Bet, o Arjuna, tas, kas ar prātu valda maņas, un bez pieķeršanās ar darbības orgāniem praktizē karmajogu, tas ir izcils.

3.7. O, Arjuna! Tas cilvēks, kurš, ar prātu valdīdams jutekļus un paliekot nepieķēries, ar visiem jutekļiem ķeras pie Darbības jogas, ir pārāks. **Komentārs:** Šeit lietotais vārds 'tu' ('bet') ir teikts no viedokļa, ka nepieķēršanās darbībā cilvēks ir pārāks ne tikai salīdzinājumā ar liekulī, bet pat salīdzinājumā ar Sankhjās jogu. 'Arjuna' nozīmē 'tīrs'. Šeit, lietojot uzrunu 'Arjuna', Kungs izrāda šādu jūtu: "Tev piemīt tīra sirds; tad kā gan šaubas par pienākuma darbību var turēties tavā sirdī?" Tas ir, šīs šaubas nevar noturēties tevī. 'Yas tvindriyāṇi manasā niyamya' – Šeit vārds 'manasā' ('ar prātu') apzīmē visu iekšējo instrumentu (prātu, intelektu, čitu un ego), bet vārds 'indriyāṇi' ('jutekļi') apzīmē visus desmit jutekļus, gluži kā sestajā pantā lietotais vārds 'karmendriyāṇi' ('darbības orgāni'). Valdīt jutekļus ar prātu nozīmē ar diskriminējošu intelektu saprast, ka "man nav nekādas saistības ar prātu un jutekļiem." Kad jutekļi tiek valdīti ar prātu, viņi zaudē savu patstāvīgo neatlaidību; tas ir, tie tiek pielietoti tur, kur vēlas, un atvilkti no turienes, kur vēlas. Jutekļi nonāk pakļautībā tikai tad, kad pilnībā trūkst jebkādas 'manības' (mamatā) sajūtas pret tiem. Arī divpadsmitās nodaļas vienpadsmitajā pantā Karma Jogam minēta jutekļu valdīšana – 'sarvakarmaphalatyāgaṁ tataḥ kuru yatātmavān' (Tāpēc, ar savaldītu prātu, atsakoties no visu darbību augļiem, rīkojies). Tā ir doma, ka Darbības jogu praktizē tikai ar pakļautiem jutekļiem. Iepriekšējā (sestajā) pantā Kungs lietoja vārdu 'saṁyamya' ('valdīt, ieslodzīt'), lai runātu par jutekļu spēcīgu ieslodzīšanu liekulības kontekstā; bet šeit vārds 'niyamya' ('regulēt, disciplinēt') runā par jutekļu regulēšanu saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem (atvilkšanu no aizliegtā un iesaistīšanu svētajos rakstos noteiktajos pienākumos). Kad notiek regulēšana, jutekļu valdīšana notiek automātiski. 'Asaktaḥ' ('nepieķēries'): Pieķeršanās notiek divās vietās – (1) darbībās un (2) to augļos. Visas kļūdas slēpjas tieši pieķeršanās, nevis pašās darbībās vai to augļos. Jogu nevar sasniegt, kamēr paliek pieķeršanās. Tikai atsakoties no pieķeršanās, tiek sasniegta Joga. Tāpēc centītājam nevajadzētu atsakāties no darbībām, bet gan tikai no pieķeršanās tām. Nepildot pienākuma darbības centīgi un nopietni, paliekot brīvam no pieķeršanās, nevar pārraukt saikni ar darbībām. Centītājs var būt brīvs no pieķeršanās tikai tad, kad viņš neuzskata ķermeni, jutekļus, prātu un intelektu par 'saviem' vai 'sevis dēļ', bet uzskata tos par piederīgiem pasaulei un tikai pasaulei, un nopietni iesaistās pienākumu pildīšanā pasaules labklājībai. Kad viņš veic visas darbības ne sev, bet tikai citu labklājībai, viņa personīgā pieķeršanās augļiem automātiski izzūd. No parastajām darbībām, ko veic darbības orgāni, līdz visām darbībām, ieskaitot kontemplāciju un meditāciju, nevienai nav nekādas saistības ar mūsu patieso dabu (Gītā 5.11). Tomēr, lai arī atdalīta no savas dabas, šī individuālā dvēsele pati rada pieķeršanos un izveido saikni ar pasauli. Karma Joga patiesā slava slēpjas tieši brīvībā no pieķeršanās. Nevēlēties nevienu augli, kas iegūts no darbībām, tas ir, kļūt pilnīgi nepieķērušies, nozīmē būt brīvam no pieķeršanās. Parasts cilvēks iesaistās jebkurā darbā tikai savu vēlmju apmierināšanai; bet centītājs iesaistās jebkurā darbā ar vienīgo mērķi – atsakīties no pieķeršanās. Tikai šāds centītājs šeit tiek saukts par 'asaktaḥ'. Kad gan Džņānas Jogs, gan Karma Jogs atsakās no augļu vēlmes un pieķeršanās, tad Karma Joga izrādās vieglāka nekā Džņānas Joga. Iemesls ir tas, ka Karma Jogam tad nav vajadzīga cita garīga prakse, savukārt Džņānas Jogam ir vajadzīga Karma Joga (darbību veikšana bez vēlmes), lai iznīcinātu ķermeņa egoismu un pieķeršanos darbību objektiem (5.6, 15.11). Karma Jogā primāra ir pieķeršanās atsacīšanās, caur kuru Karma Jogs sasniedz līdzsvaru. Tāpēc Kungs saka, ka nav vajadzības atsakāties no darbībām; drīzāk ir vajadzība tikai veikt darbību bez pieķeršanās. Vai darbības būtu jāatsakās vai nē, patiesībā nav pat Gītas princips. Saskaņā ar Gītu, tikai pieķeršanās darbībās (kas ir kļūdu cēlonis) ir jāatsakās. Karma Jogā 'karma' (darbība) vienmēr ir citu labklājībai, bet 'yoga' (vienošanās) ir paša cilvēka dēļ. Arjuna uzskata darbību kā 'sevis dēļ', tāpēc pienākums kara formā viņam šķiet šausmīgs. Par to Kungs paskaidro, ka šausmīga ir tikai pieķeršanās, nevis pati darbība. 'Karmendriyaiḥ karmayogam ārabhate' – Tāpat kā šī paša panta pirmajā daļā vārds 'indriyāṇi' nozīmē visus desmit jutekļus, tā arī šeit vārds 'karmendriyaiḥ' jāsaprot kā apzīmējot visus desmit jutekļus. Ja ar vārdu 'karmendriyaiḥ' saprot tikai rokas, kājas, runu utt., tad kā var notikt darbības, neredzot, nedzirdot un neapdomājot ar prātu? Tāpēc šeit visi instrumenti, tas ir, iekšējie un ārējie instrumenti, tiek uzskatīti arī par darbības orgāniem; jo darbība tiek veikta caur visiem tiem. Kad darbība tiek veikta ne sev, bet citu labklājībai, to sauc par Karma Jogu. Darbības veikšana sev rada saikni ar darbību un tās augli, bet darbības veikšana ne sev, bet citiem rada darbības un tās augļa saikni ar citiem, un Augstākā Paša saikni ar sevi, kas ir mūžīga. Tāpēc pienākuma pildīšana, kas nāk saskaņā ar vietu, laiku, apstākļiem utt., ar nesavtīgu attieksmi, ir Karma Jogas sākums. Karma Jogas centītāji ir divu veidu: (1) Tas, kurā pastāv darbības stimuls, pieķeršanās un interese, bet primāra ir vēlme pēc paša labklājības. Šādam centītājam nav vajadzības uzsākt jaunas darbības. Viņam ir tikai vajadzība pareizi izmantot iestājušos apstākļus. (2) Tas, kurā vēlme pēc paša labklājības nav primāra, un kuram ir lielāka interese kalpot pasaulei, dot tai laimi un reformēt sabiedrību, tā ka viņa prātā rodas doma, ka, ja tiks paveikts tāds un tāds darbs, var kalpot daudziem, sabiedrība var tikt reformēta utt. Ja šāds centītājs pat uzsāk jaunas darbības, tur nav nekāda ļaunā. Tomēr jaunas darbības vajadzētu uzsākt tikai ar mērķi iznīcināt pieķeršanos darbībai. Gītā Kungs ir teicis Arjunai tikai pareizi izmantot iestājušos apstākļus; jo Arjunā primārā bija vēlme pēc paša labklājības (Gītā 2.7, 3.2, 5.1). 'Sa viśiṣyate' – Tas, kurš, atsakoties no savas savtīgās intereses un pieķeršanās augļiem, veic darbību tikai būtņu labklājībai, ir pārāks. Iemesls ir tas, ka vien viņa darbību plūsma, kas vērsta uz pasauli, automātiski rada nepieķeršanos viņā. Kad centītājam ir doma sasniegt savu labklājību, viņš uzskata darbības par šķēršļiem ceļā un vēlas no tām atturēties. Bet patiesībā darbību veikšana nav kļūdaina; drīzāk kļūdaina ir darbību veikšana ar vēlmi. Tāpēc Kungs saka, ka tas, kurš, paliekot nepieķēries, veic darbību citu labklājībai, ir pārāks par liekulīgo cilvēku, kas ārēji valda jutekļus, bet iekšēji domā par jutekļu objektiem. Patiesībā pat tas, kurš veic darbību ar vēlmi sasniegt debesis utt., ir pārāks par liekulīgo cilvēku, tad ko tad teikt par Karma Jogu, kurš bez vēlmes veic darbību citu labklājībai! Piektajā nodaļā, kad Arjuna jautāja, kurš no diviem – atsakīšanās un joga – ir pārāks, Kungs atbildē pasludināja abus par labklājības devējiem, un pasludināja Karma Jogu par pārāku par darbību atsakīšanos. Arī šeit, ar to pašu nodomu, Karma Jogs, kurš, atsakoties no savtīgiem mērķiem, veic darbību citu labklājībai, tiek pasludināts par pārāku. **Saistība:** Gīta savā stilā vispirms apspriež attiecīgo tēmu. Tad tā norāda to labumu, ja to dara, un zaudējumus, ja to nedara. Pēc tam tā dod pavēli to praktizēt. Arī šeit, atbildot uz Arjunas jautājumu ("Kāpēc Tu iesaisti mani šausmīgā darbībā?"), Kungs vispirms norāda, ka pilnīga darbību atsakīšanās nav iespējama. Tad, pasludinot darbību atsakīšanos, kamēr prātā domā par jutekļu objektiem, par liekulību, Viņš norāda, ka cilvēks, kurš veic darbību bez vēlmes, ir pārāks. Tagad nākamajā pantā Kungs pavēl Arjunam saskaņā ar to pildīt savu pienākumu.