Pat gudrais cilvēks rīkojas saskaņā ar savu dabu. Visas būtnes seko savai dabai, tad ko (ārēja) valdīšana var izdarīt?

**3.33** Visas būtnes seko savai daba. Pat gudrais cilvēks rīkojas saskaņā ar savu dabu. Ko tad var panākt atturība? **Komentārs:** "Visas būtnes seko savai daba" – visas veiktās darbības tiek veiktas, paturot prātā savu iedzimto noskaņojumu (svabhāva) vai principu (siddhānta). Noskaņojums ir divējāds: brīvs no pieķeršanās un naida (rāga-dveṣa) un piesātināts ar pieķeršanos un naidu. Piemēram, iet pa ceļu, ieraugot zīmi un izlasot uzrakstu, šī lasīšanas darbība nav ne pieķeršanās-naida, ne kāda principa dēļ; tā notiek spontāni no noskaņojuma, kas brīvs no pieķeršanās-naida. Kad pienāk drauga vēstule, cilvēks to lasa ar pieķeršanos; kad ienaidnieka vēstule – lasa ar naidu – šī lasīšana notiek no noskaņojuma, kas piesātināts ar pieķeršanos-naidu. Svēto rakstu, piemēram, Gītas, Rāmājaņas u.c., lasīšana notiek saskaņā ar "principu". Cilvēka dzimšana ir paredzēta tikai un vienīgi Dieva sasniegšanai; tāpēc darbību veikšana ar mērķi sasniegt Dievu arī ir rīkošanās pēc principa. Tādējādi pat tādas vienkāršas darbības kā redzēšana, dzirdēšana, ošana, taustīšana u.c. notiek gan noskaņojuma, gan principa dēļ. Noskaņojums, kas brīvs no pieķeršanās-naida, nav vainīgs; gluži pretēji, noskaņojums, kas piesātināts ar pieķeršanos-naidu, ir vainīgs. Darbības, kas veiktas ar pieķeršanos-naidu, cilvēku saista, jo tās padara noskaņojumu nešķīstu. Darbības, kas veiktas saskaņā ar principu, atbrīvo, jo tās attīra noskaņojumu. Tieši noskaņojuma nešķīstības dēļ pieņemtā saikne ar pasauli netiek pārrauta. Kad noskaņojums kļūst tīrs, pieņemtā saikne ar pasauli tiek viegli pārrauta. Gudrā cilvēkā darbības notiek spontāni caur viņam piederošo ķermeni, jo viņā nav darītāja sajūtas. Dieva sasniegšanu vēlošā meklētāja darbības tiek veiktas saskaņā ar principu. Tāpat kā mantkārīgais cilvēks vienmēr ir modrs, lai neciestu zaudējumus, tā arī meklētājs pastāvīgi ir modrs, lai neviena darbība netiktu veikta ar pieķeršanos-naidu. Ar šādu modrību meklētāja noskaņojums ātri attīrās, un rezultātā viņš kļūst brīvs no karmas saistībām. Lai gan visa darbība pēc savas būtības notiek caur dabu, nezinīgais cilvēks, pieņemot saikni ar darbībām, uzskata sevi par to darītāju (Gītā 3.27). Tieši pieņemot saikni ar objektiem un darbībām, rodas pieķeršanās un naids, kas noved pie dzimšanas un nāves saistībām. Taču meklētājs, kas nepieņem saikni ar dabu, vienmēr redz sevi kā nedarītāju (Gītā 13.29). Galvenais trūkums noskaņojumā ir pieķeršanās materiālajām dabas objektiem. Kamēr noskaņojumā paliek pieķeršanās, turpinās nešķīstās darbības. Tāpēc meklētājam pieķeršanās ir galvenais saistību cēlonis. Pieķeršanās mīt pieņemtajā "es" (ahaṃ) un tā izpaužas prātā, intelektā, maņās un jutekļu objektos. "Es" ir divējāds: 1. "Es" identifikācijas formā, kas rodas no apziņas pieņemtās saiknes ar inerto. 2. "Es" kā inertās dabas materiālais elements – "lielie elementi, egoisms..." (Gītā 13.5). Nav vainas "es", kas ir inertās dabas materiālais elements, jo šis "es" ir tikai instruments, gluži kā prāts, intelekts, maņas u.c. Tāpēc visas vainas slēpjas tikai pieņemtajā "es". Gudrā cilvēkā "es" identifikācijas formā pilnīgi nav; tādēļ visas darbības, kas notiek caur viņa it kā ķermeni, notiek tikai caur to "es", kas ir dabas materiālais elements. Patiesībā visas visu būtņu darbības notiek tikai caur šo elementāro "es", taču nezinīgais cilvēks, kurš inerto ķermeni uzskata par "es" un "mans", uzskata šīs darbības par savām un sev, un tādējādi kļūst saistīts. Iemesls ir tāds, ka pieķeršanās rodas tikai uzskatot darbības par savām un sev. "Pat gudrais cilvēks rīkojas saskaņā ar savu dabu" – lai gan sirds pieķeršanās-naida trūkuma dēļ gudrā cilvēka daba ir nevainojama un viņš nav pakļauts dabai, tomēr viņš rīkojas tikai saskaņā ar savu dabu (noskaņojumu). Piemēram, ja gudrais cilvēks nemāk angļu valodu un viņu lūdz runāt angliski, viņš to nespēs izdarīt. Viņš runās tikai tajā valodā, kuru prot. Pat pats Kungs, kontrolējot savu dabu (noskaņojumu), rīkojas saskaņā ar tās formas noskaņojumu, kurā Viņš iemiesojas. Piemēram, kad Kungs iemiesojas cilvēka formā kā Rāma vai Krišna, vai arī zivs, bruņurupuča, cūkas u.c. formās, Viņš rīkojas saskaņā ar attiecīgās sugas noskaņojumu. Nozīme ir tāda, ka pat Kunga iemiesojumu ķermeņos pastāv noskaņojuma daudzveidība atbilstoši sugai un šķirai, taču nav pakļautības. Tāpat tajos lielajos dvēseļos, kuriem saikne ar dabu (inerci) ir pārrauta, pastāv noskaņojuma daudzveidība, bet nav pakļautības. Taču tajos cilvēkos, kuriem saikne ar dabu nav pārrauta, pastāv gan noskaņojuma daudzveidība, gan pakļautība. Šeit vārds "savu" nozīmē, ka gudrā cilvēka daba ir nevainojama. Viņš nav pakļauts dabai; drīzāk daba ir pakļauta viņam. Sakņu sēkla darbībām, kas nes augļus, ir darītāja sajūta un savtīgs motīvs. Gudram cilvēkam nav ne darītāja sajūtas, ne savtīga motīva. Caur viņu notiek tikai darbība. Saistošā karma ir tā, kas notiek, nevis vienkārša darbība vai rīcība. Tāpēc šeit lietots vārds "rīkojas". Viņa noskaņojums ir tik tīrs, ka pat caur viņu notiekošās darbības ir augstākā pakāpes tīras un ir meklētāju paraugs. Noskaņojums veidojas atbilstoši iespaidiem no iepriekšējām un tagadējām dzimšanām, iespaidiem no vecākiem, pašreizējo biedru, izglītības, vides, studijām, pielūgsmes, pārdomām, darbības, noskaņojuma u.c. Šis noskaņojums visos cilvēkos ir atšķirīgs, un katram ir brīvība to padarīt nevainojamu. Individuālā noskaņojuma daudzveidība pastāv pat starp gudrajiem cilvēkiem. Apziņā nav daudzveidības, taču dabā (noskaņojumā) pastāv dabas daudzveidība. Daba pēc savas būtības ir daudzveidīga. Tāpat kā pat vienas sugas ietvaros pastāv smalkas atšķirības starp mango kokiem u.c., tāpat arī tad, kad daba (noskaņojums) ir tīra, starp gudrajiem cilvēkiem pastāv dabas daudzveidība. Gudrā cilvēka noskaņojums ir tīrs (brīvs no pieķeršanās-naida); tāpēc viņš nav pakļauts dabai. Pretēji tam, nešķīsta noskaņojuma (piesātināta ar pieķeršanos-naidu) cilvēki veic darbības, ko piespiež viņi paši radītā pakļautība. "Ko tad var panākt atturība?" – Pat to cilvēku darbības, kuru noskaņojums ir augstākā pakāpes tīrs un izcils, notiek saskaņā ar viņu dabu. Tad to cilvēku darbības, kuru noskaņojums ir nešķīsts (piesātināts ar pieķeršanos-naidu), noteikti notiks saskaņā ar dabu. Šajā jautājumā spēks viņiem būs bezjēdzīgs. Katram nāksies rīkoties saskaņā ar to, kāds ir viņa noskaņojums. Ja noskaņojums ir nešķīsts, tas iesaistīs cilvēku nešķīstās darbībās; ja tīrs – iesaistīs tīrās darbībās. Kad arī Aržuna vēlas ar varu atteikties no savas pienākuma saistītās kaujas darbības, Kungs viņam saka, ka viņa paša daba viņu varīgi iesaistīs kaujā – "Daba tevi piespiedīs" (18.59); jo tavā noskaņojumā ir iedzimta tieksme veikt kšatrijas pienākumus (piemēram, karu). Tāpēc, saistīts ar savām dabas darbībām, tu bezpalīdzīgi kausies, kas nozīmē, ka tavs spēks šeit būs bezjēdzīgs – "Tu rīkosies bezpalīdzīgi pat pret savu gribu" (18.60). Tāpat kā auto, kas brauc ar simts jūdžu stundā ātrumu, nebrauks ātrāk par savu noteikto jaudu, tāpat arī caur gudru cilvēku nenotiks neviena darbība, kas būtu pretēja viņa tīrajai dabai. To cilvēku daba, kuru daba ir nešķīsta, ir kā bojāts auto. Bojāta auto labošanai ir divi galvenie līdzekļi: (1) Pašam salabot auto, un (2) Nosūtīt auto uz rūpnīcu. Līdzīgi, nešķīstas dabas attīrīšanai ir divi galvenie līdzekļi: (1) Veikt darbības, kas brīvas no pieķeršanās-naida (Gītā 3.34), un (2) Patvērties Kungā (Gītā 18.62). Ja auto brauc labi, mēs neesam pakļauti tā kontrolē; ja auto ir bojāts, mēs esam pakļauti tā kontrolē. Tāpat gudrs cilvēks, savas dabas tīrības dēļ, nav pakļauts dabas kontrolei, un nezinīgais cilvēks, savas dabas nešķīstības dēļ, ir pakļauts dabas kontrolei. Cilvēks, kura intelekts vērtē tikai materiālo (pasaulīgo baudu un uzkrāšanu), noteikti kritīs, lai cik izglītots viņš būtu. Bet cilvēks, kura intelekts nevērtē materiālo un kura vienīgais mērķis ir Dieva sasniegšana, noteikti celsies, pat ja viņš nav izglītots. Iemesls ir tāds, ka visas viņa noskaņojumi, domas, darbības u.c. kļūst veicinošas viņa celšanai, kad viņa mērķis nav bauda un uzkrāšana, bet tikai Augstākā Paša (Dieva) sasniegšana. Tāpēc meklētājam vispirms jāpadara Dieva sasniegšana par savu mērķi, tad jāveic pienākuma saistītās darbības, brīvas no pieķeršanās-naida, šī mērķa sasniegšanai. Viegli līdzeklis, lai būtu brīvam no pieķeršanās-naida, ir iesaistīt saņemto ķermeni u.c. citu kalpošanā, neuzskatot to par savu un sev, un neko nevēloties atgriezeniski no citiem. Lai nebūtu pakļauts dabas kontrolei, meklētājam pienākuma saistītās darbības jāveic, paturot sev priekšā paraugu. Var būt divi paraugi: (1) Kunga mācība (princips), un (2) Lielo dvēseļu rīcība. Cilvēka daba, kurš rīkojas, paturot sev priekšā paraugu, kļūst tīra, un viņš piedzīvo jau kopš seniem laikiem sasniegto Augstāko Patiesību. Pretēji tam, cilvēks, kurš rīkojas, nepaturot sev priekšā paraugu, visas darbības veic ar pieķeršanos-naidu, kas stiprina pieķeršanos-naidu un noved pie viņa krišanas – "zini, ka viņi ir pazuduši" (Gītā 3.32). Tāpat kā mēs nevaram apturēt upes plūsmu, bet varam to novirzīt, izrokot kanālu, tāpat mēs nevaram apturēt darbību plūsmu, bet varam novirzīt tās gaitu. Veikt darbības nesavtīgi, tikai un vienīgi citu labklājībai, ir novirzīt darbību plūsmu. Darbību plūsma netiks novirzīta, veicot pat mazāko darbību sev pašam. Nozīme ir tāda, ka, veicot darbības tikai citu labklājībai, darbību plūsma pagriežas pret pasauli, un meklētājs kļūst brīvs no karmas saistībām. Katrs cilvēks piedzimst ar savu dabu; tāpēc viņam ir jārīkojas saskaņā ar savu dabu. Tādēļ Kungs nākamajā pantā izskaidro līdzekļus, kā attīrīt dabu.