Bhagavad Gita

Dritaraštra sacīja: O Sanjaya! Ko darīja mani dēli un Pandu dēli, kas sapulcējušies kopā un kāro karu, svētajā Kurukšetras zemē?

Sandžaja teica — Ieraudzījis Pāndavu armiju sakārtotu kaujas kārtībā, karalis Duryodhana piegāja pie sava skolotāja (Dronas) un izteica šos vārdus.

O Skolotāj, ieskaties šajā lielajā Pāndu dēlu armijā, ko izvietojis Drupadas dēls, tavs gudrais skolnieks.

Šeit ir varoņi, diženieki loka šāvēji, kaujā līdzvērtīgi Bhīmai un Aržunai; Yujudhana, Vīrata un karalis Drupada, lielais kaujas ratu karotājs.

Dhrištaketu, Čekitana un drosmīgais Kāsi karalis, Purudžits, Kuntibhodža un Šaibja, cilvēku labākie.

Drosmīgais Judamaniu, varenais Uttamaužas, Subhadras dēls Abhimaniu un Draupadī dēli — visi viņi ir lielie karotāji (maharati).

O, labākais starp divreiz dzimušajiem! Izzini arī tos, kas ir izcili mūsu pusē, manas armijas vadītājus; tavai ziņai es tos vārdus tev nosaukšu.

Jūs pats, Bhīshma, Karṇa un arī Krīpa, karā uzvarētājs, Ašvatthāma, Vikarṇa, un arī Somadattas dēls.

Un arī daudzi citi varoņi, kas gatavi atdot savas dzīvības manis dēļ, bruņoti ar dažādiem ieročiem un bultām, visi prasmīgi kaujā.

Mūsu karaspēks, ko sargā Bhīshma, ir nepietiekams, bet viņu karaspēks, ko sargā Bhīma, ir pietiekams.

Tāpēc jūs visi, kas atrodaties savās vietās dažādās armijas daļās, sargājiet tikai Bhīshmu no visām pusēm.

Tad viņa cildsenais vectēvs (Bhīshma), vecākais no Kauraviem, lai iepriecinātu Duryodhanu, ieskauja kā lauva un pūta savu gliemežvāku.

Tad visas reizē uzreiz aizskanēja čaulas, bungas, bungas, panava, anaka un gomukha un citi mūzikas instrumenti, un šī skaņa kļuva draudoša un biedējoša.

Tad Madhava (Krišna) un Pandu dēls (Ardžuna), atrodoties lielajā ratā, kas jūgs ar baltiem zirgiem, pūta savas dievišķās gliemežvākus.

Hrišikeša pūta Pančadžanju, Ardžuna pūta Devadattu, un Bhima (Vilkuvēders), šausmino darbu darītājs, pūta lielo Paundru.

Karalis Judhištira, Kuntes dēls, pūta Anantavidžajas gliemežvāku; Nakula un Sahadeva pūta Sugošas un Manipušpakas gliemežvākus.

Kāšī karalis, lielisks lokotājs; Sikhandi, varenais ratu karotājs; Dhrištadumna un Virāta un Satjaki, neuzvaramais.

O Zemes Kungs! Drupada, Draupadī dēli un varenirocis Subhadra (Abhimanju) — visi šie kārtā pūta savas gliemežvākus.

Tā pārsteidzošā skaņa, atbalsojoties debesīs un zemē, saplēsa Dhritaraštras dēlu sirdis.

Tad, ieraudzījis Dhrītarāštras dēlus sakārtotus kaujas formācijā, un kad ieroču sadursme tūlīt sāksies, Ardzjuna, kura karogā bija pērtiķis, pacēla savu loku un teica Hrišīkešai Šrī Krišnam, o Zemes Valdniek.

Ardžuna teica: O Ačjuta, novieto manu rati starp abām armijām.

O Krišna, novieto manu rati starp abām armijām, lai es varētu ieraudzīt šeit stāvošos, kauties kārojošos cilvēkus, un uzzināt, ar ko man šajā kaujā jācīnās.

Es vēlos redzēt tos, kas šeit sapulcējušies, kuri kaujā vēlas iepriecināt ļaunprātīgo Duryodhanu (Dhritaraštras dēlu).

Sanjaya sacīja: O Bharata! Kad Arjuna tā runāja, Kungs Krišna, visu maņu valdnieks, novietoja to lielisko ratu starp abām armijām.

Bhīšmas un Dronas, kā arī visu zemes valdnieku priekšā Viņš teica: 'O Arjuna (Prithas dēls), ieskaties šajos pulcējušos Kuru.'

Tur Ardzžuna abās sapulcējušās armijās ieraudzīja: senčus, vectēvus, skolotājus, mātesbrāļus, brāļus, dēlus, mazdēlus, draugus, sievastēvus un arī radiniekus.

Ieraudzīt abās armijās sievastēvus un draugus, Kuntijas dēls Ardzjuna, ieraudzījis visus radiniekus stāvam kaujas laukā, piepildījās ar līdzjūtību un sērīgā sirdī teica šādi.

Ardžuna teica: O Krišņa! Redzot šos savus radiniekus, kas ieradušies ar kaujas kāri, mani locekļi vājst, mute izžūst, un ķermenis trīc un pārņem drebuļi.

Manas locekļi vājst, mute izžūst, ķermenis trīc un mati stāv.

Gandiva loks slīd no manas rokas, un āda deg visā ķermenī. Es nevaru pat nostāvēt, un mana prāts it kā griežas.

O Kešava! Es redzu nelabvēlīgas zīmes un neredzu nekādu labumu, nogalinot savus radiniekus kaujā.

O Krišna! Es nekāroju uzvaras, ne valstības, ne baudu. O Govinda! Kāda mums jēga no valstības? Kāda jēga no baudām? Vai pat no dzīvības?

Tie, kuru dēļ mēs vēlamies valstību, baudas un laimi, šeit stāv kaujā, atsakoties no dzīvībām un bagātībām.

Skolotāji, tēvi, dēli, kā arī vectēvi, mātes brāļi, sievastēvi, mazdēli, svainī un citi radinieki.

O Madhusūdana! Pat ja viņi mani nogalinātu, es nevēlos viņus nogalināt pat trīs pasaules valstības dēļ, nemaz nerunājot par zemes dēļ.

Ak, Džanārdana! Kādu prieku mēs iegūsim, nogalinot šos Dhritaraštras dēlus? Nogalinot šos varmākas, mūs pārņems tikai grēks.

Tāpēc, o Madhava! Mums nav pienācīgi nogalināt Dhritaraštras dēlus, savus radiniekus; jo kā mēs varētu būt laimīgi, noslepjot savus pašu ģimenes locekļus?

Kaut arī šie, kuru prātu pārņēmusi mantkārība, neredz ļaunumu ģimeņu iznīcināšanā un grēku naidā pret draugiem,

Ak, Janardana! Kāpēc mums, kas skaidri redzam ļaunumu, kas rodas no ģimenes iznīcināšanas, nevajadzētu apsvērt, kā novērsties no šī grēka?

Kad ģimene iznīkst, arī tās senās reliģiskās tradīcijas izzūd; kad garīgums izzūd, bezdievība pārņem visu ģimeni.

O Krišna! Ļaunuma pārvaras dēļ ģimenes sievietes kļūst bojātas; un, o Vāršnej, kad sievietes ir bojātas, rodas šķiru sajaukums.

Kastu sajaukšana noved pie elles ģimenes slepkavām un pašai ģimenei, jo viņu senči arī iekrīt ellē, zaudējot pinda un ūdens upurus.

Ar šīm ģimenes iznīcinātāju vainām, kas izraisa kastu sajaukšanos, mūžīgās kastas un ģimenes reliģiskās tradīcijas tiek iznīcinātas.

O Janardana! Esam dzirdējuši, ka tiem cilvēkiem, kuru ģimeņu reliģiskās prakses ir iznīcinātas, neizbēgami ir dzīvot ellē nenoteiktu laiku.

Ai! Mēs esam nolēmuši izdarīt lielu grēku, jo, alkstot pēc valstības priekiem, esam gatavi nogalināt savus pašu radiniekus.

Ja Dritaraštras dēli ar ieročiem rokās kaujā nogalinātu mani, nepretojoties un neapbruņotu, tas man būtu labāk.

Sandžaja teica: Tā runājis kaujas laukā, Ardzuna, ar sērām pārņemtu prātu, nometa savu loku un bultas, un apsēdās ratu sēdeklī.