar nevēlēšanās attieksmi). Ja mēs pieņemam, ka mums ir jāveic visas darbības, neko nevēloties no citiem, tikai citu labklājībai, tad Karmajogas ievērošana kļūst viegla jau no šodienas.
Patiesībā lielums slēpjas nevis priekšmetā, bet gan uzvedībā (tā izmantošanā). Un uzvedības lielums ir tikai tad, kad sirdī nav priekšmeta lieluma sajūtas. Neviens priekšmets nav personīgs; tas ir personīgs tikai lietošanai. Uzskatot priekšmetu par personīgu, tā atdošana citu labklājībai šķiet grūta. Neviens priekšmets vai darbība nav saistoša; saistoša ir to saistība (pieķeršanās).
Arī caur gudrajiem cilvēkiem visas darbības notiek pasaules labklājībai. Tomēr, kaut arī tas tā ir, viņos nepaliek lepnums, domājot: "Es daru labu pasaulei." Iemesls ir tas, ka ķermenis, maņas, prāts, intelekts, zināšanas, spējas, stāvoklis utt., viss pieder pasaulei un tiek saņemts no pasaules. Izmantot no pasaules saņemto materiālu tikai pasaules kalpošanā ir godīgums. Šis materiāls ir jāpiedāvā pasaulei ar lielu sirsnību un godīgumu. Šis piedāvājums nav liels darbs. Tieši tāpat kā, ja kāds glabātu naudu pie mums kā depozītu un pēc kāda laika to pieprasot, mēs atdotu viņa naudu atpakaļ, kādu lielu darbu mēs tad izdarījām? Patiesībā mūsu atbildība beidzās, mēs kļuvām brīvi no parāda. Līdzīgi, pasaulē esošās lietas piedāvājot pasaulei, mūsu atbildība beidzas, mēs kļūstam brīvi no parāda un uz mūžu atbrīvojamies no dzimšanas un nāves saistībām. Tāpēc, iesaistot pasaules priekšmetus pasaules kalpošanā, cilvēks nedara ne ziedojumu, ne labu darbu; drīzāk viņš atbrīvo sevi no pieķeršanās šiem priekšmetiem.
"na buddhibhedaṁ janayed..." – Divdesmit piektajā pantā ar vārdiem "asaktaḥ vidvān" aprakstītais neiesaistītais gudrais cilvēks šeit tiek minēts ar vārdiem "yuktaḥ vidvān".
Tas Īstības pazinējs, kura sirdī ir spontāna un dabiska līdzsvara sajūta, kura stāvoklis ir nemainīgs, kura visas maņas ir pilnīgi kontrolētas, un kuram māls, akmens un zelts ir vienādi, šādu lielo cilvēku sauc par "yuktaḥ vidvān" (Bhagavadgītā 6.8).
Nezinātāji, kas pieķērušies svētajos rakstos noteiktajiem labajiem darbiem, kas aprakstīti iepriekšējā (divdesmit piektajā) pantā ar vārdiem "saktāḥ avidvāṁsaḥ", šeit tiek minēti ar vārdiem "karmasaṅginām ajñānam".
Tā kā šie cilvēki veic svētajos rakstos noteiktos darbus sev pašiem (lai gūtu laimi, baudas, cieņu, slavu utt.), tos sauc par "karmasaṅgī" (pieķērušies darbam) un "ajñānī" (nezinātāji).
Uz izcilu cilvēku gulstas liela atbildība; jo citi dabiski seko viņam. Tāpēc ar iepriekš minētajiem vārdiem Kungs pamāca gudro cilvēku, ka viņam nevajadzētu uzvesties nekādā veidā vai pateikt kaut ko tādu, kas liktu nezinātājiem (no kāres iedvesmotajiem) cilvēkiem krist no viņu pašreizējā stāvokļa. Likšana nezinātājiem cilvēkiem novirzīties (nokrist) no stāvokļa, kurā viņi pašlaik atrodas, ir radīt viņos "buddhibheda" (intelekta sajukumu). Tāpēc gudrajam cilvēkam, kurš sevī tur visu labklājības noskaņu, vajadzētu turpināt veikt svētajos rakstos noteiktos labos darbus saskaņā ar savu varṇāśrama-dharmu (šķiras un dzīves posma pienākumiem), lai arī citi cilvēki turpinātu saņemt iedvesmu veikt pienākuma darbības ar nevēlēšanās attieksmi. Tas pats attiecas uz sabiedrības un ģimenes vadošajām personām. Arī viņiem rūpīgi un centīgi vajadzētu turpināt labi veikt savas pienākuma darbības, lai izdarbotu labu ietekmi uz sabiedrību un ģimeni.
Daži intelekta sajukumu radīšanas piemēri ir šādi:
1. Mācību sniegšana, piemēram: "Kas tur ir darbos? Būtne saistās ar darbiem; darbi ir zemāki. Vajadzētu atsakīties no darbiem un nodarboties ar zināšanām," vai ar šādu uzvedību un vārdiem radot citos neticību un ticības trūkumu pienākuma darbībām.
2. Mācību sniegšana, piemēram: "Lai kur paskatītos, visur ir savtība; neviens nevar dzīvot bez savtības; visi rīkojas savtības dēļ. Ja cilvēks veic kādu darbību, augļu vēlēšanās noteikti paliek; ja nav augļu vēlēšanās, kāpēc lai kāds vispār kaut ko darītu?"
3. Mācību sniegšana, piemēram: "Veicot darbības ar augļu vēlēšanos (sev pašam), ir jādzimst atkal un atkal (lai baudītu augļus)." Ar šādām mācībām no kāres iedvesmotie cilvēki zaudē ticību darbību augļiem. Rezultātā viņu pieķeršanās (augļiem) nepazūd; bet labās darbības noteikti tiek pamestas. Vienīgi pieķeršanās ir saistību cēlonis, nevis darbība.
Tāda intelekta sajukumu radīšanas vietā cilvēkos, Īstības pazinējam pašam vajadzētu veikt pienākuma darbības saskaņā ar savu varṇāśrama-dharmu un arī likt citiem darīt to pašu. Viņam, ar savu uzvedību un vārdiem, nevajadzētu radīt sajukumu nezinātāju intelektā, bet pakāpeniski viņus pacelt no viņu pašreizējā stāvokļa. Viņam īpaši vajadzētu slavēt tās svētajos rakstos noteiktās labās darbības, kuras nezinātāji pašlaik veic, un darīt viņus apzinātus par kļūdām, kas rodas viņu darbībās, lai viņi varētu novērst šīs kļūdas un veikt darbības ar pilnu procedūru. Kopā ar to gudrajam cilvēkam vajadzētu pamācīt viņus, ka labu darbību veikšana, piemēram, upurēšana, dāvanu došana, pielūgšana, recitēšana utt., ir ļoti laba, bet nav pareizi turēt sevī augļu vēlēšanos šajās darbībās; jo dimanta apmaiņa pret oļiem un akmeņiem nav gudrība. Tāpēc, atsakoties no kāres iedvesmotās attieksmes un veicot labas darbības, labums tiek gūts ļoti ātri. Šādā veidā pārvietošanās no kāres iedvesmotās attieksmes uz nevēlēšanās attieksmi nav intelekta sajukums, bet gan īstenība.
Līdzīgi arī attiecībā uz garīgo praksi (upāsanā) Īstības pazinējam nevajadzētu radīt intelekta sajukumu. Piemēram, cilvēki bieži saka, ka, ja prāts neiegrimst Dievā, lūdzot Vārdu, tad Vārda lūgšana ir bezjēdzīga. Bet Īstības pazinējam nevajadzētu to teikt; drīzāk viņam vajadzētu sniegt norādījumu, ka Vārda lūgšana nekad nevar būt bezjēdzīga; jo Vārda lūgšana notiek tikai tad, kad ir kāda noskaņa pret Dievu. Bez noskaņas nav vispār tieksmes lūgt Vārdu. Tāpēc Vārda lūgšanu nekādā apstākļī nevajadzētu pamest. Tas, ko saka, "manuvā̃ to cahũ disi phirai yah to sumiran nāhiṅ" arī nozīmē, ka, ja prāts nav koncentrēts, tā nav 'atmiņa' (sumiran), bet tas noteikti ir 'lūgšana' (japa). Tomēr Vārda lūgšana ar koncentrētu prātu un uzmanīgi nes ļoti ātru labumu.
Neviens cilvēks nav pilnībā bez īpašībām. Viņam noteikti ir dažas īpašības. Tāpēc, ja Īstības pazinējam ir jādod kāds norādījums cilvēkam (viņa pacelšanai), vai kaut kas viņam jāpaskaidro, viņam tas jādara, slavējot šī cilvēka īpašības, nevis kritizējot vai apvainojot viņu. Ar cieņu sniegtais norādījums, slavējot viņa īpašības, uz viņu izdarīs īpašu ietekmi. Arī sabiedrības un ģimenes vadošajām personām vajadzētu pamācīt citus šādā veidā.
Ar vārdiem "samācaran" un "joṣayet" Kungs sniedz divus norādījumus gudrajam cilvēkam: (1) Viņš pašam rūpīgi jāveic svētajos rakstos noteiktās pienākuma darbības, un (2) Viņam arī jāliek nezinātājiem, kas pieķērušies darbībām, veikt tās pašas darbības. Darbību veikšana, lai parādītu cilvēkiem, ir liekulība (dambha), kas ir dēmoniskas dabas īpašība, kas noved pie kritiena (Bhagavadgītā 16.4). Tāpēc Kungs pamāca veikt pienākuma darbības nevis, lai parādītu cilvēkiem, bet pasaules labklājībai.
Īstības pazinējam, kaut arī viņam nav personīgu motīvu darbību veikšanā, vajadzētu turpināt veikt visas pienākuma darbības efektīvi, lai cilvēkos, kas pieķērušies darbībām, mostos nevēlēšanās darbību nozīmīguma sajūta, un arī viņi sāktu rīkoties ar nevēlēšanās attieksmi. Nozīme ir tāda, ka, redzot šī lielā cilvēka neiesaistīto uzvedību, arī citi cilvēki sāks centīties uzvesties līdzīgi.
Šādā veidā gudrajam cilvēkam vajadzētu, ar cieņu izskaidrojot cilvēkiem, kas pieķērušies darbībām, likt viņiem pilnībā atsakīties no aizliegtajām darbībām, un iedvesmot viņus atsakīties no kāres iedvesmotās attieksmes noteiktajās darbībās.
Saikne – Nākamajā pantā Kungs paskaidro, kāda ir atšķirība starp gudro un nezinātāju.
★🔗
