Svētais Kungs teica: Ak, bezgrēkais! Šajā pasaulē ir divu veidu ticība, kā es teicu iepriekš – caur Džnānas jogu Sánkhjiem un caur Karmas jogu Joginiem.

**Bhagavadgīta, 3. dhyāya, 3. šloka** **Šrī Bhagavān uvāca:** Lūk, esiet bezgrēka Arjuna, šajā cilvēku pasaulē esmu iepriekš pasludinājis divkāršu ceļu. Tajā gudro (Sankhyu) neatlaidība ir caur Zināšanu jogu (Džñānayoga), bet jogu neatlaidība ir caur Darbības jogu (Karmayoga). **Komentārs:** [Arjuna nevēlējās cīnīties, tāpēc viņš vārdu 'Buddhi' (intelekts), kas apzīmē līdzsvarotību, saprata kā 'Džñānu' (zināšanu). Taču Kungs jau iepriekš bija aprakstījis līdzsvarotību, lietojot vārdus 'Buddhi' un 'Buddhiyoga' (2.39, 49 utt.). Tāpēc arī šeit Kungs apraksta līdzsvarotību, kas sasniedzama gan caur Džñānayogu, gan caur Karmayogu.] 'Anagha' (bezgrēka) – Jau tas vien, ka Arjuna jautā par savu paša augstāko labu (labklājību), ir viņa bezgrēcība; jo, kad meklētājam ir spēcīga vēlme pēc savas paša labklājības, viņa grēki tiek iznīcināti. 'Šajā pasaulē esmu iepriekš pasludinājis divkāršu ceļu' – Šeit vārds 'pasaule' jāsaprot kā cilvēka ķermenis; jo spēja veikt abu veidu garīgās prakses, jeb spēja kļūt par meklētāju, pastāv tikai cilvēka ķermenī. 'Nishtha' (neatlaidība/ceļš) – kas nozīmē nostiprināšanos līdzsvarotībā, kas ir viena, bet var tikt sasniegta divos veidos – caur Džñānayogu un caur Karmayogu. Lai šīs divas Jogas atšķirtu, Kungs otrajā nodaļā trīsdesmit devītajā pantā teica, ka šī līdzsvarotā intelekta darbība ir izskaidrota Sankhyayogas (no vienpadsmitā līdz trīsdesmitajam pantam) kontekstā, un tagad dzirdiet par to Karmayogas (no trīsdesmit devītā līdz piecdesmit trešajam pantam) kontekstā – "Tas tev ir pasniegts no Sankhyas viedokļa; tagad dzirdi to no Jogas viedokļa." Vārds 'Pura' (iepriekš) var nozīmēt 'no neatminamiem laikiem' vai 'pirms maz brīža'. Šeit šī vārda nozīme ir 'pirms maz brīža', t.i., iepriekšējā nodaļa, par kuru Arjunam ir šaubas. Lai gan abi ceļi iepriekšējā nodaļā ir atsevišķi norādīti, tomēr nevienā no šiem ceļiem nav teikts par darbības atsavināšanu. Dziļākais šeit ir tas, ka Kungs ir norādījis divus ceļus – Sankhyanishtha (Džñānayoga) un Yoganishtha (Karmayoga). Tieši tāpat kā pasaulē pastāv divu veidu ceļi – 'Šajā pasaulē divkāršs ceļš', tāpat pasaulē pastāv divu veidu būtnes – 'Šīs divas būtnes pasaulē' (Gītā 15.16). Tās ir – Kshara (pārejošā, mainīgā pasaule) un Akshara (nepārejošais, nemainīgais Pašs). Palikt līdzsvarotam panākumos un neveiksmēs, sasniegšanā un nesasniegšanā attiecībā uz Ksharu ir 'Karmayoga', bet no Ksharas novērsties un palikt Aksharā ir 'Džñānayoga'. Taču augstāka par gan Ksharu, gan Aksharu ir vēl viens Puruša, ko sauc par Paramatmu – 'Bet atšķirīgs ir Augstākais Puruša, ko sauc par Augstāko Pašu' (15.17). Šī Paramatma pārsniedz Ksharu un ir augstāka par Aksharu; tāpēc svētajos rakstos un Vēdās Viņš ir slavens kā 'Purushottama' (15.18). Pilnībā sevi nodot šādai Paramatmai ar visu savu būtni ir 'Bhagavannishtha' (Bhaktiyoga). Tādējādi, ar Ksharas pārsvaru norit Karmayoga; ar Aksharas pārsvaru norit Džñānayoga; un ar Paramatmas pārsvaru norit Bhaktiyoga. Sankhyanishtha un Yoganishtha – šie divi ir ceļi, kas pieder pašiem meklētājiem; bet Bhagavannishtha nav meklētāja paša ceļš. Iemesls ir tāds, ka Sankhyanishthā un Yoganishthā meklētājam ir pārliecība, ka 'es esmu' un 'pasaule pastāv'; tāpēc Džñānayogis, pārraujot saikni ar pasauli, paliek savā Pašā, bet Karmayogis, iesaistot pasaules objektus (ķermeni utt.) pašas pasaules kalpošanā, pārrauj saikni ar pasauli. Bet Bhagavannishthā meklētājam sākumā nav pārliecības, ka 'Dievs pastāv', bet viņam ir ticība, ka pastāv Realitāte (Dievs), kas atšķiras gan no Paša, gan no pasaules. Tāpēc ar ticību un pārliecību pieņemot Dievu, viņš sevi nodod Dievam. Tādējādi Sankhyanishthā un Yoganishthā primārs ir 'zināšana' (atšķiršana), bet Bhagavannishthā primāra ir 'ticēšana' (ticības-pārliecības). Starp zināšanu un ticēšanu nav atšķirības. Tieši tāpat kā 'zināšana' ir brīva no šaubām (stingra), tāda pati ir arī 'ticēšana' brīva no šaubām. Lietā, kurai tic, vairs nepaliek iespēja pārdomām. Piemēram, 'Tā un tā ir mana māte' – tam tiek tikai ticēts, bet šajā ticībā nekad nav šaubu, nekādas ziņkāres, nekādas vajadzības pēc pārdomām. Tāpēc Gītā, Bhaktiyogas nodaļā, kur ir nākusi klajā zināšanas lieta, tā jāuztver tikai ticēšanas nozīmē. Līdzīgi, Džñānayogas un Karmayogas nodaļās, kur ir nākusi klajā ticēšanas lieta, tā jāuztver tikai zināšanas nozīmē. Sankhyanishtha un Yoganishtha ir līdzekļi un mērķi un ir atkarīgi no meklētāja, bet Bhagavannishtha nav līdzeklis un mērķis. Bhagavannishthā meklētājs ir atkarīgs no Dieva un Viņa žēlastības. Bhagavannishthas apraksts Gītā atrodams dažādās vietās; piemēram – šajā pašā nodaļā, aprakstot divus ceļus, tad trīsdesmitajā pantā ar vārdiem 'visu darbību nododot Man' tiek aprakstīta bhakti; arī piektajā nodaļā, aprakstot divus ceļus, desmitajā pantā ar vārdiem 'darbības upurējot Brahmanam' un beigās ar 'Tas, kurš ir visu upuru un askēžu baudītājs...' utt., tiek aprakstīta bhakti. '...Sankhyu caur Džñānayogu' – Saprast, ka visas no Prakriti dzimušās īpašības ir tikai īpašību mijiedarbība, visas darbības noris starp īpašībām un maņām (Gītā 3.28), un ka 'man ar tām nav nekādas saiknes', un tādējādi pilnībā atsavināt darītāja ego visās darbībās – tā ir 'Džñānayoga'. Pašā Gītas mācību sākumā, aprakstot Sankhyayogu (Džñānayogu), Kungs analizēja pārejošo ķermeni un nepārejošo ķermeņa iemītnieku, ko (Gītā 2.16) dēvē arī par Asat un Sat. '...Jogu caur Karmayogu' – Veikt jebkuru šāstrīgi noteikto pienākuma-darbību, kas parādās saskaņā ar savu varnu, āšramu, dabu un apstākļiem, pilnībā atsavinot vēlmi, piederības sajūtu un pieķeršanos (pret šo darbību un tās augļiem), un palikt līdzsvarotam darbības panākumos un neveiksmēs – tā ir 'Karmayoga'. Kungs Karmayogu galvenokārt aprakstīja otrās nodaļas četrdesmit septītajā un četrdesmit astotajā pantā. Tajos četrdesmit septītajā pantā ir norādīts Karmayogas princips, bet četrdesmit astotajā pantā – Karmayogas ieviešanas metode praksē.