**3.28** Bet, o varenais, lielais cilvēks, kas zina gūnu un darbību iedalījumu būtību, nepieķeras, domājot: "tikai gūnas mijiedarbojas ar gūnām."
**Komentārs:** Šeit lietotais vārds 'bet' (tu) izmanto, lai atšķirtu un pretstatītu 'tattvavit' (būtības pazinēju) lielo cilvēku no iepriekšējā pantā aprakstītā 'ahankara-vimudhatma' (ar ego maldītā cilvēka). Sattva, rajas un tamas – šīs trīs gūnas dzimušas no Prakriti (Dabas). Tā kā šo trīs gūnu darbība notiek, visa radība ir trigunātmika (piederīga trim gūnām). Tāpēc ķermenis, maņas, prāts, intelekts, būtnes, objekti utt. ir tikai gūnas. To sauc par 'guna-vibhāga' (gūnu iedalījumu/klasifikāciju). Šo (ķermeņa utt.) veiktās darbības sauc par 'karma-vibhāga' (darbību iedalījumu/klasifikāciju).
Gūnas un karmas, t.i., objekti un darbības, pastāvīgi mainās. Objekti pakļauti dzimšanai un iznīcībai, un darbības pakļautas sākumam un beigām. To precīzi pārdzīvot nozīmē būtībā zināt gūnu un karmu iedalījumus. Apziņā (Pašā) darbība nekad nenotiek. Tā vienmēr paliek neiesaistīta un nemainīga, kas nozīmē, ka tai nav nekādas saistības ar jebkuru materiālu objektu vai darbību. To precīzi pārdzīvot nozīmē būtībā zināt Apziņu.
Kad nezinīgais cilvēks pieņem saistību ar šiem gūnu un karmu iedalījumiem, viņš kļūst saistīts. No šāstras viedokļa galvenais šīs saistības cēlonis ir 'nezināšana', bet no meklētāja (sādhaka) viedokļa galvenais cēlonis ir 'rāga' (pieķeršanās/iekāre). Rāga rodas no 'avivekas' (neatšķirības). Kad viveka (atšķirība) mostas, rāga tiek iznīcināta. Šī viveka īpaši piemīt cilvēkiem. Vajadzība ir tikai mostināt šo viveku, piešķirot tai nozīmi. Tāpēc meklētājam (mostot viveku) īpaši jāiznīcina tieši rāga.
Pat meklētājs, kas vēlas zināt būtību, ja viņš nepieņem nekādu saistību ar gūnām (objektiem) un karmām (darbībām), arī viņš nonāk pie gūnu un karmu iedalījumu zināšanas būtībā. Vai nu cilvēks zina gūnu un karmu iedalījumus būtībā, vai zina 'Pašu' (Apziņas dabu) būtībā, abu rezultāts būs viens un tas pats.
**Līdzekļi, lai būtībā zinātu gūnu un karmu iedalījumus:**
1. Atrodoties ķermenī, Apziņas princips (Pašs) paliek pilnīgi nedarbīgs un neiesaistīts (Gītā 13.31). Prakriti (ķermeņa, maņu, prāta, intelekta utt.) sekas sauc par 'idam' (šo). 'Idam' (šis) nekļūst par 'aham' (es). Kad 'šis' (ķermenis utt.) nav 'es', tad kā darbība, kas notiek 'šajā', var būt 'mana'? Nozīme ir tāda, ka ķermenis, maņas, prāts, intelekts utt. visi ir Prakriti sekas, un 'Pašam' ar tām nav nekādas saistības un viņš nav ar tām saistīts. Tāpēc kā 'Pašs' var būt darbību darītājs, kas notiek tajās? Tas, kas tā sevi pārdzīvo kā atdalītu no objektiem un darbībām, neiekrīt saistībā. Visos stāvokļos pārdzīvot 'naiva kiñcit karomīti' (Gītā 5.8) – "es nedaru pilnīgi neko" – nozīmē zināt, t.i., pārdzīvot sevi kā atdalītu no darbībām.
2. Redzēšana-dzirdēšana, ēšana-dzēšana utt. visas ir 'darbības', un redzēšanas-dzirdēšanas utt. objekti, ēšanas-dzēšanas utt. materiāli, visi ir 'objekti'. Mēs zinām šīs darbības un objektus caur maņām (acīm, ausīm, muti utt.). Mēs zinām maņas caur 'prātu', prātu caur 'intelektu', un intelektu caur pieņemto 'aham' (esību). Šo 'aham' arī apgaismo vispārēja Gaisma (Apziņa). Tā vispārējā Gaisma viena ir visu zinātāja, visu apgaismojošā un visu pamats.
Kā zināt savu dabu (Apziņu) ārpus 'aham'? Lai gan dziļā miegā intelekts iegrimst nezināšanā, tomēr, pamostoties, cilvēks saka: "Es gulēju ļoti laimīgi." Tādējādi pēc pamostšanās ikviens pārdzīvo 'es esmu'. Tas pierāda, ka pat dziļā miega stāvoklī cilvēka eksistence bija klātesoša. Ja tā nebūtu, nebūtu atmiņas vai zināšanu, piemēram, "Es gulēju ļoti laimīgi; es neko nezināju." Atmiņa dzimst no pieredzes. Tāpēc ikviens pārdzīvo savu eksistenci nepārtraukti katrā stāvoklī. Nevienā stāvoklī cilvēks nepārdzīvo savas neesamības sajūtu ('es neesmu'). Tie, kas ir pārtraukuši saikni pat ar pieņemto 'aham' (esību) un ir realizējuši savu dabu ('esamību'), tiek saukti par 'tattvavit' (būtības pazinējiem).
Mums ir pašsaprotama, mūžīga saistība ar nemainīgo Augsto Pašu. Ar mainīgo Prakriti mūsu saistība patiesībā nepastāv; tā ir tikai pieņemta. Ja mēs iznīcinām šo pieņemto saistību ar Prakriti caur pārdomām, to sauc par 'Džņānajogu'; un ja mēs iznīcinām to pašu saistību, veicot darbības citu labklājībai, to sauc par 'Karmajogu'. Tikai tad, kad saistība ar Prakriti ir pārtraukta, notiek 'Joga' (mūžīgās saistības ar Augsto Pašu pārdzīvojums); citādi tā ir tikai 'džņāna' un 'karma'. Tāpēc tikai tas, kurš, pārtraucis saikni ar Prakriti, atpazīst savu mūžīgo saistību ar Augsto Pašu, ir 'tattvavit'.
**'Gūnas mijiedarbojas ar gūnām':** Tā kā tās dzimušas no Prakriti gūnām, arī ķermenis, maņas, prāts, intelekts utt. tiek sauktas par 'gūnām', un visas darbības tiek veiktas tikai ar šīm. Neatšķirības dēļ nezinīgais cilvēks, pieņemot saistību ar šīm gūnām, uzskata sevi par ar tām veikto darbību darītāju. Tomēr, kad pastāv paša pašsaprotamā stāvokļa pārdzīvojums 'Pašā' (vispārējā Gaismā – Apziņā), sajūta 'es esmu darītājs' nevar rasties pilnīgi.
Vilciena lokomotīve kustas, t.i., tajā notiek darbība; bet vilcējspēks nāk no lokomotīves un mašīnista kombinācijas. Patiesībā vilcējspēks ir tikai lokomotīves, bet tā var sasniegt galamērķi tikai tad, kad to vada mašīnists. Iemesls ir tāds, ka lokomotīvei nav maņu, prāta vai intelekta, tāpēc tai vajag mašīnistu (cilvēku), kam piemīt maņas, prāts un intelekts. Tomēr cilvēkam piemīt gan ķermeņa formas lokomotīve, gan maņas, prāts un intelekts vadīšanai. Ķermenis, maņas, prāts, intelekts – visi četri, lai gan saņem eksistenci un dzīvību no vispārējas Gaismas (Apziņas), kļūst spējīgi veikt darbību. Vispārējās Gaismas (Zināšanas) atspulgs krīt uz intelektu, prāts aptver intelekta zināšanas, maņas aptver prāta zināšanas, un tad tiek vadīta ķermeņa formas lokomotīve. Intelekts, prāts, maņas, ķermenis – visas šīs ir gūnas, un 'Pašs', kas tās apgaismo, t.i., dod tām eksistenci un dzīvību, paliek nesaistīts un neiesaistīts ar šīm gūnām. Tāpēc patiesībā tikai gūnas mijiedarbojas ar gūnām.
Cilvēki seko lielo cilvēku uzvedībai. Tāpēc Kungs, aprakstot, kā caur gudru lielu cilvēku tiek veikts lokasangraha (pasaules vadība), saka, ka tāpat kā šis lielais cilvēks, pārdzīvojot, ka "tikai gūnas mijiedarbojas ar gūnām", nepieķeras pie tām, tāpat arī meklētājam vajadzētu domāt tāpat un nepieķerties.
**Dziļš punkts par saistību starp Prakriti un Purušu:**
Pievilkšanās vienmēr notiek starp vienas klases lietām; piemēram – auss tiek piesaistīta skaņai, āda – taustai, acs – formai, mēle – garšai, un deguns – smakai. Tādējādi piecas maņas tiek piesaistītas tikai saviem attiecīgajiem objektiem. Viena maņa nekad netiek piesaistīta citas maņas objektam. Nozīme ir tāda, ka vienas lietas pievilkšanās pret otru pamatcēlonis ir to viendabīgums.
Pievilkšanās, tieksme un tieksmes izpilde notiek tikai viendabīgumā. Starp dažādām lietām nav ne pievilkšanās, ne tieksmes, ne tieksmes izpildes. Tāpēc pievilkšanās, tieksme un tieksmes izpilde viendabīguma dēļ notiek tikai 'Prakriti'; bet šķietami pastāvošā dažādās Prakriti (beztaras) pievilkšanās pret Purušu (Apziņu) arī patiesībā ir tikai Prakriti daļas piesaistīšanās pret Prakriti. Darīšanas un pārdzīvošanas darbība ir tikai Prakriti, nevis Purušā. Puruša vienmēr paliek nemainīga, mūžīga, nemainīga un vienas garšas.
Trīspadsmitās nodaļas trīsdesmit pirmajā pantā Kungs ir norādījis, ka, lai arī atrodoties ķermenī, Puruša patiesībā nedara neko un nepieķeras – 'śharīra-stho ’pi kaunteya na karoti na lipyate'. Puruša tiek teikta būt cēlonis prieku un sāpju pārdzīvotājībā tikai tāpēc, ka atrodas Prakriti, t.i., pieņemot identitāti ar Prakriti – 'puruṣhaḥ sukha-duḥkhānāṁ bhoktṛitve hetur uchyate' (Gītā 13.20) un 'puruṣhaḥ prakṛiti-stho hi bhuṅkte prakṛiti-jān guṇān' (Gītā 13.21). Nozīme ir tāda, ka, lai arī visas darbības, darbību veikšana un pievilkšanās notiek tikai Prakriti, tomēr identitātes dēļ ar Prakriti, Puruša, domājot "es esmu laimīgs", "es esmu noskumis", kļūst par cēloni pārdzīvotājībā. Iemesls ir tāds, ka laimīga vai noskuma pārdzīvojums nevar notikt Prakriti (beztarā), un bez Prakriti (beztaras) Puruša (Apziņa) viena nevar kļūt par prieka un sāpju pārdzīvotāju.
Purušā nav darbības vai pārmaiņas Prakriti piederīgā pārmaiņas formā, bet tai noteikti ir spēja pieņemt vai nepieņemt saistību. Tā nav beztara kā akmens; gluži pretēji, tā ir apziņas daba. Ja Purušai nebūtu spējas pieņemt vai nepieņemt saistību, kā tā pieņemtu saistību ar Prakriti? Kā tā pieņemtu Prakriti darbību sevī, pieņemot saistību ar Prakriti? Un kā tā pieņemtu darītājību un pārdzīvotājību sevī? Saistības pieņemšana vai nepieņemšana ir 'sajūta' (bhava), nevis 'darbība'.
Purušai ir spēja savienot vai nesavienot saistību, bet tai nav spējas veikt darbību. Spēja veikt darbību pastāv tikai tajā, kurā ir pārmaiņa (modifikācija). Purušai nav pārmaiņas dabas, savukārt Prakriti ir pārmaiņas daba, kas nozīmē, ka darbība ir dabiska Prakriti. Tāpēc tikai savienojot saistību ar Prakriti, Puruša pieņem darbību sevī – 'kartāham iti manyate' (Gītā 3.27).
Purušā nenotiek nekādas pārmaiņas; šis (pārmaiņas nenotikšana) nav nekāda nespēja vai trūkums tajā; gluži pretēji, tā ir tās lielība. Tā vienmēr ir vienas garšas, vienas formas. Pārmaiņa vienkārši nav tās daba; tieši tāpat kā ledum nav dabas vai spējas būt karstam. Darbības notikšana pārmaiņas formā ir Prakriti daba, nevis Purušas. Tomēr tai ir pilnīga spēja, vara un brīvība nepieņemt saistību ar Prakriti; jo patiesībā sākotnēji nav nekādas saistības ar Prakriti.
Kad Puruša uzskata Prakriti daļu, ķermeni, par savu dabu, tad šajā Prakriti daļā (viendabīgajā Prakriti) notiek pievilkšanās, darbības un to augļu iegūšana. To šeit norāda vārdi 'guṇāḥ guṇeṣhu vartante'. Pieņemot savu eksistenci gūnās, Puruša (Apziņa) turpina pārdzīvot laimi un skumjas. Patiesībā priekam un sāpēm nav atsevišķas eksistences. Tāpēc Kungs īpaši uzsver pieņemtās saistības ar gūnām pārtraukšanu.
No būtības viedokļa saistības pārtraukšana pastāvējusi jau iepriekš (vienmēr). Tikai kļūdas dēļ ir pieņemta saistība. Tāpēc ir jānoraida pieņemtā saistība un jāatzīst tikai realitāte, ka "tikai gūnas mijiedarbojas ar gūnām".
**'iti matvā na sajjate'—** Šeit vārds 'matvā' lietots nozīmē 'zinot'. Tattvavit lielais cilvēks zina, ka Prakriti (beztara) un Puruša (Apziņa) ir dabiski atdalītas. Tāpēc viņš nepieķeras pie no Prakriti dzimušajām gūnām. Lietojot vārdu 'matvā', Kungs it kā māca meklētājiem, ka arī viņiem vajadzētu uzskatīt no Prakriti dzimušās gūnas par atdalītām un nepieķerties pie tām.
**Īpašs punkts:**
Karmajoga un Sankhjajoga garīgās prakses metodēs nav vienotības. Karmajogs centās iznīcināt pieņemto vienotību ar gūnām (ķermeni utt.), tāpēc Šrīmad Bhagavatamā teikts: 'karmayogas tu kāminām' (11.20.7). Šī iemesla dēļ Kungs arī īpaši ir uzsvēris darbības veikšanas nepieciešamību Karmajogam; piemēram – "Neiesaistoties darbībā, cilvēks nesasniedz nedarbību" (Gītā 3.4); "Pārdomu cilvēkam, kas vēlas uzkāpt uz Jogu, darbība tiek teikta par līdzekli" (Gītā 6.3). Karmajogs veic darbības, bet ne sev; gluži pretēji, viņš tās veic tikai citu labklājībai; tāpēc viņš nekļūst par šo darbību pārdzīvotāju. Nekļūstot par pārdzīvotāju, t.i., ar pārdzīvotājības iznīcināšanu, darītājība tiek iznīcināta automātiski. Nozīme ir tāda, ka darītājība darītājībā ir tikai augļa dēļ. Kad nav mērķa augļam, darītājība nepaliek. Tāpēc patiesībā arī Karmajogs nekļūst par darītāju.
Sankhjajogā dominē atšķirība-pārdomas. Zinot, ka "tikai no Prakriti dzimušās gūnas mijiedarbojas ar gūnām", viņš neuzskata sevi par šo darbību darītāju. Kungs norādīs šo pašu punktu tālāk trīspadsmitās nodaļas divdesmit devītajā pantā: "Tas, kurš redz, ka visas darbības tiek veiktas visos veidos tikai ar Prakriti vienu, un redz 'Pašu' kā nedarītāju, tikai viņš redz patiesi." Tādējādi Sankhjajogs iznīcina darītājību. Kad darītājība ir iznīcināta, pārdzīvotājība tiek iznīcināta automātiski.
Jau no trešās nodaļas sākuma Kungs ir uzsvēris darbības veikšanu ar daudziem piemēriem un viedokļiem; piemēram – lieli cilvēki kā Džanaka arī sasniedza augstāko pilnību, veicot darbības ar vēlmju trūkumu (3.20); "Arī es veicu darbību" (3.22); "Arī gudrais lielais cilvēks veic darbību kā nezinīgais lokasangrahas dēļ" (3.25-26). Tas pierāda, ka no katra viedokļa izdevīga ir tikai darbības veikšana.
★🔗
