Tā, iezīmējot Dvēseli, kas ir augstāka par intelektu, un nomierinot sevi ar pašu Sevi, o vareņrocīgais Arjuna, nogalini šo ienaidnieku kārošanas veidolā, kas ir grūti pakļaujams.

**Bhagavadgītas 3. pants komentārs latviski:** Tiek teikts, ka maņas ir pārākas (par rupjo ķermeni) — izcilākas, varenākas, gaismojošākas, visuresošākas un smalkākas. Pārāks par maņām ir prāts; pārāks pat par prātu ir intelekts; un tas, kas ir pārāks pat par intelektu, ir (kāma). Tā, o vareno roku, zinot to, kas ir pārāks par intelektu — (kāmu) — un pakļaujot pašu sevi ar sevi, nogalini šo ienaidnieku kāmas veidolā, kas ir grūti uzveicams. **Komentārs:** Maņas tiek uzskatītas par pārākām par ķermeni vai jutekļu objektiem. Domāts, ka caur maņām objekti tiek pazīti, bet caur objektiem maņas netiek pazītas. Maņas pastāv pat bez objektiem, bet bez maņām objektu esamību nevar pierādīt. Objektiem nav spēka izgaismot maņas; drīzāk, maņas izgaismo objektus. Maņas paliek nemainīgas, bet objekti pastāvīgi mainās. Maņas ir visuresošas, un objekti ir pārklāti, tas ir, objekti ietilpst maņu tvērumā, bet maņas neietilpst objektu tvērumā. Salīdzinot ar objektiem, maņas ir smalkākas. Tāpēc, salīdzinot ar objektiem, maņas ir pārākas, varenākas, gaismojošākas, visuresošākas un smalkākas. "Pārāks par maņām ir prāts" — Maņas nepazīst prātu, bet prāts pazīst visas maņas. Starp maņām katra maņa pazīst tikai savu objektu, nevis citu maņu objektus. Piemēram, auss pazīst tikai skaņu, ne tausti, formu, garšu vai smaržu; āda pazīst tikai tausti, ne skaņu, formu, garšu vai smaržu; acis pazīst tikai formu, ne skaņu, tausti, garšu vai smaržu; mēle pazīst tikai garšu, ne skaņu, tausti, formu vai smaržu; un deguns pazīst tikai smaržu, ne skaņu, tausti, formu vai garšu. Bet prāts pazīst piecus maņu orgānus un to objektus. Tāpēc prāts ir pārāks, varenāks, gaismojošāks, visuresošāks un smalkāks salīdzinājumā ar maņām. "Bet pārāks par prātu ir intelekts" — Prāts nepazīst intelektu, bet intelekts pazīst prātu. Intelekts zina prāta stāvokli — vai tas ir mierīgs vai satraukts, pareizs vai nepareizs utt. Tas arī zina, vai maņas darbojas pareizi vai nē. Domāts, ka intelekts zina prātu un tā domas, kā arī maņas un to objektus. Tāpēc intelekts ir pārāks (izcilāks, varenāks, gaismojošāks, visuresošāks un smalkāks) par prātu, kas pats par sevi ir pārāks par maņām. "Bet tas, kas ir pārāks pat par intelektu" — Intelekta kungs ir "es" (ego). Rupjais ķermenis ir "objekts", maņas ir ārējie instrumenti, un prāts-intelekts ir iekšējie instrumenti. Rupjais ķermenis ir pārāks (izcilāks, varenāks, gaismojošāks, visuresošāks un smalkāks) par maņām, un pārāks par maņām, prātu un intelektu ir "es", kas ir darītājs. Tajā "es" (darītājā) mīt kāma, tas ir, pasaulīgās ilgas. Cilvēka patiesā būtība (esošība), t.i., viņa īstā daba, ir apzinīga, nemainīga un Sat-Čit-Ānandas (Esamības-Apziņas-Laimes) rakstura. Kad tā identificējas ar neapzinīgo (no Prakriti dzimušo ķermeni), tad rodas ego ("es") un tā kļūst par darītāja-dabu. Tādējādi darītājā ir neapzinīgais aspekts un apzinīgais aspekts. Galvenokārt neapzinīgā aspekta dēļ rodas pievilkšanās pasaulei, un galvenokārt apzinīgā aspekta dēļ rodas pievilkšanās Dievam. Domāts, ka neapzinīgā aspekta pārsvarā paliek pasaulīgās (pasauli attiecošās) kāmas, bet apzinīgā aspekta pārsvarā paliek garīgā (Dievu attiecošā) kāma. Neapzinīgais aspekts ir pārejošs, tāpēc pasaulīgās kāmas ir pārejošas, un apzinīgais aspekts ir mūžīgs, tāpēc garīgā kāma ir lemta piepildīties. Tāpēc pasaulīgās kāmas (alkas) izbeidzas, un garīgā kāma (ilga pēc atbrīvošanās no pasaules, zinātkāre pēc Pašapziņas un tieksme pēc dievišķās mīlestības) piepildās. Pasaulīgās kāmas var rasties, bet nevar noturēties. Taču garīgo kāmu var apspiest, bet nevar iznīcināt. Iemesls ir tāds, ka pasaulīgās kāmas ir neīstas, bet garīgā kāma ir īsta. Tāpēc meklētājam nevajadzētu ne cerēt uz pasaulīgo kāmu piepildīšanos, ne izmisināties par garīgās kāmas piepildīšanos. Patiesībā, saknē, ir tikai viena kāma, kas vērsta uz cilvēka paša īsto daļu, Dievu. Bet neapzinīgā saistības dēļ šī kāma kļūst divkārša, un cilvēks, savā kļūdā, sāk alkāt pēc neapzinīgiem objektiem, lai piepildītu savu īsto ilgu caur mainīgo neapzinīgo (pasauli). Iemesls ir tāds, ka pasaulīgās kāmas ir sveša darma (pienākums/daba), bet garīgā kāma ir paša darma. Tomēr, kad meklētājā pastāv gan pasaulīgās, gan garīgās kāmas, rodas konflikts. Šī konflikta dēļ dievkalpojuma, meditācijas, svētu satikšanos laikā u.tml. garīgā kāma paliek modra, bet citos laikos viņa garīgā kāma tiek apspiesta, un rodas pasaulīgās kāmas (pēc baudīšanas un uzkrāšanas). Kamēr pastāv pasaulīgās kāmas, meklētājs nevar noturēt stingru apņemšanos praktizēt garīgos disciplīnas. Bez garīgās kāmas atmodas meklētāja progress nenotiek. Kad meklētājs izstrādā vienīgo, stingro mērķi sasniegt tikai Dievu, šis konflikts izbeidzas, un meklētājā paliek spēcīga tikai garīgā kāma. Paliekot spēcīgai tikai vienai garīgai kāmai, meklētājs viegli sasniedz Dievu. Tāpēc meklētājam ir ļoti nepieciešams novērst konfliktu starp pasaulīgo un garīgo kāmu. Tīrajā būtības dabā pastāv spontāna pievilkšanās vai tieksme uz savu īsto daļu, Dievu, ko sauc par mīlestību. Kad cilvēks pieņem attiecības ar pasauli, šī mīlestība tiek apspiesta, un rodas kāma. Kamēr pastāv kāma, mīlestība neatmostas. Kamēr mīlestība neatmostas, kāma nav pilnībā iznīcināta. Galvenokārt neapzinīgā aspekta dēļ, kurā mīt ilga pēc pasaulīgām baudībām (kāma), mīt arī, galvenokārt apzinīgā aspekta dēļ, ilga pēc Dieva. Tāpēc patiesībā kāma mīt tikai neapzinīgajā aspektā, bet tas arī ir apzinīgā saistības dēļ. Tiklīdz tiek pārtraukta saistība ar apzinīgo, kāma tiek iznīcināta. Domāts, ka, tiklīdz apzinīgais pārtrauc savas attiecības ar neapzinīgo, ego, kas ir neapzinīgā identificēšanās ar apzinīgo, tiek iznīcināts, un ar ego iznīcināšanu tiek iznīcināta arī kāma. Spēcīgais pamatojums tam, ka kāma mīt ego neapzinīgajā aspektā, ir šāds: Bez vispārīgas (elementāras) vienotības starp trim — redzamo pasauli, maņām, kas to uztver, intelektu un pašu uztvērēju, pieredzētāju — pieredzētājs nevar būt piesaistīts pieredzes objektiem. Iemesls ir tāds, ka pievilkšanās notiek tikai starp viena veida lietām, nevis starp dažāda veida lietām. Piemēram, acis ir piesaistītas tikai formai, ne skaņai. Tas attiecas uz visām maņām. Arī intelekts ir piesaistīts izpratnes objektiem (nošķiršanai un domāšanai), nevis objektiem kā skaņa u.tml. (Ja tas ir, tad tikai ņemot līdzi maņas). Līdzīgi, Pašam (apzinīgajam) ir būtiska vienotība ar Dievu; tāpēc Pašs ir piesaistīts Dievam. Šo būtisko vienotību pieredz tikai pilnībā atsakoties no neapzinīgā aspekta, t.i., pilnībā pārtraucot pieņemtās attiecības ar neapzinīgo. To pieredzot, atmostas mīlestība. Mīlestībā ne paliek ne pēdas no neapzinīguma (neīstības); t.i., ir absolūta neapzinīguma neesamība. Prakriti ietekmes ārkārtīgi smalkais aspekts, cēloniskā ķermenis (neizpaustā sēklu stāvoklis), ir ego neapzinīgais aspekts. Kāma mīt šajā cēloniskajā ķermenī. Identificējoties ar cēlonisko ķermeni, kāma šķietami ir Pašā. Pārtraucot identificēšanos, cilvēks pieredz savu tīro būtības dabu, kurā nav pat pēdas no kāmas. Pieredzot būtības dabu, kāma pilnībā izbeidzas. "Tā zinot to, kas ir pārāks par intelektu" — Iepriekš tika teikts, ka maņas ir pārākas par ķermeni, prāts ir pārāks par maņām, intelekts ir pārāks par prātu, un tas, kas ir pārāks par intelektu, ir kāma. Tagad vārdu "zinot kāmu, kas ir pārāka par intelektu" nodoms ir tas, ka šī kāma mīt egō. Cilvēka īstajā būtības dabā nav kāmas. Ja kāma būtu būtības dabā, tā nekad nepārstātu. Kāma rodas tikai identificējoties ar pārejošo neapzinīgo. Pat identificējoties, ja kāma pastāv, tā ir neapzinīgajā, bet šķietami ir būtības dabā. Tāpēc, zinot šo kāmu, kas ir ārpus intelekta, to vajadzētu iznīcināt. "Pakļaujot pašu sevi ar sevi" — Līdzeklis, lai nogalinātu kāmu, kas mīt egō un ir ārpus intelekta, ir pakļaut pašu sevi ar sevi, t.i., noturēt savas attiecības tikai ar savu tīro būtības dabu vai ar savu īsto daļu, Dievu, kas patiesi pastāv. To pašu domu izsaka sestajā nodaļā, piektajā pantā, ar vārdiem "uddhared atmanatmanam" un sestajā pantā ar vārdiem "yenatmaivatmana jitah". Būtības daba (Pašs) ir tieša Dieva daļa, un ķermenis, maņas, prāts, intelekts ir pasaules daļas. Kad būtības daba novēršas no savas īstās daļas, Dieva, un vēršas pret Prakriti (pasauli), tad tajā rodas kāmas. Kāmas rodas no trūkuma sajūtas, un trūkums rodas saistības ar pasauli dēļ, jo pasaule pēc savas dabas ir tikai trūkums — "nasato vidjate bhavah" (Gītā 2:16). Tiklīdz tiek pārtraukta saistība ar pasauli, kāmas tiek iznīcinātas, jo būtības dabā nav trūkuma — "nabhavo vidjate satah" (Gītā 2:16). Pat novēršoties no Dieva un pieņemot attiecības ar pasauli, džīvas īstā kāma (vajadzība vai izsalkums) ir tikai sasniegt savu īsto daļu, Dievu. "Lai es vienmēr dzīvoju, lai es visu zinu, lai es kļūstu laimīgs mūžīgi" veidā tā patiesībā alkā tikai pēc Dieva Sat-Čit-Ānandas dabas, bet, pieņemot attiecības ar pasauli, tā kļūdaini vēlas piepildīt šīs ilgas caur pašu pasauli. Tā ir kāma. Šī kāma nekad nevar tikt piepildīta. Tāpēc šī kāma ir jāiznīcina. Tas, kas sevi ir savienojis ar pasauli, var to arī atvienot. Tāpēc Kungs ir pavēlējis pašam pārtraukt savas attiecības ar pasauli un nogalināt kāmu. Pakļaujot pašu sevi ar sevi, nav prakses, jo prakse notiek tikai ar pasaules (ķermeņa, maņu, prāta un intelekta) palīdzību. Tāpēc praksē ir jāņem palīgā saistība ar pasauli. Patiesībā palikšana savā būtības dabā vai Dieva sasniegšana nenotiek ar pasaules palīdzību; drīzāk tas notiek pašam caur atteikšanos (attiecību pārtraukšanu) no pasaules. Būtiskākais ir tas, ka, kad apzinīgais pieņem attiecības ar neapzinīgo, tam ir kāma gan pēc pasaules (baudīšanas), gan pēc Dieva. Pieņemot attiecības ar neapzinīgo, džīva pieļauj šo kļūdu: tā sāk alkāt pēc pasaulīgiem objektiem, lai piepildītu savu ilgu vai tieksmi pēc Dieva Sat-Čit-Ānandas dabas caur pašu pasauli. Tā rezultātā neviena no šīm divām kāmām (bez Pašapziņas) nekad nepārstāj. Lai pazītu pasauli, nepieciešama atdalīšanās, un lai pazītu Dievu, nepieciešama vienotība ar Dievu, jo patiesībā Pašs ir atšķirīgs no pasaules un nav atšķirīgs no Dieva. Bet, alkājot pēc pasaules, Pašs pieņem savu neatšķiramību vai tuvību pasaulei, kas nekad nav iespējama, un, alkājot pēc Dieva, Pašs pieņem savu atšķirību vai attālumu (nepatiku) no Dieva, bet šī iespēja nepastāv. Tomēr garīgās kāmas attīstīšana, lai novērstu pasaulīgās kāmas, ir ļoti noderīga. Ja garīgā kāma kļūst intensīva, pasaulīgās kāmas automātiski izbeidzas. Pēc pasaulīgo kāmu pilnīgas izbeigšanās garīgā kāma tiek piepildīta; t.i., tiek pieredzēts vienmēr jau sasniegtais Dievs. Iemesls ir tāds, ka Dievs patiešām ir vienmēr visur klātesošs, bet pasaulīgo kāmu klātbūtnes dēļ Viņš netiek pieredzēts. "O vareno roku, nogalini šo ienaidnieku kāmas veidolā, kas ir grūti uzveicams." "Vareno roku" nozīmē tādu, kam ir lielas un varenas rokas, t.i., varonis. Uzrunājot Arjunu kā "vareno roku", t.i., varoni, Kungs norāda, ka tu esi spējīgs pakļaut šo ienaidnieku kāmas veidolā. Uzturot attiecības ar pasauli, ir ļoti grūti iznīcināt kāmu. Šī kāma, aptverot pat lielo cilvēku spriedumspēju, novirza tos no pienākuma, novedot pie viņu krišanas. Tāpēc Kungs to ir nosaucis par grūti uzveicamu ienaidnieku. Nosaucot kāmu par grūti uzveicamu ienaidnieku, ir paredzēts mudināt uz lielāku modrību attiecībā uz to, nevis radīt izmisumu, uzskatot to par neuzveicamu. Konkrēta kāma rodas, tiek piepildīta, nepiepildīta un izbeidzas; tāpēc tīras kāmas ir pakļautas rašanās un iznīcināšanās. Bet Pašs nepārtraukti pastāv un zina kāmu rašanos un iznīcināšanos. Tāpēc tas var viegli pārtraukt savas attiecības ar kāmām, jo patiesībā attiecību nav. Tādēļ meklētājam nekad nevajadzētu baidīties no kāmām. Ja meklētājam ir stingrs mērķis savam labklājībam, viņš var viegli nogalināt kāmu. Atteikšanās no kāmām vai Dieva sasniegšanā visi ir brīvi, tiesīgi, spējīgi un kompetenti. Bet kāmu piepildīšanā neviens nav brīvs, tiesīgs, spējīgs vai kompetents. Iemesls ir tāds, ka kāma nekad netiks piepildīta. Dievs ir devis cilvēka ķermeni tikai Viņa sasniegšanai. Tāpēc atteikšanās no kāmas nav grūta. Tā šķiet grūta tikai pasaules baudījumu objektu nozīmīguma piešķiršanas dēļ. Lai novērstu ilgu pēc laimes (labvēlīgiem apstākļiem), Dievs laiku pa laikam sūta bēdas (nelabvēlīgus apstākļus), lai cilvēks nealkātu pēc laimes — ja tu alkāsi, tu iegūsi tikai bēdas. Cilvēks, kas alkā pēc pasaulīgiem objektiem, nekad nevar izvairīties no bēdām; tas ir likums, jo saskares dzimušie baudījumi patiešām ir bēdu cēloņi. Pašam (būtības dabai) ir bezgalīgs spēks. Tieši sasniedzot savu esamību un spēku, intelekts, prāts un maņas kļūst eksistējošas un stipras. Bet, savienojot sevi ar neapzinīgo, tas aizmirst savu spēku un uzskata sevi par intelekta, prāta un maņu pakļauto. Tāpēc, lai nogalinātu ienaidnieku kāmas veidolā, ir ļoti nepieciešams pazīt sevi un atpazīt savu spēku. Kāma rodas saistības ar neapzinīgo dēļ un mīt tikai neapzinīgajā. Identificēšanās dēļ tā šķietami ir Pašā. Ja nav saistības ar neapzinīgo, nav arī kāmas. Tāpēc šeit kāmas nogalināšanas nodoms patiesībā ir norādīt uz absolūtu kāmas neesamību. Otrādi, ja cilvēks pieņem kāmas, t.i., alkas, esamību un mēģina to novērst, tad alkas novēršana ir grūta. Iemesls ir tāds, ka patiesībā alkai nav neatkarīgas esamības. Alka rodas, un tas, kas rodas, tiks iznīcināts — tas ir likums. Ja cilvēks vienkārši nerada jaunas alkas, iepriekšējās alkas automātiski tiks iznīcinātas. Tāpēc alkas novēršanas nozīme nav radīt jaunas alkas. Ar Karma jogu šī alka tiek viegli iznīcināta. Iemesls ir tāds, ka Karma jogas praktizētājs veic katru darbību, no mazākās līdz lielākajai, tikai Dieva sasniegšanas un citu labad, nevis alkas piepildīšanai. Viņš veic katru darbību ar nevēlēšanās attieksmi un tikai citu labklājībai un laimei, nekad sev. Laiks, izpratne, materiāli un spēks, kas viņam ir, nav viņa paša; drīzāk tie ir saņemti un tiks atdoti. Tāpēc, nekad neuzskatot tos par saviem, viņš tos iesaista nesavtīgi (uzskatot tos par pasaules) tikai pasaules kalpošanā. Viņš tos iesaista pilnībā pasaules kalpošanā, neko neatstājot sev pāri. Tikai neuzskatot tos par saviem, tos var pilnībā iesaistīt kalpošanā; citādi ne. Karma jogis nedara neko sev, nealkā neko sev un neuzskata neko par savu. Tāpēc viņā alkas tiek viegli iznīcinātas. Pēc pilnīgas alkas iznīcināšanas viņa mērķis tiek piepildīts, un viņš, atrodot sevi sevī iekšā, kļūst par to, kam viss ir izdarīts, zināms un sasniegts; t.i., viņam nekas nav palicis darāms, zināms vai sasniedzams. Tā ar dievišķo vārdu Om Tat Sat izrunāšanu trešā nodaļa, kas nosaukta par Karma jogu, Upanišādas veidā kā dievišķā dialoga zinātne starp Šrī Krišnu un Arjunu, kas ir Brahmas un Jogas zinātne, ir pabeigta.