Piesaiste un naids pret maņu objektiem mitinās maņās; cilvēkam nevajadzētu krist viņu varā, jo tie ir viņa ienaidnieki.

**3.34** Jo katrā jutekļa priekšmetā cilvēkam, pamatojoties uz (viņa uztverto) labvēlīgumu un nelabvēlīgumu, ir iestājušies pievilcība (rāga) un riebums (dveša). Cilvēkam nevajadzētu nonākt šo divu ietekmē, jo tie tiešām ir ienaidnieki (kas šķērso garīgo ceļu). **Komentārs:** Frāze 'katrā jutekļa priekšmetā' izmanto vārdu 'indriyasya' (jutekļa) divreiz, lai norādītu, ka pievilcība un riebums ir atsevišķi iestājušies *katram* juteklim (dzirdei, taustei, redzei, garšai, smaržai) *katrā* no tā attiecīgajiem priekšmetiem (skaņai, pieskārienam, formai, garšai, smakai). Nozīme ir tāda, ka cilvēka pievilcība un riebums paliek iestājušies katrā katra jutekļa priekšmetā, pamatojoties uz labvēlīguma un nelabvēlīguma jēdzienu. Kad rodas labvēlības sajūta pret kādu maņu priekšmetu, cilvēks attīsta 'pievilcību' (rāga) pret šo priekšmetu; kad rodas nelabvēlības sajūta, viņš attīsta pret to 'riebumu' (dveša). Patiesībā pievilcība un riebums neatrodas pašos priekšmetos. Ja tā būtu, tad viens un tas pats priekšmets visiem būtu vienlīdz patīkams vai nepatīkams. Bet tā nav; piemēram, lietus ir patīkams zemniekam, bet nepatīkams podniekam. Pat vienam un tam pašam cilvēkam priekšmets ne vienmēr ir patīkams vai nepatīkams; piemēram, vēss gaiss vasarā jūtas labi, bet ziemā slikti. Tādējādi visi priekšmeti šķiet patīkami vai nepatīkami tikai cilvēka paša labvēlīguma vai nelabvēlīguma sajūtas dēļ pret tiem. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, uzliekot savu labvēlīgo vai nelabvēlīgo sajūtu priekšmetiem, uzskata tos par labiem vai sliktiem un tā attīsta pievilcību vai riebumu. Tāpēc Kungs ir teicis, ka pievilcība un riebums ir iestājušies katrā katra jutekļa priekšmetā. Patiesībā pievilcība un riebums atrodas pieņemtajā 'es' (ego, ahaṃ). Pieņemtās attiecības ar ķermeni sauc par 'es'. Tāpēc, kamēr pastāv pieņemtās attiecības ar ķermeni, pievilcība un riebums atrodas tajā, un tieši šī pievilcība un riebums tiek uztverti intelektā, prātā, jutekļos un to priekšmetos. Šīs nodaļas 37.–43. pantā Kungs ir minējis tieši šo pievilcību un riebumu ar nosaukumiem 'iekāre' (kāma) un 'dusmas' (krodha). Iekāre un dusmas ir pievilcības un riebuma rupjās formas. Četrdesmitajā pantā ir teikts, ka šī 'iekāre' atrodas jutekļos, prātā un intelektā. Tā kā 'iekāre' tiek uztverta šajās (jutekļos, prātā un intelektā) tāpat kā priekšmetos, Kungs tās ir aprakstījis kā iekāres mītni. Tāpat kā pievilcība un riebums tiek tikai uztverti priekšmetos, tāpat tie tiek tikai uztverti jutekļos, prātā un intelektā. Šie jutekļi, prāts un intelekts ir tikai instrumenti (darbarīki) darbību veikšanai. Kur tajos ir kāda iekāre-dusmas vai pievilcība-riebums? Turklāt otrās nodaļas piecdesmit devītajā pantā Kungs saka, ka cilvēkam, kurš atturas no priekšmetu satveršanas ar jutekļiem, priekšmeti beidzas, bet pievilcība pret tiem, kas atrodas viņa iekšienē, nebeidzas. Šī pievilcība beidzas tikai pēc Augstākā Paša (Supreme Self) apzināšanās. Ar vārdiem 'nevajadzētu nonākt šo divu ietekmē' Kungs apliecina centītājam, ka, kad rodas pievilcības-riebuma tieksme, viņam nekad nevajadzētu kļūt nomāktam par līdzekli (sādhana) vai mērķi (sādhya). Drīzāk viņam nevajadzētu iesaistīties darbībā vai atturēties no tās, nonākot pievilcības-riebuma tieksmes ietekmē. Iesaistīšanās darbībās vai atturēšanās no tām jānotiek saskaņā ar svētajiem rakstiem (Gītā 16.24). Ja centītāja iesaistīšanās darbībās vai atturēšanās no tām balstās uz pievilcību-riebumu, tas nozīmē, ka centītājs ir nonācis pievilcības-riebuma ietekmē. Iesaistīšanās vai atturēšanās, ko izraisa pievilcība, stiprina 'pievilcību', un iesaistīšanās vai atturēšanās, ko izraisa riebums, stiprina 'riebumu'. Šādas pievilcības-riebuma stiprināšanas rezultātā notiek tikai kritiens. Kad centītājs atsakās no pasaulīgām darbībām un nododas dievbijībai (bhajana), daudzas labvēlīgas un nelabvēlīgas mentālās atspīdumu (sphuraṇā) no pasaules sāk rasties, radot viņam nemieru. Šeit Kungs it kā apliecina centītājam, ka viņam nevajadzētu uztraukties par šiem atspīdumiem. Patiesībā šiem atspīdumiem nav īstas eksistences; jo tie rodas; un ir princips, ka viss, kas rodas, ir pakļauts iznīcībai. Tāpēc, ja pārdomāti pārbaudīt, atspīdumi ne nāk, bet gan iet. Iemesls ir tāds, ka, nodarbojoties ar pasaulīgām darbībām, brīvā laika trūkuma dēļ atspīdumi paliek apspiesti, un, tiklīdz tiek atsakāties no pasaulīgām darbībām, tiek iegūts brīvais laiks, un veci atspīdumi sāk parādīties šo mentālo atspīdumu veidā. Tāpēc centītājam nevajadzētu attīstīt pievilcību vai riebumu arī pret šiem labvēlīgajiem vai nelabvēlīgajiem atspīdumiem; drīzāk viņam pašam jāpaliek neiesaistītam, rūpīgi tos neievērojot. Tāpat viņam nevajadzētu attīstīt pievilcību-riebumu pret priekšmetiem, personām, tematiem utt. **Līdzekļi pievilcības-riebuma uzvarai** Veicot darbības pievilcības-riebuma ietekmē, pievilcība-riebums kļūst stiprāki (vareni) un pieņem nešķīstas dabas (svabhāva) formu. Kad daba kļūst nešķīsta, cilvēks paliek tās pakļautībā. Darbības, kas veiktas šādas nešķīstas dabas ietekmē, cilvēku saista. Tāpēc nevajadzētu iesaistīties nevienā darbībā vai atturēties no tās pievilcības-riebuma ietekmē – šis līdzeklis ir teikts šeit. Pirms tam Kungs ir teicis, ka tas, kas seko Manam mācībam, tiek atbrīvots no darbību saistībām (Gītā 3.31). Tāpēc, veicot darbības saskaņā ar Kunga mācību, neiekļūstot pievilcības-riebuma tieksmes ietekmē, pievilcība-riebums tiek viegli iznīcināti. Nozīme ir tāda, ka centītājam pilnībā jānodevina visas darbības un arī pats sevi Kungam, un jāpieņem, ka darbības nav man, bet tikai Kungam; ķermenis, jutekļi, prāts, intelekts utt., caur kuriem darbības tiek veiktas, arī pieder tikai Kungam; un arī es piederu tikai Kungam. Tad, veicot pienākuma darbības bez iekāres, bez 'manīguma' sajūtas un bez nemiera, pievilcība-riebums tiek iznīcināti. Tādējādi jāiesaistās vai jāatturas no jebkuras darbības tikai paturot sev priekšā Kunga mācību, t.i., principu. Visa radība ir Dabas darbs, un ķermenis ir radības daļa. Kamēr pastāv pieķeršanās ķermenim, pastāv pievilcība-riebums, kas nozīmē, ka cilvēks pieņem vai noraida lietas ar patiku vai nepatiku. Šī patika-nepatika ir pievilcības-riebuma smalkā forma. Iesaistīšanās vai atturēšanās, ko izraisa pievilcība-riebums, stiprina pievilcību-riebumu; bet iesaistīšanās jebkurā darbībā vai atturēšanās no tās, paturot sev priekšā svētos rakstus, iznīcina pievilcību-riebumu. Iemesls ir tāds, ka, rīkojoties saskaņā ar svētajiem rakstiem, beidzas paša patikas un nepatikas primāts. Ja kāds nepārzina svētos rakstus, tad viņam ir lielā gūrja Vedavyāsas vārdi: "O cilvēki! Klausieties Dharmas būtību un, noklausījušies, turiet to stingri: 'Cilvēkam nevajadzētu darīt citam to, kas viņam pašam ir nepatīkams.'" (Padma Purāṇa, Sṛṣṭi 19.355-56). Pat atbrīvotie lielie dvēseles ciena tikai svēto rakstu noteikumus. Tāpēc, pat kad viņa tēva roka bija redzami klāt piṇḍas upurēšanas laikā śrāddhas ceremonijā, Bhīṣma Pitāmaha piṇḍu upurēja uz kušas zāles saskaņā ar svēto rakstu noteikumu (Mahābhārata, Anuśāsana 84.15-20). Tādēļ centītājam visas darbības jāveic tikai saskaņā ar svēto rakstu noteikumiem. Centītājiem, kas vēlas iznīcināt pievilcību-riebumu, darbību veikšanā nepieciešama svēto rakstu autoritāte. Tomēr lielas dvēseles, kas ir pilnīgi brīvas no pievilcības-riebuma, sirds kļūst tik tīra un bez traipiem, ka Vēdu nolūks tajā parādās spontāni, neatkarīgi no tā, vai viņš ir izglītots vai nē. Viss, kas rodas viņa sirdī, ir saskaņā ar svētajiem rakstiem (Piezīme 178. lpp.). Pilnīgas pievilcības-riebuma neesamības dēļ šī lielā dvēsele nekad neveic svēto rakstu aizliegtās darbības. Viņa daba spontāni kļūst saskaņā ar svētajiem rakstiem. Tāpēc šādas lielas dvēseles uzvedība un vārdi kļūst par paraugu citiem cilvēkiem (Gītā 3.21). Tāpēc, sekojot šīs lielās dvēseles uzvedībai un vārdiem, arī centītāja pievilcība-riebums tiek iznīcināta. Daži uzskata, ka pievilcība-riebums ir iekšējā instrumenta (antaḥkaraṇa) raksturīgas īpašības (dharma) un tāpēc tos nevar iznīcināt. Bet šis viedoklis nešķiet loģisks. Patiesībā pievilcība-riebums ir iekšējā instrumenta adventīvas modifikācijas (vikāra), nevis raksturīgas īpašības. Ja tās būtu raksturīgas īpašības, tad ikreiz, kad iekšējais instruments ir modrs, arī pievilcība-riebums būtu klāt, kas nozīmētu, ka tos vienmēr uztvertu. Bet tos neuztver vienmēr, tikai reizēm. Centītāju pieredze ir tāda, ka garīgās prakses rezultātā pievilcība-riebums pakāpeniski samazinās. Tas, kas samazinās, ir iznīcināms. Tas arī pierāda, ka pievilcība-riebums nav iekšējā instrumenta raksturīgas īpašības. Kungs ir nosaucis pievilcību-riebumu par 'prāta' (manogata): "Visas iekāres, o Pārtha, kas mīt prātā" (Gītā 2.55), kas nozīmē, ka tās nāk prātā, tās nepastāvīgi nemīt. Turklāt Kungs ir nosaucis pievilcību-riebumu par modifikācijām (vikāra) (Gītā 13.6) un ir nosaucis pastāvīgo prāta līdzsvaru patīkamā un nepatīkamā iegūšanā par līdzekli (sādhana) (Gītā 13.9). Ja pievilcība-riebums būtu iekšējā instrumenta raksturīgas īpašības, šis līdzsvara stāvoklis nekādā gadījumā nevarētu kļūt par līdzekli. Īpašība ir pastāvīga, bet modifikācija ir nepastāvīga, t.i., tā nāk un iet. Pievilcība-riebums nāk un iet iekšējā instrumentā; tāpēc tos var iznīcināt. Daba (neapzinīga, prakṛti) un Apzinīgais Būtnes (apzinīgs, puruṣa) ir atšķirīgi. Atšķirība starp šiem diviem ir pašsaprotama. Apzinīgais Būtnes, nepiešķirot nozīmi šai atšķirībai, identificējas ar no Dabas dzimušo ķermeni un uzskata sevi par lokalizētu. Šo neapzinīgā identificēšanos ar apzinīgo sauc par 'es' (ahaṃ), un tieši tajā atrodas pievilcība-riebums. Nozīme ir tāda, ka pievilcība-riebums atrodas egotiskumā (ahaṃtā, esībā), un egotiskumu stiprina pievilcība-riebums. Tieši šo pievilcību-riebumu uztver intelektā, kā rezultātā paša uz principiem u.tml. balstītie viedokļi šķiet patīkami, bet citu viedokļi šķiet nepatīkami. Tad šo pievilcību-riebumu uztver prātā, kā rezultātā prātam labvēlīgas lietas šķiet patīkamas, bet nelabvēlīgas lietas šķiet nepatīkamas. Tad tieši šo pievilcību-riebumu uztver jutekļos, kā rezultātā jutekļiem labvēlīgi priekšmeti šķiet patīkami, bet nelabvēlīgi priekšmeti šķiet nepatīkami. Tieši šo pievilcību-riebumu uztver maņu priekšmetos (skaņā, pieskārienā, formā, garšā, smakā), pamatojoties uz paša labvēlīguma un nelabvēlīguma sajūtu. Tāpēc, izšķīdot egotiskuma mezglu (neapzinīgā un apzinīgā identificēšanos), pievilcība-riebums tiek pilnībā iznīcināti, jo pievilcība-riebums balstās tikai uz egotiskumu. 'Es esmu kalps'; 'Es esmu centītājs'; 'Es esmu dievbhakts' – pievilcība-riebums atrodas arī tajā pašā 'es', kurā mīt šie kalps, centītājs un dievbhakts. Pievilcība-riebums neatrodas ne tikai neapzinīgajā, ne tikai apzinīgajā, bet gan pieņemtajās attiecībās starp neapzinīgo un apzinīgo. Lai gan atrodoties pieņemtajās attiecībās starp neapzinīgo un apzinīgo, šī pievilcība-riebums atrodas galvenokārt neapzinīgajā. Neapzinīgā un apzinīgā identificēšanās neapzinīgā pievilcība notiek pašā neapzinīgajā daļā, bet identificēšanās dēļ tā šķiet esoša apzinīgajā. Neapzinīgā pievilcība ir rāga. Tāpēc, kad centītājs uzskata pašu ķermeni (neapzinīgo) par savu dabu, viņš atrod grūtības iznīcināt pievilcību-riebumu. Bet, turēdams skatienu uz savu apzinīgo dabu, viņš neatrod grūtības iznīcināt pievilcību-riebumu. Iemesls ir tāds, ka pievilcība-riebums nav pašeksistējoši; drīzāk tie rodas no attiecībām ar neapzinīgo (asat). Ja labā sabiedrībā (satsaṅga), dievbijībā, meditācijā u.tml. ir 'pievilcība' (rāga), tad pret pasauli būs 'riebums' (dveša); bet, ja ir 'mīlestība' (prema), pret pasauli nebūs riebuma, drīzāk būs vienaldzība (novēršanās) no pasaules (Piezīme 179. lpp.). Pievilcība pret vienu pasaules priekšmetu izraisa riebumu pret citu priekšmetu, bet mīlestība pret Dievu izraisa vairāgyu (vairāgya) pret pasauli. Ar vairāgyu beidzas vēlme baudīt prieku no pasaules, un rodas spontāna kalpošana pasaulei. Rezultātā kopā ar ķermeni, jutekļiem, prātu un intelektu arī 'es' spontāni iesaistās kalpošanā pasaulei. Līdz ar to, pārtraucot attiecības ar 'es' kopā ar ķermeni u.tml., tajā esošā pievilcība-riebums tiek pilnībā iznīcināti. Cilvēka darbības balstās vai nu uz dabu (svabhāva), vai uz principu (siddhānta). Darbību veikšana tikai garīgai attīstībai ir darbību veikšana, kas balstās uz principu. Daba ir divu veidu: brīva no pievilcības-riebuma (tīra) un apveltīta ar pievilcību-riebumu (nešķīsta). Dabu nevar iznīcināt, bet to noteikti var padarīt tīru, t.i., brīvu no pievilcības-riebuma. Tāpat kā Gangā iztek no Gangotri; ja uzbūvē aizsprostu tik augstu vai augstāku par Gangotri, Gangas plūsmu var apturēt. Bet to izdarīt nav viegls uzdevums. Tomēr, izrokot kanālus no Gangas, tās plūsmu var novirzīt. Līdzīgi dabisko darbību plūsmu nevar iznīcināt, bet to var mainīt, t.i., to var padarīt brīvu no pievilcības-riebuma – šis ir Gītās dziļais princips. Darbībās, ko izraisa pievilcība-riebums, iesaistīšanās un atturēšanās nav tik šķēršļi, kādi ir paši pievilcība-riebums. Tāpēc Kungs ir nosaucis tikai to, kas atsakās no pievilcības-riebuma, par patieso atsakītāju (Gītā 18.10). Parasti centītāja uzmanība neiet uz pievilcību-riebumu, tāpēc viņa iesaistīšanos un atturēšanos izraisa pievilcība-riebums. Tāpēc, lai kļūtu brīvam no pievilcības-riebuma, centītājam visas darbības jāveic tikai paturot sev priekšā principu. Tad viņa daba spontāni kļūs saskaņā ar principu un tīra. Kad rodas mentāls atspīdums, kas apveltīts ar pievilcību-riebumu, rīkojoties saskaņā ar to, tiek stiprināta pievilcība-riebums, bet, nerīkojoties saskaņā ar to, bet rīkojoties saskaņā ar principu, pievilcība-riebums tiek iznīcināti. Pret laimīgiem un nelaimīgiem mentāliem atspīdumiem nevajadzētu būt pievilcībai-riebumam. Centītājam, nepieņemot prātā radušos mentālos atspīdumus par savējiem, nevajadzētu ar tiem nekādā veidā saistīties, ne tos atbalstot, ne pretoties tiem. Ja centītājs atrod sevi nespējīgu novērst pievilcību-riebumu, viņam vajadzētu patvērties pie visvarenā, augstākā labvēlīgā Kunga. Tad, pateicoties Kunga žēlastībai, viņa pievilcība-riebums tiek novērsti (Gītā 7.14) un tiek sasniegts augstākais miers (Gītā 18.62). Uzskatīt, ka pieņemtais 'es' kopā ar ķermeni, jutekļiem, prātu, intelektu, vitālajiem vējiem un visiem pasaules priekšmetiem – viss pieder tikai Kungam – tas pats par sevi ir patvēršanās Kungā. Tad, Kunga priekam, vajadzētu tikai kalpot Kunga ļaudīm ar Kungas dotajiem materiāliem un neko nevēlēties pretī. Kaut kā vēlēšanās pretī uztur attiecības ar neapzinīgo. Nesavtīga kalpošana pasaulei ir nepieļaujams līdzeklis pievilcības-riebuma iznīcināšanai. Viss, kas cilvēkam ir, sākot no rupjā, smalkā un cēloniskā ķermeņa līdz pieņemtajam 'es', jāiesaista kalpošanā tikai pasaulei. Jo visas šīs lietas būtībā nav atšķirīgas no pasaules. Uzskatīt tās par atšķirīgām no pasaules (par savējām) ir saistība. Nevajadzētu ņemt prieku no darbībām un priekšmetiem caur rupjo ķermeni, prieku no kontemplācijas caur smalko ķermeni vai prieku no stabilitātes caur cēlonišķo ķermeni. Patiesībā cilvēka ķermenis nemaz nav viņa paša priekam – "O ķermeni, nevēlies maņu priekšmetu augļus." (Mānasa 7.44.1) Vēl viens punkts: ķermenis, jutekļi, prāts, intelekts, priekšmeti u.tml., caur kuriem tiek veikta kalpošana, visi ir pasaules daļas. Kad pati pasaule nav mana, tad kā tās daļa var būt mana? Uzskatot šos ķermeņus u.tml. par savējiem, nevar veikt patiesu kalpošanu; jo tas rada pieķeršanos un savtīgumu. Tāpēc šīs lietas vajadzētu uzskatīt par piederīgām tam, kam kalpo. Tāpat kā dievbhakts uzskata priekšmetus par piederīgiem tikai Kungam un tos piedāvā Kungam – "Kas pieder Tev, o Govinda, to es piedāvāju tikai Tev" – tāpat karmajogis uzskata priekšmetus par piederīgiem tikai pasaulei un tos piedāvā pasaulei. **Dziļš punkts par kalpošanu** Kalpot var tikai tas, kurš nekad neko nevēlas sev pašam. Vēlme pēc bagātības u.tml. kalpošanai patiešām ir vēlme; jo pati vēlme kalpot rada vēlmi pēc bagātības u.tml. Tāpēc, ja ir iespēja un cilvēks ir spējīgs, vajadzētu sniegt kalpošanu, bet nevajadzētu būt vēlmei kalpot. Kļūt laimīgam, dara laimīgu citu; turēt domu, 'Cilvēki caur mani iegūst laimi'; vēlēties pat mazliet goda vai slavas pretī par kalpošanu un būt apmierinātam, saņemot godu vai slavu – tas patiesībā ir baudīšana, nevis kalpošana. Jo tā rīkojoties, kalpošana pārvēršas par maņu baudīšanu, kas nozīmē, ka kalpošana kļūst par savu prieku. Ja pat mazliet priecājas par kalpošanu, šī prieks rada nozīmīguma sajūtu pret bagātību u.tml., kas pakāpeniski rada pieķeršanos un iekāri. Tas, kam ir jēdziens, 'Es kādam kaut ko dodu', nevar aptvert šo punktu, neviens arī nevar viņam viegli paskaidrot, ka kalpošanā izmantotās lietas pieder tam, kam kalpo. Ja mēs dodam viņa...