**Komentārs (Bhagavad Gītā, 3.37):**
**Dievs Kṛṣṇa teica: "Zini, ka šī kaislības kvalitātē (rajasa) dzimusi iekāre ir dusmas. Tā ir lielais aprijējs un lielais grēcinieks. Šajā lietā zini tikai to par ienaidnieku."**
**"Kaislības kvalitātē dzimusi"** – Vēlāk, četrpadsmitās nodaļas septītajā pantā, Kungs teiks, ka kaislības kvalitāte (rajass) rodas no alkas (kāmas) un pieķeršanās. Un šeit Viņš saka, ka iekāre rodas no kaislības kvalitātes. No tā jāsaprot, ka pieķeršanās rada iekāri, un iekāre pastiprina pieķeršanās. Nozīme ir tāda, ka pieķeršanās rodas, uzskatot materiālos objektus par laimes avotiem, kas stingri nostiprina to nozīmi iekšējā būtnē. Tad rodas vēlme uzkrāt tieši tos objektus un gūt no tiem baudu. Savukārt, iekāre pastiprina pieķeršanos objektiem. Kamēr šis cikls turpinās, nav pilnīgas izbeigšanās no grēcīgām darbībām.
**"Šī iekāre, šīs dusmas"** – "Lai mana vēlme piepildās" – tā ir iekāre. Vēlme uzkrāt pārejošus, inertus objektus, vēlme pēc baudas, kas rodas no savienojuma, pieķeršanās baudai – tas viss ir tikai iekāres formas. Grēcīga darbība dažkārt šķiet veikta "iekāres" ietekmē, bet dažkārt – "dusmu" ietekmē. Grēki tiek darīti atsevišķi gan ar vienu, gan ar otru. Tāpēc minēti abi termini. Patiesībā iekāre – proti, alkas, tieksme un pievilkšanās pārejošiem objektiem – ir visu grēku sakne. Kad iekārei tiek likts šķērslis, tā pati iekāre pārvēršas dusmās. Tāpēc, lai norādītu, ka viena iekāre ir grēku sakne, Kungs iepriekš minētajos vārdos ir lietojis vienskaitļa formu.
Pēc iekāres piepildīšanās rodas "alkatība", un, kad iekārei tiek likts šķērslis (vai pret to, kas šķērsli rada), rodas dusmas. Ja šķērsļa radītājs ir spēcīgāks par sevi, tad "bailes" vietā "dusmām" rodas "bailes". Tāpēc Gītā bailes dažkārt tiek minētas līdzās iekārei un dusmām; piemēram – "atbrīvots no pieķeršanās, bailēm un dusmām" (4.10) un "ar iekāri, bailēm un dusmām izzudušām" (5.28).
**Īpašs punkts par iekāri**
Iekāre ir visu grēku, bēdu, ciešanu u.c. sakne. Personai ar iekāri ne tikai nav laimes, kamēr tā ir nomodā, bet arī nekad nav laimes pat sapņos – "Nepieskartai iekārei, pat sapņos nav laimes" (Manas 7.90.1). Tas, ko vēlas, nenotiek, un tas, ko nevēlas, notiek – tas pats tiek saukts par ciešanām. Ja cilvēks atsakās no "vēlēšanās" un "nevēlēšanās", tad kur lai vispār būtu ciešanas? Vēlme pēc pārejošiem objektiem tiek saukta par iekāri. Vēlme pēc nepārejošā Augstākā Paša, lai arī šķietami līdzīga iekārei, patiesībā nav "iekāre"; jo vēlme pēc pārejošiem objektiem nekad netiek piepildīta; drīzāk tā tikai palielinās, bet vēlme pēc Dieva (pēc Dieva sasniegšanas) tiek piepildīta. Otrkārt, iekāre ir vērsts uz objektu, kas atšķiras no sevis, bet Dievs nav atšķirīgs no sevis. Tāpat arī vēlme pēc kalpošanas (Karma Jogas), patiesības zināšanas (Džņāna Jogas) un mīlestības pret Dievu (Bhakti Jogas) arī nav "iekāre". Vēlme pēc Dieva realizācijas patiesībā ir dzīves patiesā vajadzība (izsalkums). Dvēseles vajadzība ir tikai Dievs, bet, kad spriegošanas spēja tiek nomākta, tā sāk vēlēties pārejošus objektus.
Var rasties šaubas: Kā pasaules lietas funkcionēs bez iekāres? Izšķiršana ir šāda: Pasaules lietas darbojas caur objektiem un darbībām, nevis caur prāta vēlmēm. Objekti ir saistīti ar darbībām, vai tās ir no pagātnes (prārabdha) vai tagadnes (udyoga). Darbības ir ārējas, un vēlmes ir iekšējas. Ārējo darbību auglis (objektu, apstākļu u.tml. veidā) arī ir ārējs. Iekārei nav nekādas saistības ar augļa (objekta, apstākļa u.tml.) sasniegšanu. Kā objekts, kas ir pakļauts darbībai, var tikt sasniegts, to vēloties? Pasaulē mēs redzam, ka, lai arī cilvēkiem ir vēlme pēc bagātības, viņu nabadzība netiek novērsta. Izņemot atbrīvotos lielos dvēseļu, visi citi indivīdi mirst, joprojām vēloties dzīvot. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks vēlas vai nevēlas, auglis, kas ir lemts sasniegtam, noteikti tiks sasniegts. Nozīme ir tāda, ka tas, kam ir lemts notikt, notiks, un tas, kam nav lemts notikt, nekad nenotiks, neatkarīgi no tā, vai cilvēks to vēlas vai nevēlas. Tāpat kā nelabvēlīgi apstākļi nāk pat bez vēlēšanās pēc tiem, tāpat arī labvēlīgi apstākļi nāks bez vēlēšanās pēc tiem. Slimība nāk, nevēloties slimību, un veselība paliek, nevēloties to. Apmelojums un apvainošana notiek, nevēloties tos, un slavas teicieni un gods notiek, nevēloties tos. Tāpat kā nelabvēlīgie apstākļi ir darbību auglis, tāpat arī labvēlīgie apstākļi ir tikai darbību auglis. Tāpēc objektu, apstākļu u.tml. sasniegšana vai nesasniegšana ir saistīta ar darbībām, nevis ar iekāri.
Iekāre var būt gan uzreizējai baudai, gan nākotnes baudai. Vēlme pēc baudīšanas un uzkrāšanas ir iekāre uzreizējai baudai, un vēlme pēc darbības augļa sasniegšanas ir iekāre nākotnes baudai. Abās šajās iekārēs ir tikai ciešanas. Iemesls ir tāds, ka iekāre ne tikai rada ciešanas tagadnē, bet, būdama cēlonis nākotnes dzimšanām, tā rada ciešanas arī nākotnē. Tāpēc abas šīs iekāres būtu jāatsakās.
Gan karma (noteiktā darbība), gan vikarma (aizliegtā darbība) notiek iekāres dēļ. "Karma" notiek iekāres dēļ, un, kad iekāre ļoti palielinās, notiek "vikarma". Iekāres dēļ pieķeršanās nereālajam kļūst stabila. Kad nav iekāres, saikne ar nereālo tiek pārrauta.
Pēc iekāres piepildīšanās mēs atgriežamies tajā pašā stāvoklī, kurā bijām pirms iekāres rašanās. Piemēram, kāda prātā rodas vēlme: "Lai es iegūtu simts rubļus." Pirms tam viņa prātā nebija vēlmes iegūt simts rubļus; tādējādi pieredze pierāda, ka iekāre ir kaut kas, kas rodas. Kamēr vēlme pēc simts rubļiem nebija radusies, pastāvēja "nevēlēšanās" stāvoklis. Ja, pateicoties pūlēm un liktenim, viņš iegūst simts rubļus, tad tas nevēlēšanās stāvoklis atgriežas. Bet pateicoties pieķeršanās materiālajai baudai, tas stāvoklis neilgst, un rodas jauna vēlme: "Lai es iegūstu tūkstoš rubļus." Tādā veidā ne iekāre tiek piepildīta, ne arī ir pilnīga apmierinātība. Nekas nav iegūts, izņemot tikai darbu!
Atsakīšanās no "iekāres", proti, vēlmes pēc materiāliem objektiem, nav grūta. Padomājiet nedaudz dziļāk: Vai iekāre patiesībā neatstāj, vai tā patiesībā neilgst? Tiks atklāts, ka iekāre patiesībā neilgst! Tā pastāvīgi iet bojā; bet cilvēks to uztur dzīvu, radot jaunas vēlmes. Iekāre rodas, un tam, kas rodas, noteikti ir jāiet bojā. Tāpēc iekāre iet bojā pati no sevis. Ja cilvēks nerada jaunas vēlmes, vecā iekāre iet bojā pati no sevis, dažkārt pēc piepildīšanās, bet dažkārt pēc nepiepildīšanās.
Iekāres piepildīšanās nav ikvienam un nav mūžīga, bet iekāres atsakīšanās ir ikvienam un mūžīga. Iemesls ir tāds, ka iekāre ir nepastāvīga, un atsakīšanās ir pastāvīga. Kādas grūtības ir būt bez iekāres? Grūtības ir tādas, ka mēs nekļūstam nepieķerīgi (nirmama). Ja mēs kļūstam nepieķerīgi, nāks spēja būt bez iekāres, un, būdami bez iekāres, nāks spēja būt nesaistītiem (asaṅga). Kad ierodas nepieķerība, nevēlēšanās un nesaistītība, tad brīvība no pārmaiņām, miers un neatkarība nāk automātiski.
Pievērsiet uzmanību svarīgam punktam. Mēs uzskatām, ka atsakīties no vēlmēm ir ļoti grūti. Bet padomājiet: Ja atsakīties no vēlmēm ir grūti, tad vai piepildīt vēlmes ir viegli? Visu vēlmju piepildīšanās nav notikusi nevienam pasaulē līdz šai dienai. Ko teikt par mums, pat Dieva tēvam (karalim Dašaratham) viņa vēlme netika piepildīta! Tāpēc vēlmju piepildīšana ir neiespējama. Bet vēlmju atsakīšanās nav neiespējama. Ja mēs domājam, ka atsakīties no vēlmēm ir grūti, tad pat grūts uzdevums šķiet vieglāks, salīdzinot ar neiespējamu uzdevumu (vēlmju piepildīšanu); jo vēlmes var atsakīties, bet tās nevar piepildīt. Tāpēc atsakīšanās no vēlmēm ir vieglāka, salīdzinot ar vēlmju piepildīšanu. Kļūda ir tāda, ka mēs cenšamies pēc tā, ko nevaram izdarīt, un nedaram to, ko varam izdarīt. Tāpēc meklētājam vajadzētu atsakīties no vēlmēm, ko viņš var izdarīt.
Vēlmes ir četru veidu:
(1) Izpildiet nepieciešamo vēlmi tikai ķermeņa uzturēšanai.
(2) Tā vēlme, kas ir personiska un taisnīga, un kuras izpilde ir ārpus mūsu spējām – piedāvājiet to Dievam un iznīciniet to.
(3) Izpildiet citu cilvēku vēlmi, kas ir taisnīga un labvēlīga, un kuru mums ir spējas izpildīt. Izpildot citu vēlmes šādā veidā, mums nāk spēja atsakīties no iekāres.
(4) Iznīciniet visas pārējās vēlmes, izņemot iepriekš minētos trīs veidus, caur pārdomām.
**"Lielais aprijējs, lielais grēcinieks"** – Ir ienaidnieks, kurš tiek nomierināts ar dāvanām, pielūgšanu vai lūgšanām, bet šī "iekāre" ir tāds ienaidnieks, ko neviens nenomierina. Šī iekāre nekad nav apmierināta – "Iekāres uguni nevar nodzēst, saka Tulsidāss, pat ar daudz jutekļu baudu sviesta." Tāpat kā, iegūstot bagātību, alkatība pēc bagātības tikai palielinās, tāpat, iegūstot baudas, iekāre tikai palielinās. Tāpēc iekāre tiek saukta par "lielo aprijēju".
Tikai iekāre ir visu grēku cēlonis. Visi grēki, piemēram, zagšana, laupīšana, vardarbība u.c., notiek tikai iekāres dēļ. Tāpēc iekāre tiek saukta par "lielo grēcinieku".
Tiklīdz rodas iekāre, cilvēks novēršas no sava pienākuma, savas patiesās dabas un savas mīļotās (Dieva), un vēršas uz pārejošo pasauli. Vēršanās uz pārejošo noved pie grēkiem, un grēku rezultātā cilvēks iegūst elli un zemas dzimšanas.
Tikai pateicoties vēlmei pēc baudas, kas rodas no savienojuma, pasaule šķiet reāla, un pastāvīgi mainīgais ķermenis u.c. šķiet stabils. Uzskatot materiālos objektus par stabiliem, cilvēks gūst no tiem baudu un tos vēlas. Baudu baudīšanas brīdī uzmanība netiek pievērsta pasaules pārejošumam, un cilvēks redz baudu un sevi kā stabilus. Kā var rasties vēlme gūt baudu no pasaules, kas mirst – iet bojā – katru mirkli? Bet vēlme pēc materiālās baudas rodas tikai, neievērojot zināšanu, ka "pasaule mirst katru mirkli." Redzot nogatavojušās vīnogas filmā (kino), nav vēlmes tās ēst; ja tāda ir, tas pierāda, ka mēs tās uzskatījām par reālām. Uzskatot mainīgo pasauli par stabilu, uzmanība nemaz nedodas uz patiesi stabilo principu, to Dievišķo Principu, vai uz savu pašu dabu. Nepievēršot tur uzmanību, cilvēks novēršas no tā un iet bojā pārejošā baudu baudīšanā. Tas pierāda, ka, nenovēršoties no reālā principa, nekāda materiāla bauda vispār nevar būt baudīta, un, baudot materiālo baudu ar pieķeršanos, cilvēks noteikti novēršas no Dieva.
Cilvēks, kurš bauda materiālos objektus ar baudītāja mentalitāti, nevar izvairīties no grēka, kas ir vardarbība. Viņš pieļauj vardarbību pret sevi (savu kritienu) un pret citiem. Piemēram, ja cilvēks uzkrāj bagātību un ar to bauda priekus, tad, redzot viņu, nabadzīgo sirdīm rodas lielas bēdas bagātības un prieku trūkuma dēļ – tā ir vardarbība pret viņiem. Baudot priekus, viņš pieļauj vardarbību (kritienu) pret sevi; jo, būdams Dieva paša apzinīga daļiņa, piešķirot nozīmi inertajam (bagātībai), viņš faktiski kļūst par inerta vergu, kas izraisa viņa kritienu. Visi baudu objekti pasaulē ir ierobežoti; tāpēc, lai cik daudz baudu cilvēks bauda, tik daudz baudu nāk tikai no citu cilvēku daļas. Tomēr, pieņemot objektus tikai ķermeņa uzturēšanai, cilvēks nepieļauj grēku. Pat ķermeņa uzturēšanā svētie raksti aizliedz baudīt objektus tikai sev pašam. Ķermeņa uzturēšanai vispirms vajadzētu dot objektus savai mātei, tēvam, guru, bērniem, sievai, vecākajiem u.c., un tad paņemt sev.
Cilvēks, kurš bauda ar baudītāja mentalitāti, izraisa savu kritienu, ļaunprātīgi izmanto un iznīcina baudu objektus un pieļauj vardarbību pret atņemtajiem cilvēkiem; bet tas neattiecas uz atbrīvoto lielo dvēseli. Vardarbība grēka veidā caur viņu nenotiek; jo viņam nav baudītāja mentalitātes, un caur viņu tiek veiktas tikai svēto rakstu noteiktās darbības ar nevēlīgu attieksmi tikai uzturēšanai. Objekti, kas nonāk šīs lielās dvēseles lietošanā, attīstās; tie netiek iznīcināti – proti, nonākot pie viņa, objekti tiek labi izmantoti, kā rezultātā tie kļūst jēgpilni. Kamēr ķermenis, kas tiek uzskatīts par piederīgu šai lielajai dvēselei, paliek pasaulē, caur to būtņu labklājība notiek automātiski un dabiski. Vienkārša nepieciešamība ķermeņa uzturēšanai nav "lielais aprijējs" un "lielais grēcinieks". Iemesls ir tāds, ka vienkārša nepieciešamība ķermeņa uzturēšanai nav iekāre. Nepieciešamība tiek apmierināta; piemēram – izsalkums radās un, paēdot ēdienu, tika sasniegta apmierinātība. Bet iekāre palielinās.
**"Zini tikai to par ienaidnieku"** – Lai gan patiesībā tikai pēc atsakīšanās no vēlmēm pēc materiāliem objektiem tiek sasniegta laimes un miera pieredze, tomēr nezināšanas dēļ cilvēks pieņem, ka laime nāk no objektiem. Tādā veidā cilvēks, uzskatot vēlmi pēc objektiem par laimes cēloni, to ir uzskatījis par savu draugu un labvēli. Šī pieņēmuma dēļ iekāre nekad neiet bojā. Tāpēc Kungs šeit saka: Zini šo iekāri ne kā draugu, bet kā ienaidnieku. Iekāre ir cilvēka ienaidnieks, jo tā aizsedz cilvēka spriegošanas spēju un iesaista viņu grēkos.
Visu grēku, ciešanu, elles u.c. saknē pasaulē ir tikai iekāre. Visur, kur kāds cieš šajā pasaulē vai nākamajā, nereālā vēlme ir cēlonis. No iekāres rodas visu veidu ciešanas, un nekāda laime vispār nerodas.
**Īpašs punkts**
Galvenais un vienkāršais līdzeklis, lai iznīcinātu iekāri, ir – kalpot citiem, dot viņiem laimi. Citas iemiesotās būtnes patiešām ir citas; pat tā sauktais ķermenis, maņas, prāts, intelekts un prāṇa ir citi. Tāpēc arī to uzturēšana jāveic ar kalpošanas mentalitāti, nevis ar baudītāja mentalitāti. No tiem nav jāgūst laime.
Karma Jogā "darbība", ko veic rupjais ķermenis, "pārdomas", ko veic smalkais ķermenis, un "noturība" cēloniskajā ķermenī – visi trīs nav sev pašam, bet tikai pasaulei. Iemesls ir tāds, ka rupjam ķermenim ir vienotība ar rupjo pasauli, smalkajam ķermenim ar smalko pasauli, un cēloniskajam ķermenim ar cēlonišķo pasauli. Tāpēc ir pareizi kalpot citiem caur ķermeni, objektiem un darbībām, bet ir nepareizi sevī just kalpa lepnumu. Ir pareizi ar smalko ķermeni pārdomāt citu labklājību, bet ir nepareizi gūt no tā laimi. Ir pareizi būt noturīgam ar cēlonišķo ķermeni, bet ir nepareizi gūt laimi no noturības. Tādā veidā, negūstot laimi, tiek iznīcināta pieķeršanās auglim; pēc pieķeršanās augļa iznīcināšanas, pieķeršanās darbībai tiek viegli iznīcināta.
"Manai pavēlei vajadzētu valdīt"; "tādam un tādam cilvēkam vajadzētu paklausīt manai pavēlei"; "tādam un tādam objektam vajadzētu nākt manā lietošanā"; "mans viedoklis vajadzētu tikt apstiprinātam" – tas viss ir tikai iekāres formas. Vēlme paņemt kaut ko no pārejošās (nereālās) pasaules ir liels posts cēlonis. Izpildot citu taisnīgo vēlmi (kurā ir citu labklājība un kuru mums ir spējas izpildīt), mums nāk spēja atsakīties no iekāres. Pat ja mēs nevaram izpildīt citu vēlmi, sirdī vajadzētu palikt sajūtai to izpildīt.
Identifikācija – esība (uzskatot sevi par ķermeni), manība (uzskatot ķermeni u.c. objektus par saviem) un iekāre (sajūta – "lai tāds un tāds objekts tiktu sasniegts") – caur šīm trim vien dvēsele ir saistīta pasaulē. No identifikācijas rodas ierobežojums, no manības rodas pārmaiņas, un no iekāres rodas nemiers. Caur iekāres atsakīšanos tiek iznīcināta manība, un caur manības atsakīšanos tiek iznīcināta identifikācija. Karma Jogis principā neuzskata nekādu savu saistību ar nevienu no šiem; jo viņš neuzskata ķermeni, maņas, prātu, intelektu, ego, objektus u.c. par saviem vai sev pašam; viņš uzskata šos ķermeņus u.c. tikai par pasaules piederīgiem un pasaules kalpošanai, kas patiesībā tie ir.
Kad rodas sajūta nedot sāpes nevienam, sākas kalpošana. Tāpēc meklētāja sirdī pastāvīgi vajadzētu palikt sajūtai – "lai nevienam nebūtu sāpju". Ja, kļūdas dēļ, kāds saņem sāpes mūsu dēļ, mums vajadzētu lūgt piedošanu. Pat ja viņi nepiedod, nav bailu. Iemesls ir tāds, ka piedošana no Dieva puses notiek automātiski tam, kurš lūdz piedošanu ar sirsnīgu sirdi. Kalpojot, meklētājam vienmēr vajadzētu būt uzmanīgam, lai viņā nerastos sajūta paņemt kaut ko pretī par kalpošanu. Kalpojot šādā veidā, ienaidnieks iekāres veidā tiek viegli iznīcināts.
**Saistība:** Pat pēc zināšanas "tas ir grēks", cilvēks iesaistās grēkā; tāpēc, kāds ir iemesls šai zināšanai neietekmēt uzvedību? Kungs to izskaidro nākamajos divos pantos.
★🔗
