**3.35** Labāk izpildīt savu paša pienākumu, pat ja tas ir trūcīgs, nekā cita pienākumu, lai cik labi tas arī tiktu izpildīts. Mirt, pildot savu pienākumu, ir labvēlīgi; cita pienākums ir pilns bailēm.
**Komentārs:** Šis pants nozīmē: 'Savs pienākums (svadharma), kaut arī nepilnīgs, ir labāks par labi izpildītu cita pienākumu (paradharma).' Pat ja cita varnas (šķiras), āšramas (dzīves posma) u.tml. pienākums šķietami ir apveltīts ar labām īpašībām, ir viegli izpildāms, prāts ir tam noskaņots, un tas nes bagātību, pārpilnību, komfortu, godu u.tml., un var dzīvot vieglu un ērtu dzīvi, tomēr, pieturoties pie šīs paradharmas, tā kā tā nav noteikta pašam cilvēkam, noved pie bailīga (bēdīga) iznākuma. Savukārt, pat ja savs pienākums, kas attiecas uz paša varnu, āšramu u.tml., šķiet trūcīgs labās īpašībās, ir grūti izpildāms, prāts nav tam noskaņots, nenes bagātību, pārpilnību, komfortu, godu u.tml., un dzīves laikā tā izpildīšanā nākas paciest grūtības, tomēr šīs svadharmas izpilde ar vēlmju trūkuma attieksmi noved pie labvēlīga iznākuma. Tāpēc cilvēkam nekādā gadījumā nevajadzētu pamest savu pienākumu; drīzāk viņam vajadzētu izpildīt savu svadharmu ar vēlmju trūkuma, nepiederības un neiesaistītas attieksmi.
Cilvēkam svadharmas izpilde ir dabiska un spontāna. Cilvēka 'dzimšana' notiek saskaņā ar viņa pagātnes karmu, un saskaņā ar dzimšanu Kungs ir noteicis 'karmu' (Gītā 18.41). Tāpēc, izpildot savus noteiktos pienākumus, cilvēks kļūst brīvs no karmas saistībām, t.i., tiek sasniegts viņa labklājība (Gītā 18.45). Tādēļ, pat ja tas šķiet nepilnīgs, nevajadzētu pamest noteikto pienākumu, t.i., svadharmu (Gītā 18.48).
Ardžuna uzskata, ka labāk uzturēt dzīvību, izlūdzot ubaga naudu, nekā kauties (Gītā 2.5). Bet šeit Kungs, šķiet, paskaidro Ardžunai, ka dzīvības uzturēšana, izlūdzot ubaga naudu, kaut arī tā ir svadharma kādam nirvritta askētam, ir paradharma tev; jo tu esi ģimenes galva – kšatrijs, nevis nirvritta askēts. Jau pirmajā nodaļā, kad Ardžuna teica, ka no kaušanās radīsies tikai grēks – 'pāpamevāśrayet' (1.36), Kungs teica, ka, nekaujoties taisnīgā karā, tu zaudēsi savu svadharmu un godu un nopelnīsi grēku (2.33). Tad Kungs paskaidroja, ka, kaujoties, uzskatot uzvaru un sakāvi, gūtā un zaudējumu, laimi un bēdas par līdzvērtīgu – t.i., izpildot savu pienākumu (svadharmu) brīvam no pieķeršanās un riebuma – neveidojas grēks (2.38). Vēlāk, astoņpadsmitajā nodaļā, Kungs arī teica, ka cilvēks, izpildot savu iedzimto svadharmas-pienākumu, nenopelna grēku (18.47). Būtība ir tāda, ka grēks rodas svadharmas izpildē tikai tad, kad ir pieķeršanās un riebums, citādi nē. Izpildot svadharmu pilnībā, brīvu no pieķeršanās un riebuma, cilvēks piedzīvo 'līdzsvara stāvokli' (jogu), un, piedzīvojot līdzsvara stāvokli, bēdas tiek iznīcinātas (Gītā 6.23). Tāpēc Kungs atkārtoti uzsver Ardžunai, lai viņš izpilda kaušanās pienākumu, savu svadharmu, brīvu no pieķeršanās un riebuma.
Kungs, šķiet, paskaidro Ardžunai, ka tāpēc, ka esi dzimis kšatriju dzimtā, kaušanās kā daļa no kšatriju-dharmas ir tava svadharma (pienākums); tāpēc karā uzvaru un sakāvi, gūtā un zaudējumu, laimi un bēdas vajadzētu uzskatīt par līdzvērtīgu; un saproti, ka kaušanās darbībai nav nekādas saistības ar patieso 'es' – tādējādi, rīkojies tikai, lai izskaustu pieķeršanos darbībām. Ķermenis, maņas, prāts, intelekts, objekti u.tml. ir tikai, lai izpildītu savu pienākumu.
Savas pienākuma izpilde saskaņā ar varnu, āšramu u.tml., ar nesavtīgu attieksmi ir 'svadharma'. Tas, ko ticīgie sauc par 'dharmu', ir tas pats, kas 'pienākums'. Svadharmas izpilde vai savas pienākuma izpilde ir viens un tas pats.
Tas, ko var izpildīt ar vieglumu, kas ir obligāts, un, izpildot ko, vēlamais noteikti tiek sasniegts, tiek saukts par pienākumu. Dharmas izpilde ir viegla, jo tā ir pienākums. Tā ir likumsakarība, ka, pareizi izpildot tikai savu dharmu, cilvēks sasniedz vēlmju trūkumu – 'dharma teṁ birati'... (Mānasa 3.16.1). Izpildot dharmu, saprotot to kā tikai pienākumu, darbību plūsma saplūst ar Prakriti, un tādējādi saikne ar darbībām beidzas.
Saskaņā ar varnu, āšramu u.tml., ikviena paša pienākums (svadharma) ir labklājību dodoss. Bet salīdzinājumā ar citas varnas, āšramas u.tml. pienākumu, paša pienākums šķiet relatīvi trūcīgs labajās īpašībās; piemēram, salīdzinot ar brāhmaņa pienākumiem (mierīgums, savaldīšanās, askēze, piedošana u.tml.), kšatrijas pienākumi (kaušanās u.tml.) šķiet trūcīgi tādās īpašībās kā nevardarbība. Tāpēc vārda 'viguṇaḥ' nodoms šeit ir tāds, ka pat ja paša pienākums šķiet trūcīgs īpašībās, salīdzinot ar citu pienākumiem, tomēr tikai paša pienākums ir labklājību dodoss. Tādēļ nekādā gadījumā nevajadzētu pamest savu pienākumu.
Saskaņā ar varnu, āšramu u.tml., darbības ārēji var šķist atšķirīgas (briesmīgas vai maigas), bet mērķis sasniegt Augstāko Patiesību ir viens un tas pats. Tikai tad, kad trūkst mērķa sasniegt Augstāko Patiesību un kad dabiskie objekti sirdī ieņem nozīmīgu vietu, darbības šķiet briesmīgas vai maigas.
'Miršana, pildot savu pienākumu, ir labvēlīga' – Ja svadharmas izpilde vienmēr nesītu laimi, komfortu, bagātību, labklājību, godu, cieņu u.tml., tad pašlaik mēs redzētu taisnīgu cilvēku pulkus. Bet svadharma netiek izpildīta, skatoties uz laimi vai bēdām; drīzāk tā tiek izpildīta ar vēlmju trūkuma attieksmi, skatoties uz Kunga vai svēto rakstu pavēli. Tāpēc, ja, izpildot svadharmu, ierodas kādas grūtības, t.i., paša pienākumu, šīs grūtības arī ved uz pacelšanos. Patiesībā tās nav grūtības, bet askēze. Caur šīm grūtībām progress notiek pat ātrāk nekā caur apzinātu askēzi. Iemesls ir tāds, ka askēze tiek veikta sevis dēļ, savukārt pienākums ir citu dēļ. Apzināta askēze nenes tik daudz labuma kā askēze, kas rodas spontāni grūtību veidā. Tie, kas izturēja grūtības, izpildot svadharmu, un tie, kas mira, izpildot svadharmu, kļuva par nemirstīgiem taisnīgiem cilvēkiem. Pat no materiālā viedokļa, tas, kurš paliek stingrs savā dharmā (pienākumā), pat kad ierodas grūtības, ir ļoti slavēts un godīts. Piemēram, tie, kas izturēja grūtības, atkārtoti devās cietumā un tika pakārti, lai padarītu valsti neatkarīgu, joprojām ir ļoti slavēti un godīti. Savukārt, tie, kas nonāk cietumā, darot ļaunus darbus, visur tiek nopelti. Būtība ir tāda, ka, ja, izpildot savu dharmu ar vēlmju trūkuma attieksmi, ierodas grūtības vai pat iestājas nāve, tas noved pie slavas šajā pasaulē un labklājības nākamajā.
Cilvēks, izpildot svadharmu, tur savu skatienu uz dharmu. Skatiena turēšana uz dharmu uztur viņa saikni ar dharmu. Tāpēc, pat ja, izpildot dharmu, iestājas nāve, tiek sasniegta viņa atbrīvošanās.
**Šaubas:** Kā mēs varam pieņemt, ka, mirstot, izpildot svadharmu, tiek sasniegta labklājība?
**Atrisinājums:** Gīta ir tieši Kunga vārdi; tādēļ šaubu iespēja nav. Otrkārt, šī nav tiešas fizisko acu uztveres tēma, bet gan ticības un pārliecības tēma. Tomēr, par šo tēmu tiek paskaidroti daži punkti:
1. Mēs zinām par to, par ko neesam informēti, tikai caur svētajiem rakstiem. Svētie raksti apgalvo, ka dharma aizsargā savu aizstāvi – 'dharmo rakṣati rakṣitaḥ' (Manusmriti 8.15). Tāpēc, tas, kurš izpilda dharmu, atbildība par viņa labklājību gulstas uz dharmas un uz Kunga, Vēdām, svētajiem rakstiem, gurujiem u.tml., kuri māca dharmu, un ar viņu spēku tiek sasniegta viņa labklājība. Tāpat kā mūsu svētajos rakstos teikts, ka sieviete, kas ievēro šķīstības dharmu, sasniedz labklājību, tur labklājība tiek sasniegta ar Kunga, Vēdu, svēto rakstu u.tml. spēku, kuri pavēl šķīstības dharmu, nevis ar vīra spēku. Līdzīgi, tā kā Kungs, Vēdas, svētie raksti, guruji un svētie pavēla izpildīt dharmu, nav ne mazākās šaubas, ka ar viņu spēku, mirstot, izpildot dharmu, tiek sasniegta labklājība.
2. No Purānām un vēsturēm arī ir pierādīts, ka sava dharmas izpildītājs sasniedz labklājību. Piemēram, karalis Hariščandra neļāva sevi novirzīt no savas 'patiesības'-dharmas, neskatoties uz daudzām grūtībām, nopēlņiem, apvainojumiem u.tml.; tāpēc, pēc tās iedarbības, viņš devās uz augstāko mājvietu, paņemdams līdz visus savus pavalstniekus, un viņš joprojām ir ļoti slavēts un godīts.
3. Pašlaik ir redzami, dzirdami un lasāmi daudzi patiesi notikumi par atdzimšanu, no kuriem mēs uzzinām par labo vai slikto stāvokli pēc nāves.
4. Pareizi izpildot savu pienākumu ar nesavtīgu attieksmi, nemaz nerunājot par ticīgo, pat ateists, kurš netic dzīvei pēc nāves, piedzīvo sattvisku prieku sirdī. Šis prieks norāda uz labklājību, jo patiesā labklājības daba ir 'augstākais miers'. Tāpēc pat no paša pieredzes ir pierādīts, ka, pilnībā atsakoties no nepienākuma un izpildot pienākumu, tiek sasniegta labklājība.
**Būtiskais punkts:** Būdams Augstākās Patiesības daļa, patiesībā svadharma ir: darīt savu paša labklājību, uzskatīt sevi par piederīgu Kungam, neuzskatīt nevienu citu kā savu, izņemot Kungu, uzskatīt sevi par meklētāju, uzskatīt sevi par kalpu. Jo visi šie ir patiesie dharmas, īpaši paša dharmas, nevis prāta un intelekta dharmas. Visi pārējie dharmas, kas attiecas uz varnu, āšramu, ķermeni u.tml., kaut arī tie ir svadharma, lai izpildītu savu pienākumu, tomēr ir paradharma. Jo visas šīs dharmas ir pieņemtas un nav paša. Visām šīm dharmām ir vajadzīga citu atbalsts, t.i., tās ietver atkarību, bet patiesajai paša dharmai nevajag neviena palīdzību, t.i., tā ietver neatkarību. Tāpēc tas, kurš ir mīlētājs, ir tāds pats par sevi, tas, kurš ir meklētājs, ir tāds pats par sevi, un tas, kurš ir kalps, ir tāds pats par sevi. Tādējādi mīlētājs kļūst par vienu ar Mīļoto, būdams pati mīlestība, meklētājs kļūst par vienu ar Pazīstamo Patiesību, būdams pats meklējums, un kalps kļūst par vienu ar Kalpotāmo, būdams pati kalpošana. Līdzīgi, meklētājs kļūst par vienu ar Mērķi, būdams pats līdzeklis.
Meklētājam, kurš vēlas Dieva apzināšanos, nav vēlmes pēc bagātības, goda, slavas, cieņas, komforta u.tml. Tāpēc bagātības, goda u.tml. nesaņemšana nerada viņam nemieru, un, ja tās tiek saņemtas liktena dēļ, tas nerada viņam prieku. Jo viņa mērķis ir tikai sasniegt Augstāko Patiesību, nevis iegūt bagātību, godu u.tml. Tāpēc pat materiālais darbs, kas saņemts kā pienākums, tiek viņa veikts gludi un tīri. Dieva apzināšanai kā mērķim visas viņa darbības ir tikai Kungam. Tāpat kā tirgotājs, kura mērķis ir bagātības iegūšana, atsakās no komforta un iztur grūtības, un tāpat kā slimnieka sirds paliek laimīga, redzot, ka 'šī ārsta griezuma rezultāts būs labs', līdzīgi, ar Dieva apzināšanos kā mērķi, pat saņemot sakāvi, zaudējumus, grūtības u.tml. pasaulē, meklētāja sirds paliek dabiski priecīga. Labvēlīgi un nelabvēlīgi apstākļi viņam ir tikai līdzekļi un materiāls.
Kad meklētājs, stingri apņēmies darīt tikai savu paša labklājību, centīgi iesaistās svadharmas (savas iedzimtās darbības) izpildē, tad pat ja ierodas kādas grūtības, bēdas, grūtības u.tml., viņš neļauj sevi novirzīt no svadharmas. Ne tikai tas, šīs grūtības, bēdas u.tml. kļūst par askēzes formu un dodu prieku viņam.
Pieķeršanās un riebums pasaulē rodas tikai no ķermeņa uzskatīšanas par 'es' un 'mans'. Ja ir pieķeršanās un riebums, cilvēks nepazīst svadharmu un paradharmu. Ja ķermenis būtu 'es' (Patiesība), tad, kamēr 'es' pastāv, ķermenis arī pastāvētu, un, kad ķermeņa nav, 'es' arī nepastāvētu. Ja ķermenis būtu 'mans', tad, to iegūstot, nebūtu vēlmes iegūt kaut ko citu. Ja vēlme paliek, ir pierādīts, ka patiesībā 'mans' (paša) lietas vēl nav iegūtas, un iegūtā lieta (ķermenis u.tml.) nav 'mans'. Ķermenis nav atvests līdzi, nevar ņemt līdzi, nevar mainīt pēc vēlmes, tad kā tas var būt 'mans'?
Tādējādi zināšana (atšķirība), ka 'ķermenis nav es un nav mans', pastāv visos meklētājos. Bet, nepiešķirot šai zināšanai nozīmi, viņu pieķeršanās un riebums nepazūd. Pat ja esība un manība dažreiz tiek uztverta ķermenī, tomēr meklētājam nevajadzētu piešķirt tam nozīmi, bet vajadzētu piešķirt nozīmi savai atšķirībai, t.i., vajadzētu palikt stingram pie punkta, ka 'ķermenis nav es un nav mans'. Piešķirot nozīmi savai atšķirībai, notiek patiesā principa apzināšanās. Apzinoties, pieķeršanās un riebums beidzas. Bez pieķeršanās un riebuma, sirdī spontāni izpaužas zināšanas par svadharmu un paradharmu, un pūles notiek atbilstoši.
'Paradharma ir pilna bailēm' – Kaut arī paradharmas izpilde šķiet viegla pašlaik, iznākumā tā ir pašā būtībā bailīga. Ja cilvēks atsakās no 'savtības' un izpilda svadharmu citu labklājībai, tad viņam nav bailu nekur.
**Šaubas:** Četrdesmit otrajā, četrdesmit trešajā un četrdesmit ceturtajā astoņpadsmitās nodaļas pantā, attiecīgi aprakstot brāhmaņa, kšatrijas, vaišjas un šudras iedzimtos pienākumus, Kungs to pašu saka četrdesmit septītā panta pirmajā pusē ('Savs pienākums, kaut arī nepilnīgs, ir labāks par labi izpildītu cita pienākumu'). Tāpēc, kad šeit (pašreizējā pantā) cita iedzimtais pienākums tiek teikts par bailīgu, tad astoņpadsmitās nodaļas četrdesmit otrajā pantā minētie brāhmaņa 'iedzītie pienākumi' arī būtu jābūt bailīgiem citiem (kšatrijiem u.tml.), savukārt svētie raksti pavēl visiem cilvēkiem tos izpildīt.
**Atrisinājums:** Prāta savaldīšana, maņu kontrole u.tml. ir 'kopīga' dharma (Gītā 13.7-11; 16.1-3), ko visiem vajadzētu izpildīt; jo šī ir svadharma visiem. Šīs kopīgās dharmas ir 'iedzītie pienākumi' brāhmaņam, jo to izpilde viņiem neietver pūles; bet citām varnām to izpilde var ietvert zināmas pūles. Gan iedzimtais pienākums, gan kopīgā dharma ietilpst 'svadharmā'. Izņemot kopīgo dharmu, pat ja grēks šķietami parādās paša iedzītajā pienākumā, patiesībā tas nav grēks; piemēram, drosmīga kaušanās, saprotot to kā tikai pienākumu (bez savtības, naida u.tml.), būdama kšatrijas iedzimtais pienākums, patiesībā neietver grēku, pat ja grēks šķietami parādās – 'svaabhāvaniyataṁ karma kurvannāpnoti kilbiṣam' (Gītā 18.47).
Izņemot kopīgo dharmu, cita iedzimtais pienākums (paradharma) ir bailīgs; jo tā prakse ir aizliegta svētajos rakstos un atņem citu iztiku. Cita pienākums ir bailīgs, jo tā izpilde rada grēku un dod bailes no konkrētas vietas un konkrēta veida elles. Tāpēc Kungs, šķiet, saka Ardžunai, ka dzīvības uzturēšana, izlūdzot ubaga naudu, būdama citu iztikas atņemšana un aizliegta kšatrijam, tev nav labvēlīga; drīzāk, izpildot tev dabiski nākošo iedzīto pienākumu kaušanās formā, ir labvēlīga.
**Būtisks punkts par Svadharmu un Paradharmu:**
Augstākā Patiesība un Tās daļa (individuālā patiesība) ir 'Patiesība', savukārt Prakriti un tās izpausmes (ķermenis un pasaule) ir 'cits'. Patiesības dharma ir 'svadharma', un cita dharma ir 'paradharma'. Tāpēc no smalkas perspektīvas visas Patiesības dharmas, piemēram, nemainīgums, nepilnību trūkums, neiznīcināmība, mūžīgums, vēlmju trūkums, nepiederība u.tml., visas ir 'svadharma'. Visas ķermeņa un pasaules dharmas, piemēram, dzimšana, pastāvēšana pēc dzimšanas, mainīšanās, augšana, samazināšanās, iznīcināšana, un vēlme pēc baudīšanas un uzkrāšanas, vēlme pēc goda u.tml., visas ir 'paradharma' – 'saṁsāradharmairavimuhyamānaḥ' (Šrīmad Bhagavatam 11.2.49). Patiesībā nekad nav nekādu pārmaiņu, tāpēc tā ir neiznīcināma; bet ķermenis nepārtraukti mainās, tāpēc tas ir iznīcināms. No šīs perspektīvas svadharma ir neiznīcināma un paradharma ir iznīcināma.
Atteikšanās (Karma Joga), zināšana (Džņāna Joga) un mīlestība (Bhakti Joga) – visas trīs, būdamas pašsaprotamas, ir svadharma. Svadharmā prakse nav vajadzīga; jo prakse ir saistīta ar ķermeni, un viss, kas saistīts ar ķermeni, ir paradharma.
Būt jogam ir svadharma; būt baudītājam ir paradharma. Palikt neiesaistītam ir svadharma; būt iesaistītam ir paradharma. Kalpot ir svadharma; kaut ko vēlēties ir paradharma. Būt mīlētājam ir svadharma; būt pieķērušam ar alkām ir paradharma. Būt vēlmju trūkuma, nepiederības un neiesaistītas attieksmes stāvoklī ir svadharma; un būt ar vēlmēm, piederības izjūtu un iesaistītu ir paradharma. Būtība ir tāda, ka viss, kas notiek bez saistības ar Prakriti (Patiesībā), ir 'svadharma', un viss, kas notiek caur saistību ar Prakriti, ir 'paradharma'. Svadharma ir Apziņas dharma; paradharma ir matērijas dharma.
Augstākās Patiesības daļa (iestatītais būtnes) ir 'Patiesība', un Prakriti daļa (ķermenis) ir 'cits'. 'Patiesībai' ir divas nozīmes – viena ir 'pats sevi' un otra ir 'paša' t.i., Augstākā Patiesība. No šīs perspektīvas vēlme pēc paša dabas zināšanas un vēlme pēc paša Augstākās Patiesības – abas ir 'svadharma'.
Purušas (Apziņas) dharma ir: pats sevi.
★🔗
